Visnejaukākā omā bija milzis Laikurbis, kas saprata, ka tā ir viņa vaina. Milzis sēdēja, klusuciešot birdinādams lielas asaras, kas sakrājās degungalā un tad ar skaļu plakšķi nokrita uz Peļu apmetnes, kuras iemītnieki nupat bija kaut cik sasildījušies un laidās miegā. Visas Peles pielēca kājās, purināja no ausīm ūdeni, pūlējās izgriezt slapjumu no saviem mazajiem apsegiem un spalgās, skaļās balstiņās prasīja Milzim, vai viņam neliekoties, ka tās jau esot pietiekami samirkušas bez šībrīža plūdiem. Tad pamodās citi radījumi un uzbrēca Pelēm, ka tām uzdota izlūkošana, nevis kora dziedāšana — kāpēc tās nestāvot klusu? Laikurbis uz pirkstgaliem aizlavījās sameklēt citu vietu, kur vienā mierā varētu skumt, un iedams uzkāpa kādam uz astes (vēlāk runāja, ka tā bijusi kāda Lapsa), un šis kāds viņam iekoda. Un tā nu visi dusmojās cits uz citu.
Taču slepenajā, burvību pilnajā telpā Pakalna vidū kara Padomē bija sapulcējušies karalis Kaspians, Kornēlijs, Āpsis, Nikabriks, Trifeļracis un Trampkins. Jumtu balstīja senatnīgas, masīvas kolonnas. Vidū atradās akmens— pa vidu pārcirsts akmens galds, noklāts ar kādreizējām rakstu zīmēm, taču senos laikos, kad pats Pakalns vēl nebijis izbūvēts, šis Akmens Galds slējās Pakalna virsotnē, tāpēc vējš, lietus un sniegs laika ritumā bija zīmes gandrīz izdzēsuši. Apspriedes dalībnieki Galdu neizmantoja un ap to nesēdēja — tam piemita pārāk liela burvju vara, lai to lietotu parastos apstākļos. Visi čurnēja uz bluķiem nelielā atstatumā no tā pie raupja koka galda, uz kura atradās neveikli salipināts māla gaismeklis. Tā liesma krita uz sēdošo bālajām sejām un meta milzīgas ēnas uz sienām.
— Ja jūsu majestāte vispār grib lietot Ragu, — sacīja Trifeļracis, — tad, manuprāt, tāds brīdis ir pienācis. — Kaspians pirms vairākām dienām bija pastāstījis par savu dārgumu.
— Vajadzība pēc tā, protams, ir liela, — piekrita Kaspians. —Tomēr grūti pateikt, vai tā ir pilnīgi neatliekama. Ja nu pienāk vēl lielāka nepieciešamība un mēs Ragu esam jau izlietojuši?
— Šādi argumentējot, — iebilda Nikabriks, — jūsu majestāte to nelietos tikmēr, kamēr būs jau par vēlu.
— Es domāju tāpat, — piebalsoja doktors Kornēlijs.
— Un kā tev šķiet, Trampkin? — vaicāja Kaspians.
— Nū-u, ja runa ir par mani, — iesāka Rudais Rūķis, kas bija klausījies citus pilnīgā vienaldzībā, — tad es teikšu tā: jūsu majestāte gan laikam zina, ka Rags — un tā tur akmens adūza, un jūsu dižais karalis Pīters… un jūsu Lauva Aslans — tas viss ir viens pīpis! Es pieprasu vienīgi, lai armijai par to neko nesaka. Nebūs nekāda labuma, ja iedvesīs cerības uz maģisku palīdzību — cerības, kas, pēc manām domām, bez šaubām, pievils.
—Tad Aslana vārdā mēs pūtīsim karalienes Sjūzenas Ragu, — Kaspians nolēma.
— Sir, ir tomēr kaut kas tāds, — bilda doktors Kornēlijs, — kas jāizdara visupirms. Mēs nezinām, kā šī palīdzība izpaudīsies. Tā varētu atsaukt no aizjūras zemēm pašu Aslanu. Taču, manuprāt, drīzāk tai iespējams atsaukt Visaugstāko karali Pīteru un viņa varenos biedrus no sirmās senatnes. Tomēr jebkurā no šiem gadījumiem nevar apgalvot, ka palīdzība tiks saņemta šajā vietā…
— Tas ir patiess vārds, — iestarpināja Trampkins.
