Pavisam pēkšņi viņu pārņēma nogurums. Meitene devās atpakaļ uz apmetni, ieritinājās starp Sjūzenu un Pīteru un pēc īsa brītiņa iemiga.
Nākamajā rītā visi pamodās nosaluši un nomākti, kokus ietina pelēcīgs mijkrēslis (jo saule vēl nebija uzaususi), apkārtne šķita mitra un netīra.
—Lai sveikti āboli, — sērīgi smīnēdams, novilka Trampkins. —Man jums, senie karaļi un karalienes, jāteic, ka jūs savus galminiekus pārāk sātīgi vis neēdināt!
Visi piecēlās, nopurinājās un pavērās apkārt. Koki bija saauguši biezi, un jebkurā virzienā saredzams visai maz.
— Laikam tak jūsu majestātes ceļu zina labi? — sacīja Rūķis.
— Es nezinu, — attrauca Sjūzena. — Savu mūžu neesmu redzējusi tādus kokus. Patiesībā es biju stingri pārliecināta, ka mums visu laiku jābrauc pa upi.
— Tad tu, manuprāt, to būtu arī varējusi pateikt, — pilnīgi attaisnojamā skarbumā atcirta Pīters.
— Neņem to skuķi galvā, — pamācīja Edmunds. —Tā jau vienmēr aplej kā ar aukstu ūdeni. Tev tak, Pīter, ir tavs kabatas kompass, vai ne? Nu, tad ejam taisni kā pa dēli. Jāturas tikai uz ziemeļrietumiem—jāšķērso tā mazā upīte, kā viņu sauc — Straujā…
— Zinu, zinu, — atsaucās Pīters.—Tā, kas pie Berunas brasla jeb Berunas tilta, kā to dēvē MMD, ietek lielajā.
— Pilnīgi pareizi. Tai jātiek pāri un jādodas augšup, un tad jau arī nonāksim pie Akmens Galda (tas ir, Aslana Pakalna) — nonāksim ap pulksten astoņiem deviņiem. Karalis Kaspians, cerams, uzcienās mūs ar gardām brokastīm!
— Kaut nu tev būtu taisnība, — sacīja Sjūzena, — es to visu nejaudāju paturēt galvā.
— Tā ir meiteņu sliktākā īpašība, — Edmunds vērsās pie Pītera un Rūķa. — Karte viņām nekad nepaliek galvā.
—Tāpēc, ka mums tur jau kaut kas ir iekšā,—piezīmēja Lūsija.
Sākumā viss ritēja diezgan labi. Bērni pat domājās uzgājuši kādu vecu, zināmu taku, tomēr, ja jums ir kāda saprašana par mežiem, jūs zināsiet, ka tur vienmēr acīs iekrīt iedomātas takas. Pēc piecām minūtēm tās pazūd, un tad jums šķiet, ka esat atraduši citu (un cerat, ka tā nav cita, bet drīzāk pirmās turpinājums). Tomēr arī tā pazūd, un pēc tam, kad jūs esat aizvilināti labu gabalu prom no īstā virziena, jūs saprotat, ka nekādu taku vispār nav bijis. Taču zēni un Rūķis bija pieraduši pie mežiem un neļāvās apmānīties ilgāk par nedaudziem mirkļiem.
Viņi bija nosoļojuši apmēram pusstundu (trīs šajā pulciņā no vakardienas airēšanas bija ļoti stīvi), kad Trampkins pēkšņi nočukstēja: — Stāt!
Visi apstājās.
— Kāds mums seko, — viņš klusu sacīja. — Vai, pareizāk sakot, kāds turas mums līdzi — tur, kreisajā pusē.
Visi stāvēja nekustēdamies, klausoties un cieši skatoties, līdz sāka sāpēt gan ausis, gan acis.
— Mums abiem būtu prātīgāk turēt stopus gatavībā, — Sjūzena sacīja Trampkinam. Rūķis pamāja ar galvu, un, kad abi loki bija sagatavoti, bariņš devās tālāk.
Viņi nogāja dažus desmitus jardu pa krūmu klajieni, vērīgi lūkodamies apkārt. Tad viņi nonāca vietā, kur pamežs kļuva biezāks un vajadzēja iet tam tuvāk. Tieši tajā brīdī, kad viņi gāja garām šai vietai, no biezokņa, zariem lūstot, zibenīgi izšāvās kāds rūcošs radījums, kas nogāza Lūsiju zemē. Krītot viņa dzirdēja nostrinkšķam stiegru, tā ka meitenei aizrāvās elpa. Atkal atguvusi spēju saredzēt, kas notiek, viņa ieraudzīja zālē guļam beigtu nikna izskata pelēko lāci ar Trampkina raidīto bultu sānos.
