Viņš iespieda Kaspiana plaukstās kaut ko tādu, ko zēns lāgā nevarēja saskatīt, bet aptaustīdams manīja, ka tas ir rags.
— Tas, — paskaidroja doktors Kornēlijs, — ir pats lielākais un svētākais Nārnijas dārgums. Es pārcietu lielas briesmas, noskaitīju daudz burvju vārdu, lai to atrastu, kad biju vēl jauns. Tas ir pašas karalienes Sjūzenas burvju rags, ko viņa atstāja, kad Zelta laikmeta beigās nozuda no Nārnijas. Stāsta, ka tas, kas tanī iepūšot, saņemot neparastu palīdzību — neviens gan nevar pateikt, cik neparastu. Iespējams, ka tā spēkos ir atsaukt atpakaļ no pagātnes karalieni Lūsiju, karali Edmundu, karalieni Sjūzenu un Visaugstāko karali Pīteru, lai tie visu nokārtotu. Iespējams, ka tas izsauks pašu Aslanu. Ņemiet to, karali Kaspian, taču lietojiet vienīgi vislielākās nepieciešamības gadījumā. Un tagad steidzieties, steidzieties, steidzieties! Mazās durtiņas pašā torņa pakājē, durvis uz dārzu, ir atslēgtas. Tur mums jāšķiras.
— Vai es drīkstu ņemt savu Kararumaku? — Kaspians vaicāja.
— Tas ir jau apseglots un gaida tepat, augļu dārza stūrī.
Dodoties garajā ceļā lejup pa vītņu kāpnēm, Kornēlijs
čukstēja Kaspianam ausī neskaitāmus padomus, kā rīkoties. Zēnam saplaka dūša, taču viņš mēģināja visu teikto iegaumēt. Atverot dārza vārtiņus, sejā iesitās spirgts gaiss, doktors dedzīgi paspieda viņam roku, zēns pārskrēja pāri zālienam, Kararumaks apsveikdams iezviedzās, un tā nu karalis Kaspians Desmitais atstāja savu sentēvu pili. Paskatīdamies atpakaļ, viņš redzēja debesīs atmirdzam krāšņas ugunis par godu jaunā prinča piedzimšanai.
Visu nakti Kaspians jāja uz dienvidiem un, kamēr vēl pazina apkārtni, izvēlējās sānceliņus un jājamceļus cauri mežiem, tomēr pēc tam viņš jāja tikai pa lielceļiem. Rumaku šis neparastais ceļojums satrauca tāpat kā viņa kungu. Kaspians, par spīti asarām, kas bija ieriesušās acīs, ardievojoties no doktora Kornēlija, juta sirdī drosmi un bija pat laimīgs — viņš taču ir karalis Kaspians, kas ar zobenu pie kreisā sāna un karalienes Sjūzenas burvju ragu pie labā auļo pretī piedzīvojumiem. Taču, kad svīda gaisma un sāka smidzināt lietus, zēns palūkojās apkārt un ieraudzīja abās pusēs nepazīstamu mežu biežņu, bet tālāk pletās mežonīgi tīreļi un slējās zilgani kalni. Viņš iegrima pārdomās, cik liela un svešatnīga ir pasaule, un sajutās mazs un nobijies.
Kad atausa pavisam liela diena, Kaspians nogriezās no
ceļa un atrada zālainu klajumu meža vidū, kur varēja atpūsties. Noseglojis Kararumaku, notiesājis mazliet no aukstās cāļa gaļas un iedzēris malku vīna, viņš drīz vien iemiga. Atmodies vēlā pēcpusdienā un kādu kumosu ieēdis, Kaspians pa nomaļām takām turpināja ceļojumu joprojām uz dienvidiem. Tagad viņš bija sasniedzis pakalnus, kas slējās augšup un slīga lejup — taču arvien vairāk augšup nekā lejup. No katras virsotnes varēja saskatīt, ka kalnu grēdas kļūst lielākas un tumšākas. Vakaram pienākot, viņš jāja pāri zemākajām nogāzēm. Vējš pieņēmās spēkā. Drīz vien straumēm sāka gāzt lietus. Kararumaks kļuva nemierīgs: gaisā jautās pērkona tuvums. Nu viņi iejāja naksnīgā un šķietami nebeidzamā priežu mežā, un Kaspiana prātus jauca visi stāsti, kas apgalvoja, ka koki esot cilvēkam naidīgi. Zēns atcerējās, ka tomēr ir telmarīns — viens no tās rases, kas cirtuši kokus, kur vien tikusi tiem klāt, un karojusi pret ikvienu meža zvēru. Tāpēc, kaut arī pats varbūt nav līdzīgs citiem telmarīniem, nevar gaidīt, lai to zinātu arī koki.
Un nezināja arī. Vējš pārgāja vētrā, meži šņāca un krakšķēja. Pēkšņi kaut kas lūza. Pār ceļu turpat aiz Kaspiana nogāzās koks.
