— Būs vien jāiztiek ar āboliem, — teica Lūsija. — Taisāmies ceļā! Esam pavadījuši te gandrīz divas dienas, un nekas vēl nav padarīts.
— Un, lai kā arī būtu, neviens manu cepuri vairs par murdu neizmantos, — Edmunds pavēstīja.
Vienu no lietusmēteļiem sasēja par kaut ko līdzīgu maisam un sabāza tajā krietni daudz ābolu. Tad visi pamatīgi padzērās akas ūdeni (jo svaigs vairs nebūs pieejams līdz Skaidrupes grīvai) un devās lejup pie laivas. Bērniem bija žēl pamest Ķēru Paravelu, kas, pat gulēdama krāsmatās, lika atkal justies kā mājās.
—Lai MMD labāk stūrē, — ieteica Pīters, — mēs ar Edu ņemsim katrs pa airim. Pa, pa, vēl kaut kas jāizdara. Vajadzētu novilkt bruņukreklus: pirms tiksim galā, dabūsim krietni pasvīst. Meitenes labāk lai ieņem vietas laivas priekšgalā un dod norādījumus MMD, jo viņš nezina ceļu. Vajadzēs ieairēt dziļi iekšā jūrā, līdz pabrauksim garām salai.
Zaļais, mežu apaugušais krasts drīz palika tālu aizmugurē, mazie līcīši un zemesragi sāka it kā izlīdzināties, un laiva cēlās un grima līganajos viļņos. Jūra ap laivu pletās plašāka un tālumā likās zilāka, bet tuvumā kūsāja zaļa. Gaiss smaržoja pēc sāls, un vienīgais troksnis radās, laivai šķeļot ūdeni, kas skalojās pret sāniem, un, airus iegremdējot un tiem trinoties duļļos, atskanēja paklusa plunkšķināšanās. Saule sāka cepināt.
Lūsija ar Sjūzenu priekšgalā jutās lieliski, jo varēja liekties pāri malai un mēģināt plaukstas pamērcēt ūdenī, kaut gan ne reizi neizdevās to īsti aizsniegt. Zem laivas varēja saskatīt jūras dibenu — lielākoties tīras, bālganas smiltis, taču reizēm pavīdēja arī purpurkrāsas aļģu lāsumi.
— Kā senos laikos, — teica Lūsija, — vai atceraties mūsu ceļojumu uz Terebintiju… un Galmu — uz Septiņsalu rindu… un Vientuļajām Salām?
—Jā, — Sjūzena teica, — un mūsu lielo kuģi «Caurspīdīgo Krāšņumu» ar gulbja galvu priekšgalā un kokā grieztiem gulbja spārniem, kas stiepās gandrīz līdz vidusklājam?
— Un zīda bruņām un lielajiem pakaļgala lukturiem?
— Un dzīrēm tanī galā un muzikantiem.
— Vai atceraties, ka reiz likām mūziķiem novietoties takelāžā un viņi tur spēlēja flautas, tā ka skaņas šķita lidojam no debesīm?
Drīz Sjūzena pārņēma Edmunda airi, un viņš piebiedrojās priekšgalā Lūsijai. Tagad viņi bija pabraukuši garām salai un iegriezās tuvāk krastmalai, kas šķita viscaur mežaina un vientulīga. Tā varētu likties ļoti skaista, ja bērni neatcerētos laikus, kad tā pletās klaja, vēju piestrāvota un jautru draugu pilna.
— Pē! Stipri nogurdinošs darbs, — Pīters atzinās.
— Vai es nevaru drusku paairēt? — piedāvājās Lūsija.
— Tev airi ir par lielu, — strupi noteica Pīters — ne tāpēc, ka dusmotos, bet tāpēc, ka trūka spēka gari runāt.
Devītā nodaļa Ko redzēja Lūsija
Sjūzena un abi zēni jutās bezgala noguruši no airēšanas, vēl pirms apbrauca ap pēdējo zemesragu un laiva sāka slīdēt pa Skaidrupi. Lūsijai sāpēja galva no garajām stundām karstajā saulē un ūdens zvīļošanās. Pat Trampkins ilgojās, kaut ceļojums būtu galā. Stūrmaņa sēdeklis bija domāts vīriem, ne Rūķiem — viņa kājas nesniedza laivas dibenu, un ikviens zina, ka to pat desmit minūtes grūti izciest. Turklāt, visiem nogurstot, arvien vairāk sabojājās oma. Līdz šim bērni bija tikai domājuši, kā nokļūt pie Kaspiana. Tagad viņi prātoja, ko darīs, kad karali atradīs, un kā saujiņa Rūķu un mežaino apgabalu dzīvnieku uzveiks pieaugušo Cilvēkveidīgo armiju.
Krēslai uznākot, viņi lēni airēja pa Skaidrupes grīvas līkločiem. Tad krasti satuvojās ciešāk kopā un pārkarenie koki gandrīz savijās pār braucēju galvām, kļuva arvien tumšāks. Jūras šalkoņai paliekot aizmugurē, iestājās dziļš klusums; varēja pat dzirdēt, kā urdz mazie strautiņi, plūstot lejup no siliem, lai savienotos ar Skaidrupes ūdeņiem.
Beidzot viņi izkāpa krastā, pārāk noguruši, lai vēl kurtu uguni; pat vakariņu āboli (kaut arī vairumam braucēju šķita, ka negribas tos vairs ne acīs redzēt) likās labāki par zivīm, ko varētu noķert, un citu dzīvu radību, ko varētu nošaut. Kādu brīdi mēmi pazelējuši augļus, viņi saritinājās uz sūnu un sausu lapu paklāja starp četriem lieliem dižskābaržiem.
Visi tūlīt aizmiga, tikai Lūsija vien ne. Būdama krietni mazāk nogurusi par citiem, viņa neparko nespēja ērti iekārtoties. Turklāt meitenei līdz šim bija piemirsies, ka visi Rūķi krāc. Viņa zināja, ka viens no labākajiem paņēmieniem iemigt ir nepūlēties to darīt, tāpēc atvēra acis. Pa ērgļu paparžu un zaru spraugu varēja saskatīt, kā zib upe un pāri tai liecas debesis. Tad pēkšņā atmiņu uzplaiksnījumā meitene atkal pēc visiem šiem gadiem ieraudzīja Nārnijas spožās zvaigznes. Reiz viņa bija pazinusi tās labāk par mūsu pašu pasaules spīdekļiem, jo, būdama Nārnijas karaliene, gāja gulēt daudz vēlāknekā bērnu dienās Anglijā. Un te nu tās bija — no savas guļvietas Lūsija saskatīja vismaz trīs vasarā redzamos zvaigznājus: Kuģi, Āmuru un Leopardu. «Mīļais, vecais Leopards,» viņa laimīgi nočukstēja.
Lūsija kļuva nevis miegaināka, bet arvien možāka — tas bija dīvains, naksnīgs, it kā sapņu valsts možums. Upe nu vizmoja gaišāk. Lūsija apjauta, ka to apspīd mēness, lai gan nejaudāja to saskatīt. Tagad meitene manīja, ka, līdzīgi viņai, atmostas arī viss mežs. Lāgā neaptverdama, kādēļ to dara, viņa aši piecēlās un pagāja gabaliņu prom no apmetnes.
«Tas ir brīnišķīgi,» meitene nodomāja. Gaiss bija vēss un spirgts; visapkārt strāvoja jaukas smaržas. Kaut kur tuvumā viņa izdzirda pogojam lakstīgalu: tā iesāka savus treļļus, tad apklusa, pēc tam sāka no jauna. Priekšā šķita mazliet gaišāks. Lūsija devās turp un iznāca skrajumā, kur auga mazāk koku; pa to starpām uz zāles krita mēnessgaismas lāsumi un plankumiņi, tomēr gaisma un ēnas tā sajaucās, ka lāgā nevarēja saprast, kur kas ir un kas tas īsti ir. Tanī pašā mirklī lakstīgala, beidzot apmierināta ar savu iedziedāšanos, ļāva melodijai plūst pilnā sparā.
Lūsijas acis pamazām pierada pie gaismas, un viņa skaidrāk saskatīja tuvākos kokus. Sirdī iedegās skaudras ilgas pēc senajām dienām, kad Nārnijas koki prata runāt. Viņa skaidri apzinājās: vajag tos tikai atmodināt un šie milzeņi runās, pieņēmuši katrs savu cilvēcisko veidolu. Viņa palūkojās uz sudraboto bērzu: tam būtu maigi šalcoša balss, un tas izskatītos pēc slaidas meitenes, kam mad krīt pāri sejai un kam tīk dejot. Viņa paraudzījās uz ozolu: tas būtu grumbains, bet sirsnīgs vecs vīrs ar cirtainu bārdu un kārpainu seju un rokām, un uz kārpām augtu reti matiņi. Lūsija pavērās uz skābardi, zem kura stāvēja. A! — tas būtu pats skaistākais! Tas pārvērstos par laipnu dievieti, gludu un cienīgu, — par meža valdnieci.
— Ai, Koki, Koki, Koki, — skaitīja Lūsija (kaut gan nebija grasijusies vispār runāt). — Ai, Koki, mostieties, mostieties, mostieties! Vai neatminaties? Vai mani neatminaties? Driādas un meža Nimfas, iznāci et ārā, nāciet pie manis!
Kaut gan nemanīja ne mazāko vēja pūsmu, visi koki sakustējās. Lapu čaukstoņa gandrīz atgādināja vārdus. Lakstīgala pārtrauca dziesmu, it kā lai ieklausītos šajos čukstos. Lūsija manīja, ka kuru katru mirkli viņa var sākt saprast, ko koki pūlas pateikt. Tomēr šis mirklis nepienāca. Čaukstoņa apklusa. Lakstīgala atsāka pogošanu. Pat mēnessgaismā mežs atkal izskatījās kā parasti. Taču Lūsiju pārņēma sajūta (kāda mūs pārņem reizēm, kad mēģinām atcerēties kādu vārdu vai datumu un tas gandrīz izdodas, bet pazūd, pirms spējam to patiešām atsaukt atmiņā), ka viņa kaut ko palaidusi garām: varbūt uzrunājusi kokus pavisam īsu mirkli par agru vai pavisam īsu mirkli par vēlu, vai arī visi vārdi bijuši pareizi, tikai viens ne, vai arī viņa iespraudusi kādu vārdu, kas bijis gluži vienkārši nepareizs.