— Šajā šaušanas sacensībā MMD tevi pieveica, Sjū, — ierunājās Pīters, mazliet māksloti pasmīkņādams. Pat viņu šis notikums bija krietni izsitis no sliedēm.
— E… es pārāk ilgi vilcinājos, — apmulsusi sacīja Sjūzena. — Redziet, es tā baidījos, ka tas varētu būt… viens no mūsu lāču paveidiem, Runājošs lācis. — Proti, viņai neparko negribējās kādu nogalināt.
— Te jau slēpjas tas āķis, — sacīja Trampkins. — Vairums zvēru kļuvuši par ienaidniekiem un zaudējuši valodu, bet joprojām ir palicis vēl pulciņš no otras sugas. Dažkārt māc šaubas, bet ilgi kavēties nedrīkst.
— Nabaga vecais Lutausis, — žēloja Sjūzena. — Vai jums neliekas, ka šis bija no tiem otriem?
— Nebija vis, — teica Rūķis, — es redzēju purnu un dzirdēju šņākoņu. Šim tikai gribējās uzkost Mazo Skuķīti brokastīs. Un, ja nu runā par brokastīm — es nevēlējos jūsu majestātēm sagādāt vilšanos, kad jūs sacījāties ceram, ka ķēniņš Kaspians cels galdā sātīgu maltīti, taču gaļas nometnē gaužām trūkst. Lācis ir labs medījums. Būtu muļķīgi atstāt to guļam, nepaņemot neko līdzi, un tas mūs neaizkavēs vairāk par pusstundu. Man domāt, jūs abi, jaunie zēni, tas ir, karaļi, zināt, kā lācim novilkt ādu?
— Ejam un apsēžamies krietnā attālumā, — Sjūzena sacīja Lūsijai. — Es zinu, kāda tā būs nejaucīga procedūra. — Lūsija nodrebinājās un pamāja ar galvu. Kad abas bija nometušās zālē, viņa sacīja: — Sjū, man iešāvās prātā šausmīga doma.
— Kas tad nu?
— Vai nebūtu drausmīgi, ja kādu dienu mūsu pašu pasaulē, mājās, cilvēki sirdīs un dvēselēs pamazām kļūtu par tādiem kā šie mežazvēri, bet joprojām izskatītos pēc cilvēkiem, tā ka nekad nevarētu zināt, ar kuru īsti ir darīšana.
— Mums ir pietiekami daudz raižu te un tagad Nārnijā, — atcirta praktiskā Sjūzena,—nav ko iztēloties visādus brīnumus.
Kad meitenes atgriezās pie zēniem un Rūķa, tik daudz no labākās gaļas bija izgriezts, cik, domājams, visi kopā jaudās panest. Nav gan nekādas patikas piebāzt kabatas ar jēlu gaļu, taču ceļinieki ietina to svaigās lapās un samierinājās ar likteni. Visi bija pietiekami pieredzējuši, lai apzinātos, ka, nosoļojot diezgan ilgi un sajūtot patiesu izsalkumu, izturēšanās pret šiem ļumīgajiem, netīkamajiem vīstokļiem būs pavisam citāda.
Tā nu viņi atkal stampāja tālāk (apstādamies pie pirmā strauta, kas gadījās ceļā, lai noskalotu trīs pārus roku, kurām tas bija sevišķi vajadzīgs), līdz uzlēca saule un sāka dziedāt putni, un ērgļu papardēs dūkt vairāk mušu, nekā būtu vēlams. Locekļi, līdz šim stīvi no vakardienas airēšanas, kļuva lokanāki. Visiem uzlabojās oma. Saule sildīja arvien vairāk, visi noņēma bruņucepures un nesa tās rokās.
— Cerams, ka mēs tiešām ejam pareizā virzienā, ko? — apmēram pēc stundas noprasīja Edmunds.
— Nevaru iedomāties, ka mēs varētu iet nepareizi, ja vien nenovirzāmies pārāk stipri pa kreisi, — Pīters atteica. —Ja nenovirzīsimies pārākstipri pa labi, ļaunākais, kas var notikt, ir zaudēt mazliet laika, jo tad uzdursimies Lielajai Upei pārāk ātri un būsim spiesti mest līkumu ap stūri.
Iešana atkal turpinājās pilnīgā klusumā, ja neņem vērā kāju dipoņu un bruņukreklu žvadzēšanu.
— Kur tā sasodītā Straujupe nozudusi? — pēc krietna brīža norūca Edmunds.
— Protams, man arī šķiet, ka mums jau būtu vajadzējis tai uzdurties, — piekrita Pīters. — Taču neko citu mēs nevaram darīt kā vien iet uz priekšu.
Abi zēni manīja, ka Rūķis noraizējies lūkojas viņos, taču nebilst ne vārda.
Un tā visi dkai gāja un gāja, un bruņukrekli sāka likties ļoti smagi un sakarsuši.