— Suķi un sīpoli! Nikabrik! — Trampkins pārmeta. — Kāpēc tik neglīta valoda? Šis radījums taču nav vainīgs, ka sadauzīja pauri pret koku pie mūsu alas. Un, pēc manas saprašanas, viņš nemaz neizskatās pēc nodevēja.
— Paklausieties, — Kaspians teica, — jūs vēl neesat uzzinājuši, vai es gribu atgriezties. Gribu palikt pie jums — ja jūs man ļausiet. Tādus cilvēkus kā jūs esmu meklējis mūždien.
— Tā ir tīri smuka pasaciņa, — rūca Nikabriks. — Tu esi telmarīns un cilvēks, vai ne? Skaidrs, ka tev gribas atgriezties pie paša sugas.
— Pat ja es to gribētu, tad tomēr nevarētu, — iebilda Kaspians. — Nelaimes gadījums notika tad, kad es bēgu, lai glābtu savu dzīvību. Karalis vēlas mani nogalināt. Ja jūs nonāvētu mani, tad izdarītu tieši to, kas viņu iepriecētu.
— Ej nu, — brīnījās Trifeļracis, — ko tu saki!
— Ko? — iesaucās Trampkins. — Kas tad tas? Cilvēkveidīgais, ko tu esi nodarījis, lai tavā vecumā jau tā sanīstos ar Mirazu?
— Viņš ir mans tēvocis, — tik vien Kaspians paspēja izteikt, kad Nikabriks, uzlicis roku uz dunča spala, pielēca kājās.
— Nu, redziet! — viņš iekliedzās. — Viņš ir ne vien
telmarīns, bet arī mūsu lielākā ienaidnieka tuvs radinieks un mantinieks. Vai vēl neesat nākuši pie prāta un neļausiet šo radījumu piebeigt? — Nikabriks būtu uz līdzenas vietas Kaspianu nodūris, ja Āpsis ar Trampkinu neaizšķērsotu viņam ceļu, nepiespiestu atgriezties vietā un nesaturētu ciet. ^
— Vienu par visām reizēm, Nikabrik, — sacīja Trampkins, — vai nu tu savaldīsies, vai arī mums ar Trifeļraci vajadzēs tev aizbāzt muti!
Nikabriks sapīcis solījās uzvesties pieklājīgāk, un pārējie divi lūdza Kaspianu pārstāstīt savu likteni. Kad princis to pabeidza, uz brīdi iestājās klusums.
— Kaut ko dīvaināku es nekad neesmu dzirdējis, — Trampkins atzinās.
— Man tas nepatīk, — burkšķēja Nikabriks. — Es nezināju, ka Cilvēkveidīgo vidū par mums joprojām klīst valodas. Jo mazāk viņi par mums zina, jo labāk. Pavei, tā vecā Aukle. Būtu labāk turējusi mēli aiz zobiem! Un tas viss saistās ar šo Audzinātāju — viņš ir Rūķis renegāts. Es tos ienīstu! Ienīstu vairāk par Cilvēkveidīgajiem. Pieminiet manus vārdus — tas neko labu nesola.
— Beidz runāt par to, ko pats nesaproti, Nikabrik, — uzsauca Trifeļracis. —Jūs, Rūķi, esat tādi paši aizmāršas un vējaslotas kā paši Cilvēkveidīgie. Es esmu dzīvnieks, tas es esmu, turklāt Āpsis, un tas ir vēl svarīgāk. Mēs nemaināmies. Mēs turamies. Es saku — no tā visa nāks liels labums. Tas te, kas sēž mums līdzās, ir Nārnijas īstais karalis, proti, īsts karalis, kas atgriežas īstajā Nārnijā. Un, pat ja Rūķi ir aizmirsuši, mēs, m.eža zvēri, atceramies, ka
Nārnijā labi klājies tikai tad, kad karalis bijis kāds Ādama dēls.
— Seski un sumpurņi! Trifeļraci, — uzsauca Trampkins. — Vai tas jāsaprot tā, ka tu gribi atdot valsti Cilvēkveidīgajiem?
— Neko tādu es neteicu, — skanēja Āpša atbilde. — Šī nav Cilvēku zeme (kas gan to zina labāk par mani?), bet tā ir zeme, kur karalim jābūt Cilvēkam. Mums, āpšiem, ir pietiekami laba atmiņa, lai to atcerētos. Ak tu tētīt, vai tad Visaugstākais karalis Pīters nebija Cilvēks?
— Vai tu tici visām tām vecajām pasakām? — Trampkins noprasīja.
— Es jums saku: mēs neaizmirstam. Mēs ticam, ka bijis Visaugstākais karalis Pīters un pārējie, kas valdīja Kērā Paravelā, un mēs viņiem ticam tikpat nesatricināmi, kā ticu pašam Aslanam.
— Es iedrošinos teikt: tikpat nesatricināmi kā tam, — piebilda Trampkins. — Bet kas tad mūsdienās tic Aslanam?
— Es ticu, — Kaspians sacīja. — Un, pat ja agrāk nebūtu ticējis, tagad to darītu. Tur, dzīvojot Cilvēkveidīgo vidū, ļaudis, kas ņirgājās par Aslanu, būtu ņirgājušies arī tad, ja stāstītu par Runājošiem Zvēriem un Rūķiem. Reizēm es patiešām prātoju, vai īstenībā nudien ir tāda būtne kā Aslans, bet reizēm prātoju arī, vai ir tādi cilvēki kā jūs. Tomēr te nu jūs esat!
