— Cik tad bija pulkstenis? — Edmunds vaicāja.
— Starp deviņiem un desmitiem, — paskaidroja Trampkins.
— Tieši tad mēs sēdējām dzelzceļa stacijā! — korī iesaucās visi bērni un mirdzošām acīm vērās cits citā.
— Lūdzu, turpiniet! — Lūsija skubināja Rūķi.
— Nu, kā jau teicu, es prātoju, bet turpināju ceļu tik steidzīgi, cik vien jaudāju cilāt kājas. Rikšoju visu nakti un tad, kad jau maķenīt svīda gaisma, es — it kā būtu tāds pats tukšpauris kā Milzis — nolēmu riskēt un izvēlējos īsāko ceļu pāri klajam laukam, lai nebūtu jāmet līkums ap upes cilpu. Mani notvēra. Ne armija, bet uzpūtīgs, vecs muļķis,
kas pārvalda nelielu pili—Miraza pēdējo cietoksni ceļā uz jūru. Lieki būs jums skaidrot, ka patiesību viņi no manis neizdabūja, bet es taču esmu Rūķis — un ar to pietika. Bet — pie visiem lašiem un ledenēm! Labi, ka tas senešals patiešām bija uzpūtīgs muļķis. Jebkurš cits būtu pataisījis mani aukstu uz līdzenas vietas. Tomēr bez dižas eksekūcijas viņš iztikt nejaudāja! Mani vajadzēja «aizsūtīt pie spokiem» ar pienācīgajām ceremonijām. Un tad šī jaunā dāma (viņš pamāja pret Sjūzenu) liek lietā savu loka šāvējas mākslu — un, ticiet man, tas bija meistaršāviens —, un te nu mēs esam. Tikai bez mana bruņojuma, jo to viņi, protams, atņēma.
Rūķis izkratīja savu pīpīti un piebāza to no jauna.
— Va velns! — iesaucās Pīters. — Tātad tas bija Rags — tavs pašas Rags, Sjū! — kas vakarrīt aiztrenca mūs visus no perona, kur mēs sēdējām! Man ir grūti noticēt, taču viss saskan.
— Nezinu, kāpēc lai jūs man neticētu,— sacīja Lūsija, — ja jūs vispār ticat burvībām. Vai tad nav simtiem stāstu par to, kā burvība pārceļ cilvēkus no vienas vietas — no vienas pasaules — uz citu? Kad, piemēram, «Arābijas naktīs» burvis izsauc džinu, viņam jānāk. Gluži tāpat bija jānāk arī mums.
—Jā,— Pīters piekrita. — Laikam mēs tik dīvaini jūtamies tāpēc, ka pasakās allaž tas, kas izsauc, ir kāds no mūsu pašu pasaules. Tad patiesībā nav jāgudro, no kurienes džins ierodas.
—Un tagad mēs zinām, Vājūtas tāds džins,—īsi iesmiedamies, sacīja Edmunds. — Ak tu tētīt! Ir diezgan baigi
apzināties, ka mums var tā uzsvilpt. Tas ir ļaunāk nekā dzīvot «no tālruņa žēlastības», kā mēdz teikt tētis.
— Bet mēs taču gribam atrasties te, vai ne? — iebilda Lūsija. —Ja esam vajadzīgi Aslanam.
— Bet ko mēs lai tagad darām? — Rūķis vaicāja.
— Laikam vajadzēs atgriezties pie karaļa Kaspiana un pateikt, ka palīdzība izpalikusi.
— Palīdzība izpalikusi? — atkārtoja Sjūzena. — Tā tak ir pienākusi. Re, kur mēs esam!
— Hm… hm… Jā, kā tad. To es redzu, — sacīja Rūķis. Nez vai viņam nebija aizsērējusi pīpe (vismaz viņš cītīgi ņēmās to tīrīt). — Bet… nu… tas ir…
— Bet vai tad jūs vēl neredzat, kas mēs esam? — Lūsija iesaucās. — Esat gan jūs stulbs!
— Droši vien jūs esat tie četri bērni no senajām pasakām, — teica Trampkins. — Un es esmu ļoti priecīgs, ka jūs satieku. Un tas, bez šaubām, ir ļoti interesanti. Bet… vai jūs nedusmosieties, ja…? — viņš atkal pavilcinājās.
— Speriet tik vaļā visu, kas ir uz mēles, — drošināja Edmunds.
— Nu tad nedusmojieties, — Trampkins turpināja,
— bet, ziniet, karalis un Trifeļracis, un doktors Kornēlijs gaidīja — ja jūs saprotat, ko es gribu teikt, — gaidīja palīdzību. Citiem vārdiem sakot, viņi laikam gan iztēlojās jūs kā varenus karavīrus. Bet patiesībā… mēs ļoti mīlam bērnus un tā tālāk, taču pašreiz, kad trako karš… es nešaubos, ka jūs saprotat.
— Jūs gribat sacīt, ka, pēc jūsu domām, no mums nav nekāda labuma, — teica Edmunds, pietvīkdams sarkans kā biete.
