— Vai dieniņ, esiet piesardzīgi! — Un tad — tik zibenīgi, ka neviens nepamanīja, kā tas notiek (ja vien—kā Pīters—nezināja),—Edmunds īpašā paņēmienā pagrieza zobenu apkārt, Rūķim ierocis izslīdēja no pirkstiem, un
Trampkins spaidīja tukšo plaukstu, kā dara tad, kad dabū «dzēlienu» no kriketa nūjas.
— Cerams, ka nesāp, mans mīļais, mazais draugs? — mazliet aizelsies, noprasīja Edmunds un iebāza paša zobenu atpakaļ makstī.
— Saprotu, —vēsi noteica Trampkins.—Tu zini kādu paņēmienu, kas man ir svešs.
— Pilnīgi pareizi, — Pīters iejaucās starpā. — Vislabāko zobencīņas meistaru var atbruņot paņēmiens, kas viņam nav pazīstams. Manuprāt, būs tikai godīgi dotTrampkinam iespēju izmēģināt ko citu. Vai gribat sacensties stopa šaušanā ar manu māsu? Šai nodarbībā, proti, nav īpašu paņēmienu.
— Jūs esat tīrie jokdari, tie jūs esat, — Rūķis sacīja. — Sāku saprast. It kā pēc tā, kas notika šorīt, es nezinātu, kā viņa māk šaut. Bet tik un tā es mēģināšu. — Viņš runāja skarbi, taču acis priecīgi iezibējās, jo Trampkins savējo vidū bija slavens strēlnieks.
Visi pieci izgāja pagalmā.
— Kas noderēs par mērķi? — vaicāja Pīters.
— Pēc manām domām, ābols, kas tanī zarā nokarājas pāri mūrim, — attrauca Sjūzena.
—Tas būs ļoti labs mērķis, meitenīt, —piekrita Trampkins. — Tu domā to dzelteno gandrīz arkas vidū, vai ne?
— Nē, ne to, — atteica Sjūzena. — Šo sarkano tur augšā, virs ieroba.
Rūķis sadrūma. — Izskatās vairāk pēc ķirša nekā pēc ābola, — viņš norūca, taču skaļi nepretojās.
Bērni uzmeta gaisā naudas gabalu, lai noteiktu, kurš
šaus pirmais (Trampkins ziņkāri noskatījās, jo nekad tādu paražu nebija zinājis), un Sjūzena zaudēja. Jāšauj bija no kāpņu augšgala. Pa šīm kāpnēm varēja nokļūt no halles pagalmā. Pēc tā, kā Rūķis nostājās un rīkojās ar stopu, ikviens saprata, ka viņš zina, kā tas jādara.
Strinkš — nodūca stiegra. Tas bija lielisks šāviens. Bultai lidojot garām, ābolītis stipri sašūpojās un zemē griezdamās nolidoja lapa. Tad Sjūzena nostājās kāpņu augšgalā un uzvilka loku. Viņu šīs sacensības nebūt neiepriecināja tā kā Edmundu: ne tāpēc, ka meitene šaubītos, vai trāpīs ābolam, bet tāpēc, ka Sjūzenai bija līdzjūtīga sirds un viņai gandrīz negribējās pārspēt kādu, kas jau bija pārspēts. Rūķis skadri vēroja, kā meitene pievelk bultu pie auss. Pēc mirkļa ābols, klusi, vāri noplakšķēdams, ar visu
Sjūzenas bultu nokrita zālē, bet tik rāmā gaisā visi to dzirdēja.
— Tīri nostrādāts, Sjū, — pārējie bērni iesaucās.
— Šāviens nemaz nebija labāks par jūsējo, — Sjūzena pievērsās Rūķim. — Manuprāt, kad jūs šāvāt, atskrēja viegla vēja pūsma.
— Nē, neatskrēja vis, — Trampkins nepiekrita. — Nestāsti niekus! Es apzinos, kad mani godīgi uzvar. Neteikšu pat to, ka katrreiz, kad atvelku roku spēcīgi atpakaļ, mazliet iesāpas mana pēdējā ievainojuma rēta…
— Kā, jūs esat ievainots? — noprasīja Lūsija. — Ļaujiet man paskatīties.
— Tas nav piemērots skats mazām meitenēm, — pretojās Trampkins, bet tad pēkšņi aprāvās. — Te nu es atkal gvelžu kā āmurgalva, — viņš sacīja. — Laikam gan tu spēj būt tikpat lieliska ārste kā tavs brālis lielisks cīnītājs ar zobenu un māsa — strēlniece.
Viņš apsēdās uz pakāpiena, noņēma bruņas un novilka mazo krekliņu, atsegdams matiņiem apaugušo un samērā muskuļoto (kā jūrniekam) augšdelmu, kas gan nebija daudz lielāks par bērna delmu. Plecs bija neveikli aptīts ar apsēju, ko Lūsija pamazām noraisīja. Zem tā atklājās ļoti nejauka brūce; miesa ap to bija stipri satūkusi.