—Man šķiet, — mācītais vīrs turpināja, — ka viņi —vai
viņš — atgriezīsies kādā no Nārnijas Senatnīgajām Vietām. Tā, kurā mēs sēžam padaban, ir vissenākā un apveltīta ar vislielāko burvju spēku, un varbūt še visdrīzāk sagaidāma atbilde. Tomēr ir vēl divas citas. Viena ir Laternas Klajums, pa upi uz augšu, rietumos no Bebru Dambja, kur, kā hronikas stāsta, Karaliskie Bērni ieradās Nārnijā pirmoreiz. Otra ir pie upes grīvas, kur reiz slējās viņu pils Ķēra Paravela. Un, ja nāks pats Aslans, arī tad nupat minētā vieta būtu labākā, kur viņu sagaidīt, jo ikviena teiksma vēsta, ka viņš ir lielā Aizjūras Imperatora dēls, tāpēc nāks pāri jūrai. Man ļoti gribētos sūtīt vēstnešus uz abām vietām — uz Laternas Klajumu un upes grīvu, lai sagaidītu viņus — vai viņu — vai to — tieši tur.
— Manas domas ir gluži tādas pašas, — Trampkins noburkšķēja. —Visu šo ākstību pirmais variants neatnesīs mums palīdzību, mēs tikai zaudēsim divus cīnītājus.
— Ko, pēc jūsu domām, sūtīt, doktor Kornēlij? — Kaspians jautāja.
— Ienaidnieka joslai visveiklāk tiks cauri Vāveres: tās viņi nenoķers, — ieteica Trifeļracis.
— Visas mūsu Vāveres (un to nav daudz), — sacīja Nikabriks, — ir diezgan vieglprātīgas. Vienīgais dzīvnieks, kam es uzticētu šādu uzdevumu, būtu Zaručakstis.
—Tad lai tas ir Zaručakstis, — izlēma karalis Kaspians. — Un kas būs otrs vēstnesis? Es zinu, ka iet gribētu tu,
Trifeļraci, taču tev nav vajadzīgā ātruma. Un arī jums tā nav, doktor Kornēlij.
— Es neiešu, — izsaucās Nikabriks. — Te visapkārt ir tādi bari Cilvēkveidīgo un dzīvnieku, ka še nepieciešams kāds Rūķis, kas raugās, lai pret Rūķiem izturētos pieklājīgi.
— Purkšķi un pērkoņi! — nikni izgrūda Trampkins. — Vai tā tu runā ar karali? Sir, sūtiet mani, es iešu!
— Bet man gan likās, ka tu, Trampkin, Ragam netici, — Kaspians šaubījās.
— Neticu jau ar', jūsu majestāte. Bet kāds tam sakars ar uzdevumu? Kāda starpība — vai es nomirstu, skriedams pakaļ zilam gaisam, vai te? Jūs esat mans karalis. Es zinu, kā padomu došana atšķiras no pavēļu izpildes. Jūs uzklausījāt manu padomu, tagad ir laiks pavēlēm.
— Es nekad to neaizmirsīšu, Trampkin, — teica Kaspians. — Aizsūtiet kādu pēc Zaručaksta. Un kad man pūst Ragu?
— Es pagaidītu līdz saullēktam, jūsu majestāte, — ieteica doktors Kornēlijs. — Rīkojoties ar Baltās Maģijas palīdzību, tas reizēm nes veiksmi.
Pēc īsa brītiņa ieradās Zaručakstis un uzklausīja, kas viņam jādara. Būdams, līdzīgi daudzām Vāverēm, pilns drosmes, degsmes, trauksmes, enerģijas un tieksmes pēc palaidnībām (lai neteiktu arī — iedomības gara), viņš, tiklīdz izdzirda pavēli, bija gatavs doties ceļā. Tika norunāts, ka viņš skries uz Laternas Klajumu, turpretī Trampkins mēros īsāko ceļu līdz upes grīvai. Pēc steigā ieturētas maltītes, karaļa, Āpša un Kornēlija sirsnīgu pateicības vārdu un laba vēlējumu pavadīti, abi laidās ceļā.
Astotā nodaļa Kā viņi pameta salu
— Un tā nu, — turpināja Trampkins (jo, kā jūs būsiet sapratuši, tas bija viņš, kas, sēdēdams Kēras Paravelas sagruvušās pils zaļajā zālē, stāstīja visus šos piedzīvojumus četriem bērniem), — un tā es iebāzu kabatā pāris garozu, atstāju Pakalnā visus ieročus, paņemdams līdzi vienīgi dunci, un pelēcīgajā rītausmā soļoju uz mežiem. Biju jau nostampājis garu garas stundas, kad pēkšņi atskanēja tāds dūciens, kādu es savu mūžu nebiju dzirdējis. Oi, to es nekad neaizmirsīšu. Tas pildīja visu gaisu un bija tik skaļš kā pērkons, bet daudz ilgāks, spirgts un tīkams kā mūzika, kas plūst pār ūdeņiem, taču ir pietiekami skanīga, lai sadrebinātu mežus. Un es sev sacīju: «Ja tas nav Rags, tad es esmu trusītis.» Un pēc mirkļa es gudroju, kāpēc viņš to nav pūtis agrāk…