— Sir, mūsējo ir divpadsmit, un es visus savu ļaužu krājumus nododu jūsu rīcībā.
Kaspians visiem spēkiem (turklāt veiksmīgi) pūlējās apspiest smieklus, tomēr neviļus nodomāja, ka Rīpičīpu ar visiem viņa piederīgajiem gaužām viegli varētu ievietot veļas grozā un pārnest uz muguras mājās.
Būtu vajadzīgs pārāk ilgs laiks, lai nosauktu visus dzīvniekus, ko Kaspians todien sastapa, — kurmi Klodsliju Lāpstiņu, trīs Stūrgalvīgos (kas, tāpat kā Trifeļracis, bija āpši), zaķi Kamillo un ezi Adataini. Beidzot viņi apmetās atpūsties apaļa, plata un līdzena zāliena malā, kur auga augstas gobas, kas tagad meta garas ēnas, jo saule rietēja, puķes aizvēra kausiņus un kovārņi lidoja mājup gulēt. Ceļinieki pamielojās ar ēdamo, ko bija paņēmuši līdzi, un Trampkins aizkūpināja pīpi (Nikabriks bija nesmēķētājs).
— Njā, — ierunājās Āpsis, — ja mums vēl izdotos atmodināt šo koku un šī avota garus, mēs šodien būtu kārtīgi pastrādājuši.
— Vai mēs nevaram to izdarīt? — Kaspians pajautāja.
—Nē,—teica Trifeļracis.—Pār tiem mums nav varas.
Kopš mūsu zemē ienākuši Cilvēkveidīgie, kas cērt mežus un piesārņo upes, driādas un najādas iegrimušas dziļā miegā. Kas zina, vai tās jebkad atkal atdzīvosies? Un tas mums ir liels zaudējums. Telmarīni briesmīgi baidās no mežiem, un, ja Koki dusmās saceltos, mūsu ienaidnieki bailēs zaudētu prātu un aizlasītos no Nārnijas, cik ātri vien kājas nes.
— Ir nu gan jums, Dzīvniekiem, iztēle! — iesaucās Trampkins, kas kaut kam tādam neticēja. Bet kāpēc tad apmierināties ar Kokiem un Ūdeņiem? Vai nebūtu vēl labāk, ja akmeņi sāktu paši mesties virsū tam draņķa Mirazam?
Āpsis tikai kaut ko norūca, un pēc tam iestājās tāds klusums, ka princis jau gandrīz bija aizsnaudies, kad viņam pēkšņi aizmugurē no meža dziļumiem līdz ausīm atlidoja it kā liegas mūzikas skaņas. Tad Kaspians nodomāja, ka tas ir tikai sapnis, un apgriezās uz otriem sāniem, taču, kolīdz auss piespiedās pie zemes, viņš juta vai dzirdēja (īsti nevarēja noteikt skaņas raksturu) klusu dunoņu vai rīboņu. Kaspians pacēla galvu. Dunoņa tūdaļ kļuva klusāka, turpretī atsākās mūzika, šoreiz vēl skaidrāk dzirdama. Izklausījās pēc flautu spēles. Zēns redzēja, ka Trifeļracis pieceļas sēdus un cieši skatās uz mežu. Spoži spīdēja mēness — Kaspians bija gulējis ilgāk, nekā pašam šķita. Mūzika skanēja arvien tuvāk, melodija likās strauja, tomēr sapņaina. Varēja dzirdēt daudzu vieglu kāju troksni, līdz beidzot no meža mēnessgaismā dejodamas iznāca parādības, par kurām viņš bija domājis visu mūžu. Tās nebija daudz garākas par rūķiem, taču krietni trauslākas un vijīgākas. Sprogainie mati nespēja apsegt mazus radziņus, ķermeņu kailā augšdaļa vizēja bālajā gaismā, taču kājas bija tādas kā āžiem.
— Fauni! — iesaucās Kaspians, uztrūkdamies no guļvietas. Vienā mirklī visi atnācēji sadrūzmējās ap viņu. Zibens ātrumā viņš paskaidroja tiem stāvokli, un visi bez vārda runas uzņēma Kaspianu savā pulkā. Pirms zēns attapās, ko dara, viņš bija pievienojies dejotājiem. Tāpat darīja Trampkins, gan ar smagākām un saraustītākām kustībām, un pat Trifeļracis lēkāja un klumburoja, kā vien spēja. Vienīgi Nikabriks palika savā guļvietā un mēmi noskatījās. Fauni savu niedru stabuļu skaņu pavadībā griezās dejā ap Kaspianu. Dīvainās acis, kas reizē šķita skumjas un līksmas, lūkojās viņējās. Tur bija desmitiem faunu: Mentijs un Obentins, un Dumns, Voluns, Voltins, Girbijs, Nimiens, Nauss un Oskuns. Visus tos bija atsūtījis Zaručakstis.