— Tiesa, — piekrita Trifeļracis. — Jums taisnība, karali Kaspian. Un, kamēr jūs būsiet uzticīgs Senajai
' Nārnijai, jūs būsiet mans karalis, lai viņi saka, ko grib. Lai jūsu majestātei ilgs mūžsl
— Āpsi, tu uzdzen man nelabumu, — kurnēja Nikabriks. — Iespējams, ka Visaugstākais karalis Pīters un pārējie bija Cilvēki, taču viņi bija citādi Cilvēki. Šis ir viens no sasodītajiem telmarīniem, kas ir medījis zvērus sev par prieku. Vai ne, ko? —viņš piebilda, pēkšņi apsūdzēdams Kaspianu.
— Taisnību sakot — jā, es esmu to darījis, — apstiprināja Kaspians. — Bet tie nebija Runājoši Zvēri.
— Tas ir gluži tas pats, — Nikabriks neatlaidās.
— Nē, nē, nē, — noliedza Trifeļracis. — Tu zini, ka tā nav. Tu ļoti labi zini, ka tagadējie Nārnijas zvēri ir atšķirīgi un nav vairs nekas cits kā mēmi, nesaprātīgi radījumi, kādi atrodami Kalormenā un Telmarā. Tie ir arī mazāki. Tie ir daudz atšķirīgāki no mums nekā Pusrūķi no jums.
Tika runāts vēl krietni vairāk, taču viss beidzās ar vienošanos, ka princim Kaspianam jāpaliek. Viņš saņēma pat solījumu, ka, tiklīdz spēs iet ārā, viņu aizvedīs palūkoties uz tiem, ko Trampkins dēvēja par «Citiem», jo acīmredzot šajos mežonīgajos apgabalos joprojām paslepšus mita visvisādi radījumi no Nārnijas senajiem laikiem.
Sestā nodaļa Iedzīvotāji, kas mita slēptuvēs
Tagad sākās laimīgākais laiks, kādu Kaspians jebkad bija iepazinis. Kādā jaukā vasaras rītā, kad zālē margoja rasas lāses, viņš kopā ar Apsi un abiem Rūķiem devās ceļā cauri mežam uz augstu kalnu sedlieni un pēc tam pa saulainajām dienvidu nogāzēm lejup, no kurienes varēja pārskatīt Ārčenlendas zaļos līdzenumus.
—Vispirms mēs apmeklēsim trīs Lāčus Lielvēderus, — Trampkins ierosināja.
Kādā izcirtumā viņi nonāca pie veca, doba, sūnu apauguša ozola, un Trifeļracis pieklauvēja trīsreiz ar ķepu pie stumbra, taču atbildes nebija. Viņš pieklauvēja vēlreiz, un iekšā kāda balss neskaidri novervelēja:
— Ejiet projām! Vēl nav laiks celties!
Taču, kad viņš pieklauvēja trešo reizi, iekšā atskanēja tāds troksnis, it kā tur būtu izcēlusies neliela zemestrīce. Atvērās kaut kas līdzīgs durvīm, un, mazās ačeles mirkšķinādami, ārā iznāca trīs brūni lāči, patiešām ar ļoti lieliem vēderiem. Kad viss bija izskaidrots (tam vajadzēja ilgu laiku, jo Lāčiem vēl ļoti nāca miegs), viņi, gluži tāpat kā Trifeļracis, atzina, ka Nārnijas karalim jābūt Ādama dēlam, un visi nobučoja Kaspianu — tās bija ļoti skaļas, šmaukstošas bučas — un piedāvāja zēnam uzcienāties ar medu. Kaspianam, taisnību sakot, tik agri no rīta negribējās medu bez maizes, taču viņš uzskatīja, ka pieklājīgāk būtu piedāvājumu pieņemt. Pēc tam viņam vajadzēja ilgu laiku, lai noslaucītu lipīgos pirkstus.
Viņi devās tālāk, līdz pienāca pie augstu dižskābaržu skupsnas, un Trifeļracis iesaucās: — Zaručaksti! Zaručaksti!
Gandrīz uz rāviena, lēkādams lejā no zara uz zara, līdz apstājās tieši virs nācēju galvām, parādījās viskrāšņākais sarkanbrūnais vāverēns, kādu Kaspians jebkad redzējis. Tas bija daudz lielāks par parastajām, mēmajām vāverītēm, ko viņš dažkārt tika manījis pils dārzos; šis šķita sasniedzam gandrīz vai terjera apjomu, un, kolīdz palūkojās uz viņa purniņu, kļuva skaidrs, ka šis dzīvnieks prot runāt. Grūtības gan radās ar runas apturēšanu, jo šis eksemplārs — kā visas vāveres — bija liels pļāpa. Tas tūdaļ apsveica Kaspianu un pajautāja, vai viesis gribot riekstu. Kaspians pateica «paldies» un pieņēma piedāvājumu. Bet, kad Zaručakstis aizlēkāja pēc rieksta, Trifeļracis iečukstēja Kaspianam ausī: — Neskatieties! Skatieties uz pretējo