— Mieru, zirdziņ, mieru! — klusi teica Kaspians, pliķēdams zirga kaklu, taču pats drebēja, jo saprata, ka par mata tiesu izbēdzis no nāves. Nošķīda zibens, un atskanēja skaļš pērkona grāviens, kas turpat virs galvas šķita pāršķeļam debesis uz pusēm. Kararumaks šāvās kā bulta. Kaspians bija labs jātnieks, tomēr nejaudāja dzīvnieku valdīt. Viņš turējās seglos, bet aptvēra, ka dzīvība šajā trakajā jājienā karājas mata galā. Mijkrēslī priekšā arvien biežāk pagadījās koki, un no katra vajadzēja vairīties. Tad tik pēkšņi, ka pat nesāpēja (lai gan patiesībā sāpēja gan), kaut kas ietriecās Kaspianam pierē un viņš zaudēja samaņu.
Kad zēns atguvās, viņš ieraudzīja, ka ar saskrambātiem locekļiem un sāpošu galvu guļ ugunskura apgaismotā telpā. Turpat netālu bija dzirdamas klusas balsis.
— Un nu, pirms šis radījums pamostas, mums jāizlemj, ko ar to darīt, — kāds teica.
— Tas ir jānožmiedz, — sacīja otrs. — Tam nevar ļaut dzīvot. Ņems un nodos mūs!
— Vai nu mums vajadzēja nogalināt viņu uz vietas, vai arī tagad viņš jāatlaiž, lai iet, — atskanēja trešā balss. — Tagad mēs viņu nevaram vairs galināt. Pēc tam, kad esam atgādājuši viņu šurp, apsaitējuši galvu un vēl šo to, tak nevar žmiegt. Tas nozīmētu nomaitāt viesi.
—Kungi, —vārgā balsī ierunājās Kaspians, — lai ko jūs arī darītu ar mani, ceru, ka jūs izturēsieties labi pret manu nabaga zirgu.
— Jūsu zirgs bija aizbēdzis jau krietnu laika sprīdi, pirms mēs jūs atradām, — teica pirmā balss, un Kaspians ievēroja, ka tā ir dīvaini aizsmakusi, it kā nāktu no zemes.
—Neļaujieties,laijūs apmuļķo ar skaistiem vārdiem, — mudināja otrā. — Es joprojām saku…
— Astes un aunragi! — izsaucās trešā. — Protams, ka mēs viņu negalināsim. Kaunies, Nikabrik! Kā tev šķiet, Trifeļraci? Ko mēs ar šo radījumu darīsim?
— Es tam iedošu padzerties, — sacīja pirmā balss, kas acīmredzot piederēja Trifeļracim. Guļvietai tuvojās kaut kas tumšs. Kaspians manīja, ka viņam saudzīgi pabāž zem pleciem roku — ja tā patiešām bija roka. Tās apveids īsti pareizs nelikās. Seja, kas noliecās pār Kaspianu, arī nelikās īsti pareiza. Zēnam palika iespaids, ka šī seja ir pārāk noaugusi ar matiem, bet deguns pārāk garš un uz abiem vaigiem — jocīgi balti plankumi. «Tā ir kāda maska,» — nodomāja Kaspians. «Vai varbūt man ir drudzis, un tas viss rādās iedomās?» Viņam pie lūpām pielika trauciņu ar kaut ko karstu un saldu. Viņš dzēra. Šajā mirklī kāds no abiem pārējiem sabikstīja pagales. Liesmas uzšāvās augstāk, un Kaspians gandrīz iebrēcās aiz pārsteiguma, kad gaisma pēkšņi apspīdēja seju, kas bija pievērsta viņējai. Tā bija nevis cilvēka seja, bet āpša purns, kaut arī lielāks, draudzīgāks un gudrāks nekā visiem tiem āpšiem, ko Kaspians jebkad bija redzējis. Un šī būtne taču neapšaubāmi bija runājusi! Princis redzēja, ka guļ kādā alā viršu guļvietā. Pie ugunskura sēdēja divi bārdaini vīriņi, mežonīgāki, ar biezāku matu cekulu, īsāki un resnāki par doktoru Kornēliju, tā ka Kaspians tūliņ noprata, ka tie ir īsti Rūķi — seni Rūķi, kuru dzīslās nerit ne pile cilvēku asiņu. Un zēns noprata, ka beidzot atradis senos nārniešus. Tad galva atkal sāka griezties.
Dažās nākamajās dienās Kaspians uzzināja visu triju vārdus. Apsi sauca par Trifeļraci, viņš bija vecākais un labsirdīgākais no šīs trijotnes. Rūķis, kas bija gribējis Kaspianu nožmiegt, izrādījās īgns Melnais Rūķis (proti, viņa mati un bārda bija melni un biezi, un cieti kā zirgu astri). Viņu sauca par Nikabriku. Otrais bija Rudais Rūķis, viņa mati atgādināja lapsas spalvu, un viņu sauca par Trampkinu.
— Un tagad, — teica Nikabriks pirmajā vakarā, kad Kaspians bija tiktāl atveseļojies, ka spēja piecelties sēdus un runāt, — mums vēl jāizlemj, ko darīt ar šo Cilvēkveidīgo. Jums abiem šķiet, ka esat tam izrādījuši lielu laipnību, nejaudami man to nokaut. Taču man liekas, ka beigu beigās mēs būsim spiesti turēt viņu gūstā visu mūžu. Es nekādā ziņā neļaušu viņam aiziet dzīvam — atgriezties atpakaļ pie savējiem un mūs visus nodot.