— Tīrā neraža! — iesaucās Edmunds. — Atkal nekā. Tā arī mēs nenokļūsim tur, tajā mežā. Mēs atrodamies uz salas!
Tā bija taisnība. Šajā vietā viņus no pretējā krasta šķīra tikai trīsdesmit četrdesmit jardu plata ūdens josla, taču nu kļuva redzams, ka te tā ir visšaurākā. Tālāk pludmale aizliecās atkal pa labi, un starp to un cietzemi viļņojās
atklāta jūra. Bija skaidrs, ka viņi jau nokātojuši ap salu krietni vairāk par pusceļu.
— Re! — Lūsija pēkšņi iesaucās. — Kas tad tas? —Viņa norādīja uz garu, sudrabotu ūdens lentu, kas līdzīgi čūskai izvijās pa liedagu.
— Strauts! Strauts! — klaigāja citi, un, par spīti nogurumam, visi, velti laiku nešķiezdami, norāpās pa klintīm lejā un skriešus metās pie dzidrā ūdens. Viņi saprata, ka dzert būtu labāk tālāk no liedaga — augstākā vietā, tāpēc rikšoja uz turieni, kur strauts iznira no meža. Koki te auga tikpat biezi, tomēr strauts starp augstajiem, sūnu segas klātajiem krastiem bija izgrauzis dziļu gultni un noliecoties varēja pa lapu tuneli izsekot tā tecējumam. Visi četri nometās ceļos pie pirmā brūnganā, virmojošā dīķīša un dzēra neatņemdamies, pēc tam iemērkdami ūdenī sejas un tad līdz elkoņiem arī rokas.
— Nu, kā tad ar sviestmaizēm? — noprasīja Edmunds. —Vai prātīgāk nebūtu tās pataupīt? —vaicāja Sjūzena.
— Vēlāk tās varbūt būs krietni vairāk vajadzīgas.
— Tagad, kad neesam vairs izslāpuši, — ierunājās Lūsija, — mēs varētu iedomāties, ka vēl neesam izsalkuši, kā domājām, kad bijām izslāpusi.
— Bet kā tad ar svietmaizēm? — nerimās Edmunds.
— Nav vērts tās taupīt, līdz sabojāsies. Neaizmirstiet, ka te ir daudz karstāks nekā Anglijā un mēs tās mīcām pa kabatām jau stundām ilgi.
Tā nu viņi izvilka abus sainīšus un sadalīja uz četriem. Nevienam ar devu gan nepietika, tomēr tas bija krietni labāk par neko. Tad sākās runas, ko ēst nākamajā maltītē. Lūsija gribēja atgriezties pie jūras un zvejot garneles, līdz kāds norādīja, ka viņiem nav tīklu. Edmunds sacīja, ka jālasa kaiju olas pa klintīm, taču, kad visi sāka par to domāt, tad nespēja atcerēties, ka būtu tās vispār redzējuši, un, ja arī olas atrastu, tad nevarētu tās nedz uzcept, nedz uzvārīt. Pīters klusībā nodomāja, ka vajadzētu uzsmaidīt īpašai laimei, lai viņiem nenāktos ēst olas jēlas. Tomēr viņš neuzskatīja par vajadzīgu izsacīt savu spriedumu skaļi. Sjūzena žēlojās, ka sviestmaizes apēstas tik ātri. Šinī brīdī daži gandrīz zaudēja savaldību. Beidzot Edmunds mēģināja atjaunot mieru:
— Paklausieties! Atliek tikai viens, ko varam darīt. Jāizpēta mežs. Vientuļnieki, ceļojoši bruņinieki un tamlīdzīgi ļaudis mežā vienmēr kaut kā spēj iztikt—atrod ogas, saknes un tamlīdzīgas būšanas.
— Kādas saknes? — noprasīja Sjūzena.
— Man arvien licies, ka ar to tiek domātas koku saknes, — teica Lūsija.
— Edam taisnība. Ejam! —Pīters aicināja.—Jāmēģina kaut ko darīt. Tas būs labāknekā ietno meža ārā svilinošajā saulē.
Tā nu visi piecēlās un devās gar strautu uz priekšu. Tas nācās gaužām grūti. Vajadzēja liekties zem zariem vai kāpt tiem pāri un klūpot krītot lauzties cauri rododendriem līdzīgu krūmu puduriem, kas plēsa drēbes. Kājas reizēm samirka strautā. Tomēr joprojām nedzirdēja nevienu skaņu — tikai strauta čalas un zaru brīkšķus, ko paši sacēla iedami. Bērnus jau sāka mākt stiprs nogurums, kad pēkšņi viņi saoda brīnišķīgu smaržu un tad ieraudzīja labā krasta malā augstu pār galvām pavizam kaut ko ļoti gaišu.
— Ei! — Lūsija iesaucās. — Man domāt, tā ir ābele.