— Lūdzu, neapvainojieties, — Rūķis viņu pārtrauca. — Mani mīļie, mazie draugi, ticiet man…
— «Mazie» no jūsu mutes izklausās drusku pārspīlēti, — pielēkdams kājās, iesaucās Edmunds. — Laikam jūs neticat, ka mēs uzvarējām kaujā pie Berunas? Nu, par mani jūs varat teikt, ko gribat, jo es zinu…
— Nav ko skaisties, — mierināja Pīters. — Vispirms izsniegsim Rūķim dārgumu krātuvē jaunas bruņas un apgādāsimies ar šo to arī paši, un pēc tam runāsim.
— Es īsti labi nesaprotu… — iesāka Edmunds, taču Lūsija iečukstēja viņam ausī: — Vai nevajadzētu labāk darīt, ko Pīters saka? Redzi, viņš tak ir Visaugstākais karalis. Un, manuprāt, viņš ir kaut ko izdomājis.
Tā nu Edmunds pierima, uzspīdināja kabatas lukturīti, un visi — arī Trampkins —nogāja lejup pa kāpnēm dārgumu krātuves saltajā tumsā un putekļainajā greznībā.
Redzot plauktos sakrautās bagātības, Rūķa acis iezibējās (lai dārgumus saskatītu, viņš gan bija spiests stāvēt uz pirkstgaliem), un viņš paklusām nomurmināja: — Nikabriks nu gan nedrīkst šito redzēt, nemūžam ar ne. — Bērni samērā viegli atrada Rūķim bruņukreklu, zobenu, bruņucepuri, vairogu, lokuunbultumaku, pilnu ar bultām,—tas viss bija piemērots Rūķa izmēriem. Vara bruņucepuri greznoja rubīni, un zobena rokturis bija no zelta: tik lielu bagātību Trampkins savu mūžu nebija ne acīs redzējis, kur nu vēl lietojis. Arī bērni uzvilka bruņukreklus un uzlika galvā bruņucepures; Edmundam atrādās zobens un vai-
rogs, Lūsijai — šaujamloks. Pīters un Sjūzena, protams, jau bija ietērpušies savās dāvanās. Ejot augšā pa kāpnēm, bruņas šķindēja un bērni izskatījās un jutās vairāk kā nārnieši, nevis kā skolēni. Abi zēni palika iepakaļ, acīmredzot kaldami kādu plānu. Lūsija dzirdēja Edmundu sakām: — Nē, to ļauj darīt man. Ja es uzvarēšu, viņam tā būs lielāka izgāšanās, un, ja zaudēšu, tad mums — mazāka vilšanās.
— Labs ir, Ed, — Pīters bija ar mieru.
Kad visi iznāca dienas gaismā, Edmunds, pagriezies pret Rūķi, ļoti pieklājīgi ierunājās: — Gribu jums kaut ko lūgt. Tādiem bērniem kā mums bieži negadās iespēja satapt tik varenu karavīru kā jūs. Vai neiebilstat, ka mēs ar jums mazliet pacīnāmies? Tas būtu ārkārtīgi laipni no jums.
— Bet, zēn, — sacīja Trampkins, — šie zobeni ir asi.
— Es zinu, — apstiprināja Edmunds. — Bet es jums pārāk netuvošos, un jums taču pietiks mākas padarīt mani nekaitīgu, nenodarot nekādu ļaunumu.
— Tā gan ir bīstama spēlīte, — sacīja Trampkins, — bet, ja tev tas ir tik svarīgi, varu izdarīt pāris izklupienu.
Abi vienā mirklī izvilka zobenus, un pārējie trīs nolēca no paaugstinājuma un stāvēja vērodami. Skats bija ko vērts! Tas neatgādināja muļķīgo zvetēšanos, ko mēs redzam, kad ar zobeniem izliekas cīnāmies uz skatuves. Tas neatgādināja pat paukošanos ar rapieriem, ko dažkārt redz labākā izpildījumā. Tā bija īsta cīņa ar platiem, grezniem zobeniem. Svarīgi ir cirst pa ienaidnieka stilbiem un pēdām, jo tos neaizsargā bruņas. Un, kad pretinieks cērt tev, tu palecies ar abām kājām gaisā, tā ka cirtiens iziet pa apakšu. Tas piešķīra Rūķim priekšrocības, jo Edmundam, kas bija krietni garāks, allaž vajadzēja noliekties. Manuprāt, viņam nemūžam nebūtu bijusi iespēja uzvarēt, ja viņš cīnītos ar Trampkinu pirms divdesmit četrām stundām. Taču kopš ierašanās salā zēnu bija ietekmējis Nārnijas gaiss, atmiņā nāca visas senās cīņas, un rokas un pirksti atguva agrāko veiklību. Viņš atkal bija karalis Edmunds. Abi cīnītāji atkal un atkal virzījās pa loku, krita cirdens pēc cirtiena, un Sjūzena (kas tā arī nekad nespēja piespiesties un jūsmot par tādu kaušanos) iesaucās: