— Kāpēc? — pavaicāja Rūķis.
— Dari, kā tev saka, — uzkliedza Kentaurs Gravpūtis. Visi klusuciešot gaidīja, turpretī trīs Rūķi un divi Āpši
teciņus zagās pa koku starpu uz pļavas ziemeļrietumiem. Tad atskanēja spalgs lūķisks sauciens: — Stāt! Kas nāk? — un pēkšņa lēciena troksnis. Pēc mirkļa atskanēja Kaspia-
nam labi pazīstama balss, kas skaidroja: — Viss kārtībā, viss kārtībā, esmu neapbruņots. Cienītie Āpši, ja vēlaties, grābiet mani aiz roku locītavām, bet nekodiet tajās! Vēlos runāt ar karali.
— Doktors Kornēlijs! — Kaspians priecīgi iesaucās un metās uz priekšu apsveikt savu veco Audzinātāju. Visi sadrūzmējās ap viņiem.
— Pē! — norūca Nikabriks. — Rūķis renegāts. Puskokalēcējs! Vai iedurt viņam kaklā zobenu?
— Esi mierā, Nikabrik, — sacīja Trampkins. — Tas radījums tak nav vainīgs, ka viņam ir tādi senči.
— Tas ir mans labākais draugs un manas dzīvības glābējs, — Kaspians paskaidroja,—un ikviens, kam nepatīk viņa sabiedrība, var atstāt armiju—uz karstām pēdām! Dārgais doktor, cik es esmu priecīgs, ka atkal jūs satieku! Kā īsti jūs uzzinājāt, kur mēs esam?
— Mazliet liekot lietā burvestības, jūsu majestāte, — izdvesa doktors, kas joprojām pūta un elsa no pārāk ātrā gājiena. — Taču tagad nav laika par to sīki stāstīt. Mums visiem tūdaļ jābēg no šīs vietas projām. Jūsu slēptuve jau kļuvusi zināma, un Miraza pulki devušies ceļā. Rīt līdz pusdienlaikam jūs jau būsiet ielenkti.
— Slēptuve kļuvusi zināma! — iesaucās Kaspians. — Kas tad mani nodeva?
—Jūsu Kararumaks, — paskaidroja doktors Kornēlijs. —Nabaga dzīvnieks nespēja izdomāt neko labāku: kad jūs nokritāt zemē, viņš, protams, palēnām rikšoja atpakaļ uz savu stalli pils pagalmā. Tā kļuva zināms jūsu bēgšanas noslēpums. Es ņēmu kājas pār pleciem, jo man nebija nekādas vēlēšanās tikt pratinātam Miraza moku kambarī. Ar sava kristāla palīdzību diezgan labi varēju nojaust, kur jūs atradīšu. Taču augu dienu — tas bija aizvakar — mežos redzēju Miraza pēdu dzinējus. Vakar uzzināju, ka armija ir gatava kaujai. Es šaubos, vai dažiem no jums… hm… tīrasiņu Rūķiem ir tik plašas zināšanas mežu jomā, kā varētu sagaidīt. Jūs esat atstājuši pēdas uz katra soļa. Milzīga bezrūpība! Lai kā arī būtu, kaut kas kalpojis Mirazam par brīdinājumu, ka Senā Nārnijā nav galīgi mirusi, kā viņš cerējis, un nu Mirazs nolēmis rīkoties.
— Urā! — iesaucās kāda augsta, bet ļoti spalga balstiņa doktoram pie kājām. — Lai viņi nāk! Es prasu tikai, lai karalis mani un manējos frontē izvietotu pirmajās rindās.
— Kas tad te? — brīnījās doktors Kornēlijs.—Vai jūsu majestātes armijā ir sienāži… vai moskīti? — Tad, noliecies un caur brillēm uzmanīgi papētījis, kas runā, viņš sāka skaļi smieties.
— Zvēru pie Lauvas, — doktors iesaucās, — tā tak ir pele! Sinjor Pelīt, vēlētos ar jums iepazīties tuvāk. Jūtos pagodināts, ka varu iepazīties ar tik drošsirdīgu zvēru.
—Mana draudzība jums ir nodrošināta, mācītais Vīrs, — nopīkstēja Rīpičīps. — Un ikviens armijā ieskaitīts Rūķis vai Milzis, kas ar jums nerunās pieklājīgi, dabūs trūkties no mana zobena.
— Vai tagad ir īstais laiks tā aušoties? — noprasīja Nikabriks. — Kāds ir mūsu plāns? Kausimies vai bēgsim?
— Ja nepieciešams, kausimies, — teica Trampkins, — betnez vai mēs esam tam jau gatavi, un šī nav pārāk laba vieta aizstāvībai.
— Man doma par mukšanu nepatīk, — piebilda Kaspians.
— Uzklausiet! Uzklausiet viņu!—sacīja Lāči Lielvēderi. — Lai ko mēs darām, neskriesim projām. It īpaši ne pirms vakariņām un pēc tām ari ne tik drīz.
—Tie, kas skrien pirmie, nevienmēr pienākpēdējie,— piebalsoja Kentaurs. —Un kāpēc gan mums ļaut izvēlēties pozīciju ienaidniekam, nevis izvēlēties pašiem? Atradīsim kādu drošu vietu!
— Tie ir saprātīgi vārdi, jūsu majestāte, patiesi saprātīgi, — piekrita Trifeļracis.
— Bet kur tad lai mēs ejam? — vairākas balsis jautāja.