Tā tiešām bija. Elsdami pūzdami gājēji uzrāpās augstajā
kranti, izlauzās cauri kazenājiem un redzēja, ka stāv pie veca koka, kura zarus smagi noliec lieli, zeltdzelteni āboli, tik tvirti un sulīgi, kādus vien var vēlēties.
— Un tas nav vienīgais koks, — piebāzis muti pilnu ar ābolu, sacīja Edmunds. — Re, tur ir vēl un vēl!
— Vai dieniņ, veseliem dučiem, — līksmoja Sjūzena, mezdama pirmā ābola serdi un noplūkdama otru augli. — Droši vien te bijis augļu dārzs — sen sen, pirms šī vieta aizaugusi un te sazaļojis mežs. .
— Tad jau tā reiz bijusi apdzīvota sala, — Pīters secināja.
— Un kas tad-tas? — Lūsija iesaucās, rādīdama uz priekšu.
— Nudien tas ir mūris, — Pīters teica. — Vecs akmens mūris.
Spraukdamies cauri augļu zariem, bērni sasniedza mūri. Tas bija ļoti vecs, dažviet nodrupis, apaudzis ar sūnām un goldlaku, taču augsts — zemāks vienīgi par visgarākajiem kokiem. Pienākot pavisam klāt, kļuva redzama liela arka — acīmredzot tajā kādreiz bijuši vārti, taču tagad te bija iepletusies viskuplākā ābele. Lai tiktu tai garām, nācās nolauzt dažus zarus, un, to izdarījuši, bērni samirkšķināja plakstus, jo dienas gaisma pēkšņi kļuva daudz spožāka. Viņi atradās plašā, klajā vietā, kuru no visām pusēm apjoza sienas. Koki iekšienē neauga, te redzēja tikai līdzenu zāli un pīpenes, bet pelēkos mūrus apvija efejas. Tā bija gaiša, mierīga un diezgan skumja, mežā noslēpusies vieta. Visi četri pagājās līdz vidum — priecīgi, ka var iztaisnot muguras un brīvi kustināt kājas.
Otra nodaļa Senā dārgumu krātuve
— Te nav bijis dārzs, — drīz vien secināja Sjūzena. — Tā bijusi pils, un šis droši vien ir pagalms.
— Sapratu, ko tu domā, — Pīters attrauca. —Jā. Šīs ir torņa krāsmatas. Un tur ir kādu kāpņu posms, tas sniecas līdz sienu augšmalai. Un paskaties tur uz tiem pakāpieniem — tiem platajiem, lēzenajiem, kas ved augšup līdz kādām durvīm! Tās katrā ziņā vērušās uz lielo zāli.
— Izskatās, ka tas bijis senos laikos, — secināja Edmunds.
— Jā, senos gan, — Pīters piebalsoja. — Kaut mēs varētu uzzināt, kas bijuši pils iemītnieki un cik sen viņi te dzīvojuši!
— Man ir tāda jocīga jušana, — sacīja Lūsija.
— Vai patiešām, Lū?… —ierunājās Pīters, pagriezdamies un cieši raudzīdamies māsā. — Redzi, man tāpat. Tas ir vissavādākais, kas šajā savādajā dienā noticis. Gribētos zināt, kur mēs esam un ko tas viss nozīmē.
Tā runādamies, viņi bija šķērsojuši pagalmu un iegājuši pa otrām durvīm tur, kur reiz atradusies zāle. Tagad te izskatījās gandrīz kā pagalmā, jo jumts bija sen pazudis un te pletās tikai otrs klajums ar zāli un pīpenēm, vienīgi tas bija īsāks un šaurāks un sienas — augstākas. Viņā galā apmēram trīs pēdas virs pārējā līmeņa pacēlās kaut kas līdzīgs terasei.
— Es nu gan šaubos, vai tā patiešām bijusi zāle, — ierunājās Sjūzena. — Kas tā par tādu terasi?
— Vai dieniņ, muļķīt, — teica Pīters (viņš bija savādi satraucies),—vai tad tu neredzi? Tas bijis paaugstinājums, kur pie Augstā Galda sēdējis karalis un dižciltīgie lordi. Varētu domāt, ka tu esi piemirsusi, ka mēs paši reiz bijām karaļi un karalienes un sēdējām savā lielajā zālē tieši uz tāda paaugstinājuma kā šis.
— Mūsu Kēras Paravelas pilī, — sapņainā, dziedošā balsī piebalsoja Sjūzena, — pie Nārnijas Lielās Upes grīvas. Kā gan es spētu to aizmirst?
— Cik skaidri tas viss ataust atmiņā! — piebilda Lūsija. — Mēs varētu iztēloties, ka padaban esam Kērā Paravelā. Šī zāle, bez šaubām, ir ļoti līdzīga lielajai hallei, kurā dzīrojām mēs.
— Tikai patlaban diemžēl dzīru nav, — Edmunds piezīmēja. — Ziniet, ir jau vēls. Paskatieties uz garajām ēnām! Un vai ievērojāt, ka vairs nav tik karsts?