pusi. Vāveru sabiedrībā uzskata par sliktām manierēm vērot kādu ejam pie savas krātuves vai izskatīties tā, it kā gribētu uzzināt, kur tā atrodas.
Kad Zaručakstis atgriezās ar riekstu un Kaspians to apēda, vāverēns pajautāja, vai drīkstot aiznest ziņas citiem draugiem.
— Tāpēc ka es varu aizkļūt visur, kur vien gribu, nepiedurot ķepu pie zemes, — viņš sacīja. Trifeļracis un Rūķis uzskatīja to par ļoti labu domu un aizsūtīja ar Zaručaksti vēstis visādiem radījumiem ar dīvainiem vārdiem, aicinādami ikvienu ierasties pēc trim naktīm uz svētkiem un apspriedi Deju pļavā.
— Un esi tik labs un izstāsti to arī trim Lielvēderiem, — piebilda Trampkins. — Mēs piemirsām viņiem pateikt.
Nākamie tika apciemoti Septiņi Drebuļmeža Brāļi. Trampkins aizveda viņus atpakaļ uz sedlieni un tad pa kalnu ziemeļnogāzi uz austrumiem, līdz visi nonāca ļoti majestātiska izskata vietā starp klintīm un priežu kokiem. Viņi gāja ļoti klusu, un drīz vien Kaspians sajuta zemi drebam zem kājām, it kā lejā klaudzinātu veserus. Trampkins piegāja pie lēzena akmens apmēram lietusūdens mucas vāka lielumā un piespēra vairākas reizes ar kāju. Pēc ilgāka klusuma plāksni kāds vai kaut kas tur, apakšā, atbīdīja sāņus. Kļuva redzams tumšs, apaļš caurums, pa kuru cēlās augšup lieli tvaika un karstuma mutuļi, un cauruma vidū parādījās kāda Rūķa seja, kas šķita stipri līdzīga Trampkina ģīmim. Norisinājās gara saruna. Rūķis likās skatāmies uz visu aizdomīgāk nekā vāverēns vai Lāči
Lielvēderi, taču beigu beigās viņi visus atnācējus aicināja doties lejup. Kaspians saprata, ka iet pa tumšām kāpnēm uz zemes dzīlēm, bet, kad nonāca lejā, ieraudzīja gaismu. Tā plūda no kurtuves. Šī vieta bija kalve. Tās vienā pusē tecēja pazemes straume. Divi Rūķi apkalpoja plēšas, trešais turēja knaiblēs pār laktu sarkani nokaitētu metāla gabalu, ceturtais vālēja pa to ar veseri, un divi citi, slaucīdami tulznainās, mazās rokas eļļainā drānā, panācās uz priekšu, lai saņemtu ciemiņus. Pagāja krietns laiks, līdz viņiem varēja ieskaidrot, ka princis Kaspians ir nevis ienaidnieks, bet draugs, taču, kad tas izdevās, visi sāka saukt: «Lai dzīvo karalis!» Dāvanas bija dižas — metāla bruņukrekli, bruņucepuresun zobeni Kaspianam, Trampkinam un Nikabrikam. Āpsis, ja gribētu, saņemtu to pašu, tomēr viņš sacīja, ka esot meža dzīvnieks — tas viņš esot, un, ja ar ķetnām un zobiem nespēšot tikt cauri ar veselu ādu, tad vispār neesot vērts tikt cauri. Ieroču apdare bija daudz smalkāka nekā tiem, ko Kaspians līdz šim bija redzējis, un viņš ar prieku pieņēma Rūķu kalto zobenu sava vecā vietā, jo salīdzinājumā ar šo mākslas darbu tas izskatījās nestiprs kā rotaļlieta un neveikls kā klucis. Septiņi brāļi (viņi visi bija Rudie Rūķi) apsolījās ierasties uz svētkiem Deju pļavā.
Mazliet patālāk, sausā, klinšainā aizā, viņi sasniedza piecu Melno Rūķu alu. Rūķi aizdomu pilni vērās Kaspianā, bet galu galā pats vecākais sacīja:
—Ja viņš ir pretMirazu, mēs viņu pieņemam par karali.
Un nākamais vecuma kārtībā piedāvājās:
—Vai mums iet līdzi, lai pavadītu jūs līdz klintīm? Tur mīt kāda Vecene un daži Cilvēkveidīgie Milži, ar kuriem mēs varētu jūs iepazīstināt, — nu, tur, augšā.
— Nekādā ziņā, — Kaspians pretojās.
—Jā gan, es arī domāju, ka ne, — piekrita Trifeļracis.
— Tādus mēs savā pusē nepieņemsim.
Nikabriks tam nepiekrita, taču Trampkins ar Apsi guva virsroku. Kaspians jutās satriekts, aptverot, ka Nārnijā joprojām daži pēcteči ir ne vien jaukajiem radījumiem no senajām pasakām, bet arī šausmīgajiem.
—Ja mēs atvestu tos salašņas, Aslans ar mums nedraudzētos! — noteica Trifeļracis, kad viņi iznāca no Melno Rūķu alas.