— Ak, nabaga Trampkin, — iesaucās Lūsija. — Cik briesmīgi!
Viņa uzmanīgi uzpilināja uz tās vienu vienīgu lāsīti no savas zāļu pudelītes.
— Ei, ei! Kas tas? Ko tu izdarīji? — iesaucās Trampkins. Tomēr, lai kā Rūķis pūlējās pagriezt galvu, šķielēt un pašķirt bārdu, paša plecu tik un tā nespēja saskatīt. Tad viņš to cik spēdams pataustīja, pagriezdams plecu un stipri izstiepdams pirkstus, kā dara cilvēks, kas grib pakasīt kaut ko pavisam grūti aizsniedzamu. Tad viņš pakustināja visu roku, pacēla to gaisā, paspaidīja muskuļus un beidzot pielēca kājās, izsaukdamies: —Milži un mīstīklas! Aizdzijusi! Roka gluži kā jauna! — Pēc tam viņš gardi nosmējās un sacīja: — Esmu nu gan iztaisījis sevi par vislielāko muļķi, cik vien Rūķim iespējams. Ceru, ka neesmu jūs aizvainojis? Esmu visu jūsu majestāšu pazemīgs kalps — padesi pazemīgs. Un pateicos par savas dzīvības glābšanu, brūces sadziedēšanu, brokastīm — un mācību.
Bērni vienā balsī apliecināja, ka viss esot kārtībā un nevajagot vairs runāt.
— Un nu, — teica Pīters, — ja jūs patiešām esat nolēmis paļauties uz mums…
— Esmu! — Rūķis viņu pārtrauca.
—Tad ir skaidrs, kas jādara. Mums tūdaļ jāpiebiedrojas karalim Kaspianam.
—Jo drīzāk, jo labāk, — Trampkins piekrita. — Mana muļķība jau tā mūs krietnu stundu aizkavējusi.
— Ceļš, pa kuru jūs nācāt, prasīs stundas divas, — teica Pīters.—Tas ir, mums. Mēs nespējam soļot cauru dienu un nakti kā jūs, Rūķi. —Tad viņš pagriezās pret citiem.—Tas, ko Trampkins dēvē par Aslana Pakalnu, acīmredzot ir pats Akmens Galds. Atcerieties, bija vajadzīga apmēram puse dienas, lai no turienes nokļūtu līdz Berunas braslam…
— Mēs saucam to par Berunas tiltu, — iesprauda Trampkins.
—Mūsu laikos tur tilta nebija, — Pīters paskaidroja. — Un tad ceļš no Berunas līdz šejienei prasīja mazliet
vairāk par vienu dienu. Iedami nesteidzoties, mēdzām nokļūt mājās otrā dienā ap tējas laiku. Soļojot veicīgi, mēs varētu visu ceļa gabalu nomērot pusotrā dienā.
— Tomēr neaizmirstiet, ka tagad viss apaudzis ar mežu, — iebilda Trampkins, — un mums jāizvairās no ienaidniekiem.
— Paklausieties, — noprasīja Edmunds, — vai tad mums jāiet pa to pašu ceļu, pa kuru nāca mūsu Mīļais Mazais Draugs?
—Jūsu majestāte, ja mīlat mani, tad nesaucietvairs šādā vārdā, — Rūķis lūdza.
— Labs ir, — Edmunds piekrita. —Vai drīkstu sacīt— MMD?
— Paklau, Edmund, — Sjūzena pārmeta.—Neizturies visu laiku pret viņu tik vīzdegunīgi.
— Nav ko uztraukties, meitenīt, tas ir, jūsu majestāte, — sacīja Trampkins, sīki iesmiedamies. — Suns, kas rej, nekož. — (Pēc tam viņi bieži sauca Trampkinu par MMD, līdz gandrīz piemirsa, ko tas nozīmē.)
— Kā jau teicu, — turpināja Edmunds, — mums nav nepieciešams iet pa to ceļu. Kāpēc mēs nevarētu paairēties mazliet uz dienvidiem, līdz tiekam pie Skaidrupes grīvas, un tad braukt par to? Tā mēs nokļūsim Akmens Galda pakalna aizmugurē, turklāt, kuģojot pa jūru, būsim drošībā. Ja nekavējoties dosimies ceļā, pirms tumsas nokļūsim pie Skaidrupes ietekas, pāris stundu nosnaudīsimies un rītā agri būsim pie Kaspiana.
— Cik svarīgi gan ir pārzināt krastmalu! — piebilda Trampkins. — Par Skaidrupi neviens no mums nezina itin nekā.
— Kā ar ēdamo? — vaicāja Sjūzena.