—Jūsu majestāte, — teica doktors Kornēlijs, — un visi
jūs, dažādie radījumi, pēc manām domām, mums jābēg uz austrumiem un lejup pa upi līdz Lielajiem Mežiem. Telmarīni necieš šo apgabalu. Viņi arvien baidījušies no jūras un kaut kā tāda, kurš varētu nākt pāri jūrai, tāpēc viņi ļāvuši, lai tur saaug biezi meži. Ja nostāsti ir patiesi, tad senā Ķēra Paravela atradusies pie upes grīvas. Viss šis novads ir draudzīgs mums, bet nīstams mūsu ienaidniekiem. Mums jādodas uz Aslana Pakalnu.
— Aslana Pakalnu? — iesaucās vairākas balsis. — Mēs nezinām, kas tas ir.
— Tas slejas Lielo Mežu malā un ir milzīgs paugurs, ko nārnieši ļoti senos laikos uzbēruši pār stipras burvestības apveltītu vietu. Tur stāvēja — un varbūt stāv vēl šobaltdien — ar stipru burvju spēku apveltīts Akmens. Pakalna dobajā iekšienē izveidotas galerijas un alas, un Akmens atrodas pašā vidējā alā. Pakalnā pietiek vietas visiem mūsu krājumiem, un tie no mūsu pulka, kuriem visvairāk vajadzīgs jumts virs galvas un kuri pieraduši pie apakšzemes dzīves, var izvietoties alās. Pārējie var gulēt mežā. Kritiskā brīdī mēs visi (izņēmums gan ir godātais Milzis) varam atkāpties Pakalna iekšienē, kur būsim pasargāti no visām briesmām, vienīgi no bada ne.
— Cik labi, ka mūsu vidū ir mācīts vīrs! — atzina Trifeļracis, turpretī Trampkins klusu noņurdēja: — Sivēni un selerijas! Es vēlētos, kaut mūsu vadoņi mazāk kladzinātu par vecu sievu pasakām un vairāk par pārtiku un ieročiem.
Taču visi piekrita Kornēlija ierosinājumam un tanī pašā vakarā jau pēc pusstundas devās ceļā. Pirms saulrieta viņi sasniedza Aslana Pakalnu.
Šī vieta nudien iedvesa bijību. Virs paugura, kas jau sen bija apaudzis ar kokiem, pacēlās otrs paugurs — apaļš un zālains. Iekšā veda vienas vienīgas mazas, zemas durtiņas. Tuneļi veidoja īstu labirintu, ko nācās pamatīgi iepazīt. Visu eju sānsienas un griestus klāja gludi akmeņi, un Kaspians, mijkrēslī cieši urbdamies tajos ar skatienu, saredzēja dīvainus burtus, izlocītus rakstus un ainas, kurās atkal un atkal atkārtojās Lauvas attēls. Viss likās piederam pat vēl senākam Nārnijas vēstures posmam nekā Nārnijā, par kuru bija stāstījusi Aukle.
Taču pēc tam, kad ceļinieki bija iekārtojušies Pakalna iekšienē un tā apkārtnē, laime no viņiem savu vaigu sāka novērst. Jauno patvērumu drīz uzgāja karaļa Miraza izlūki, un viņa armija ieradās mežmalā. Un, kā jau tas bieži vien notiek, ienaidnieks izrādījās stiprāks, nekā domāts. Redzot nākam rotu pēc rotas, Kaspianam drosme saskrēja papēžos. Un, lai ari Miraza vīri baidījās iet iekšā mežā, vēl vairāk tie baidījās no Miraza, un ar viņu priekšgalā karadarbība ievirzījās dziļi biezoknī, dažkārt gandrīz līdz pašam Pakalnam. Kaspians un citi vadoņi, protams, bieži veica uzbrukumus atklātās vietās. Tā gandrīz ik dienu un reizēm arī naktīs noritēja cīņa, un parasti Kaspiana piekritējiem klājās slikti.
Reiz, kad dienā visu laiku bija gāzis stiprs lietus un Kaspiana cīnītājus piemeklējušas tik lielas nelaimes, cik vien vispār var iedomāties, sabiezējot tumsai, gāzma mitējās, taču kļuva nežēlīgi auksts. Torīt Kaspians bija sagatavojis nozīmīgāko līdz šim izplānoto kauju, un visiem ar to saistījās lielas cerības. Princim līdz ar lielāko daļu Rūķu vajadzēja ausmā uzbrukt karaļa spēku labajam spārnam un tad, kamēr tas iesaistītos niknā cīņā, Milzis Laikurbis kopā ar Kentauriem un dažiem no spēcīgākajiem zvēriem triektos uz priekšu no citas puses un mēģinātu atgriezt šo Miraza labo spārnu no pārējās armijas. Taču plāns cieta neveiksmi. Neviens netika brīdinājis Kaspianu (jo neviens no tagadējās Nārnijas to neatcerējās), ka milži nebūt nav gudri. Nabaga Laikurbis, gan drosmīgs kā lauva, šajā ziņā bija tipisks Milzis—viņš bija devies cīņā nepareizajā laikā un ne no pareizās puses, tā ka gan viņa, gan Kaspiana karavīri tika cietuši sāpīgus zaudējumus un pavisam maz kaitējuši ienaidniekam. Labākie Lāči bija ievainoti, dziļas brūces cirstas vienam no Kentauriem, un visā Kaspiana karapulkā palicis maz tādu kaujinieku, kas nebūtu lējuši asinis. Zem pilošajiem kokiem uz skopām vakariņām sanākušais bars izskatījās visai drūmi.