— Ak Aslans! — jautri, bet nicīgi iesaucās Trampkins.
— Daudz svarīgāk ir tas, ka tu negribēji iet kopā ar mani.
— Vai jūs ticat, ka ir Aslans? — Kaspians vērsās pie Nikabrika.
— Es ticu jebkuram un jebkam, — Nikabriks atcirta,
— ja vien tas šos nolādētos barbarus samals miltos vai padzīs no Nārnijas. Jebkuram un jebkam, Aslanam vai Baltajai Raganai, vai saprotat?
—Mieru, mieru, — pamācīja Trifeļracis. —Tu nezini, ko gvelz. Ragana bija ļaunāka ienaidniece par Mirazu un visu viņa sugu.
— Rūķiem viņa tāda nebija, nebija un cauri, — rūca Nikabriks.
Nākamais apciemojums izrādījās patīkamāks. Kad visi nokāpa zemāk, kalni atkāpās un priekšā pletās plaša, kokiem apaugusi grava jeb ieleja, pa kura izvijās strauja upe. Klajos laukumiņos upes krastos kuploja uzpirkstītes un mežrozes, un gaiss bija pilns bišu dūkoņas. Te Trifeļracis atkal iesaucās:
— Gravpūti! Gravpūti!
Un pēc brīža Kaspians izdzirda tādu kā zirgu nagu klaboņu. Tā pieauga spēkā, līdz ieleja drebēja, un beidzot, lauzdamies cauri biezoknim un saminot zarus, parādījās dižākie radījumi, kādus Kaspians līdz šim bija redzējis, — lielais Kentaurs Gravpūtis ar trim dēliem. Spīdīgie sāni viņam bija kastaņbrūni un bārda, kas klāja platās krūtis, — zeltaini ruda. Viņš bija pravietis un zvaigžņu tulks un zināja, kāpēc viesi atnākuši.
— Lai dzīvo karalis! — viņš iesaucās. Es un mani dēli esam gatavi karam. Kad jāpievienojas kaujai?
Līdz šim nedz Kaspians, nedz citi īsti nebija domājuši par karu. Varbūt viņiem bija neskaidra doma par kādu atsevišķu uzbrukumu Cilvēkveidīgo lauku saimniecībai vai mednieku baram, kas iedrīkstējis ielauzties pārāk tālu neskartajos dienvidu apgabalos. Taču galvenokārt viņi domāja tikai par dzīvošanu mežos un alās un par mēģinājumu radīt apslēptu Seno Nārniju. Pēc Gravpūša vārdiem ikviens tagad daudz vairāk izjuta stāvokļa nopietnību.
—Vai jūs patiesi grasāties doties karagājienā, lai izdzītu Mirazu no Nārnijas? — Kaspians vaicāja.
— Ko ta citu? — noprasīja Kentaurs. — Kā cita dēļ jūsu majestāte staigās, ģērbies bruņukreklā un ar zobenu pie sāniem?
— Vai tas būtu iespējams, Gravpūti? — jautāja Āpsis.
— Laiks pienācis, — atteica Gravpūtis. — Es vēroju debesis, Āpsi, jo tās vērot ir mans uzdevums, tāpat kā tavējais ir atcerēties. Tarva un Alambile ir sastapušās debesu augstajās zālēs, un virs zemes kāds Ādama dēls vēlreiz cēlies, lai valdītu un nosauktu vārdos citus radījumus. Stunda ir situsi. Mūsu padomei Deju pļavā ir jābūt kara padomei. —Viņš runāja tādā balsī, ka ne Kaspians, ne pārējie ne mirkli vairs nevilcinājās: tagad viņiem šķita pilnīgi iespējams, ka varētu kara uzvarēt, un pilnīgi skaidrs, ka tas jāsāk.
Tā kā aiz muguras bija jau pusdienas stunda, viņi atpūtās kopā ar kentauriem un arī ēda viņu sagādāto barību — auzu miltu plāceņus, ābolus, zālaugus, siera — un dzēra vīnu.
Nākamā apmeklējamā vieta bija pavisam netālu, taču viņiem nācās iet pa gara apkārtceļu, lai izvairītos no apgabala, kurā dzīvoja Cilvēki. Jau krietni pavēlā pēcpusdienā viņi sasniedza līdzenus laukus, kurp starp dzīvžogu rindām bija silti. Tur Trifeļracis kaut ko sauca pie kāda neliela zemes cauruma zaļajā krastmalā, un no tā iztipināja kaut kas Kaspianam gluži negaidīts — Runājošs Pelēns. Tas, protams, bija lielāks nekā parastais; saslējies pakaļkājās, viņš šķita krietni garāks par pēdu, ar ausīm, kas likās gandrīz vai tikpat garas (kaut arī platākas) kā trusim. Jautrā un kareivīgā pelēna vārds bija Rīpičīps. Pie sāniem tam karājās mazs rapieris, un ūsas Rīpičīps skrullēja uz augšu.