Kad Kaspians nākamajā rītā pamodās, viņš lāgā nespēja ticēt, ka tas viss nav bijis sapnis, taču zālē bija iespiedušās mazas šķeltu nagu pēdas.
Septītā nodaļa senā Nārnijā briesmās
Vieta, kur viņi sastapa faunus, protams, bija pati Deju pļava, un te Kaspians ar draugiem palika līdz lielās Padomes vakaram. Gulēt zem zvaigznēm, nedzert neko citu kā avotūdeni un pārtikt lielākoties no riekstiem un meža ogām varēja likties Kaspianam dīvaini — pēc gultas ar zīda palagiem pilī, kur sienas klāja gobelēni, kur maltītes tika pasniegtas uz zelta un sudraba šķīvjiem un sulaiņi pasaucami ik brīdi. Taču viņš nekad nebija juties tik jauki! Miegs nekad nebija tā spirdzinājis un ēdiens licies tik garšīgs, tāpēc zēns pamazām norūdījās un viņa sejā iegula valdnieciskāki vaibsti.
Kad pienāca svarīgais vakars un dažādie neparastie Kaspiana pavalstnieki slepšus ieradās pļavā pa vienam, divatā, trijatā vai pulciņos pa sešiem un septiņiem (spīdēja vēl gandrīz pilns mēness), princim sirds pildījās ar lepnumu, redzot nācēju lielo skaitu un dzirdot to apsveikumus. Te atradās visi iepriekš satiktie: Lāči Lielvēderi, Rudie Rūķi un Melnie Rūķi, Kurmji un Āpši, Zaķi un Eži, kā arī citi līdz šim nesatiktie — pieci Satīri, tik rudmataini kā lapsas, vesels bars Runājošu Peļu, kas, apbruņojušās līdz zobiem, soļoja spalgu trompetes skaņu ritmā, dažas Pūces un vecais Krauklis no Kraukļteces. Pats pēdējais (viņu ieraugot, Kaspianam aizrāvās elpa) kopā ar Kentauriem ieradās mazs, bet īsts Milzis, vārdā Laikurbis no Miroņkalna, nesdams uz muguras grozu ar Rūķiem, kurus mocīja jūras slimība, — viņi bija pieņēmuši Milža piedāvājumu atgādāt mazos šurp un tagad vēlējās, kaut būtu nākuši kājām.
Lāčiem Lielvēderiem ļoti kārojās vispirms sarīkot dzīres un atlikt Padomi uz vēlāku laiku, varbūt uz rītdienu. Rīpičīps un viņa Peles sacīja, ka padomes un svētki varot pagaidīt, un ierosināja jau šonakt uzbrukt Mirazam viņa paša pilī. Zaručakstis un pārējās Vāveres apliecināja, ka varot runāt un ēst vienlaicīgi, kādēļ tad Padome un svētki nevarētu notikt abi reizē? Kurmji ierosināja vispirms izveidot ap pļavu ierakumus. Fauni uzskatīja, ka būtu labāk sākt ar sirsnīgu deju. Vecais Krauklis, būdams vienisprātis ar Lāčiem, ka pilnas Padomes sēde pirms dzīrēm prasīs pārāk daudz laika, lūdza, lai viņam ļaujot teikt visiem klātesošajiem īsu uzrunu. Taču Kaspians, Kentauri un Rūķi noraidīja visus šos ierosinājumus un pieprasīja nekavējoties noturēt īstu kara Padomi.
Kad visi pārējie radījumi bija pierunāti mierīgi sasēsties plašā lokā un kad (ar lielām grūtībām) Zaručakstis piedabūja beigt skraidīšanu šurp un turp, saucot: «Klusumu! Klusumu! Visiem klausīties karaļa runu!» — Kaspians, juzdamies mazliet uztraukts, piecēlās. — Nārnieši! — viņš uzsāka, bet tālāk tā arī netika, jo šai pašā brīdī iebrēcās Zaķis Kamillo: — Kuš! Kaut kur tuvumā ir Cilvēks!
Visi sanākušie meža iemītnieki bija pieraduši, ka viņus vajā, tāpēc tagad sastinga kā sālsstabi. Zvēri pagrieza purnus Kamillo norādītajā virzienā.
— Ož pēc Cilvēka un tomēr ne gluži pēc Cilvēka, — Trifeļracis čukstēja.
— Radījums nāk arvien tuvāk, — Kamillo ziņoja.
— Divi Āpši un jūs, trīs Rūķi ar uzvilktiem lokiem, piesardzīgi dodieties tam pretī, — pavēlēja Kaspians.
— Mēs visu nokārtosim, — bargi noteica kāds Melnais Rūķis, iestiprinādams loka stiegrā bultu.
— Ja tas ir viens, tad nešaujiet, — teica Kaspians. — Notveriet!