— Kas tad nu? — Pīters pēkšņi iesaucās.
Nemanot viņi bija nonākuši nelielas, bet ļoti stāvas
kraujas malā, no kurienes pavērās aiza. Lejā tecēja upe. Otrā pusē klintis pacēlās daudz augstāk. No visa pulciņa tikai Edmunds (un varbūt Trampkins) prata kāpt kalnos.
— Izlūdzos piedošanu, — teica Pīters. — Tā ir mana vaina, ka mēs izvēlējāmies šo ceļu. Esam apmaldījušies. Šo vietu neesmu nekad savā mūžā redzējis.
Rūķis caur zobiem klusi iesvilpās.
— Ai, griezīsimies atpakaļ un iesim pa otru ceļu, — lūdzās Sjūzena. — Es jau visu laiku paredzēju, ka šajos mežos mēs apmaldīsimies.
— Sjūzen! — Lūsija pārmeta. — Nešķendējies uz Pīteru! Tas ir baigi nelāgi, turklāt viņš dara visu, ko spēj.
— Un tu savukārt nelec krāgā Sjūzenai, — pamācīja Edmunds. — Manuprāt, viņai ir pilnīga taisnība.
— Tantes un tītari! — Trampkins iesaucās. —Ja mēs apmaldījāmies, nākdami šurp, kas var apzvērēt, ka atradīsim īsto ceļu atpakaļ? Un, ja mums jāvelkas atpakaļ uz Salu un jāsāk viss no jauna — kaut arī mēs to varētu darīt —, tad tas nozīmē tikpat kā mest plinti krūmos. Tādā gaitā ejot, mēs ieradīsimies, kad Mirazs Kaspianu sen jau būs piebeidzis.
— Vai domājat, ka mums jāturpina šis ceļš? — vaicāja Lūsija.
— Es neesmu pārliecināts, ka Visaugstākais karalis patiešām būtu apmaldījies. — Rūķis atbildēja. — Kāpēc šī upīte nevarētu būt Straujā?
— Tāpēc, ka Straujā netek pa aizu, — teica Pīters, ar zināmām grūtībām apvaldīdams niknumu.
—Jūsu majestāte saka «netek», — attrauca Rūķis,—bet vai nevajadzēja teikt «netecēja» Jūs pazināt šo zemi pirms simtiem — varbūt pirms tūkstošiem gadu. Vai ar to nevarēja notikt pārmaiņas? Iespējams, ka nogruvums atrāvis pusi no šī pakalna sāniem, atkailinādams klintis, un tā radušās stāvas kraujas aizas viņā pusē. Straujā varbūt gadu pēc gada padziļinājusi gultni, līdz radušās pazemās kraujas šajā pusē. Varbūt notikusi zemestrīce vai kas cits.
— Tas man nebija ienācis prātā, — atzinās Pīters.
— Un, lai kā arī būtu, — Trampkins turpināja, — pat ja tā nav Straujā, tad tomēr šī upīte plūst apmēram uz ziemeļiem un tai tik un tā jāietek Lielajā Upē.
Man šķiet, ka, nākdams uz grīvu, es pagāju tādai vietai garām. Tāpēc, ja dosimies lejup gar straumi uz labo pusi, tad uzdursimies Lielajai Upei. Varbūt ne tik tuvu tiltam kā cerējām, taču vismaz stāvoklis nebūs sliktāks kā tad, ja jūs soļotu pa to ceļu, pa kuru gāju es.
— Trampkin, jūs gan esat brašs vīrs, — teica Pīters. — Nu tad ejam. Pa šo aizas malu.
— Skat! Skat! Skat! — iekliedzās Lūsija.
— Kur? Kas? — visi taujāja.
— Lauva! — iesaucās Lūsija. — Pats Aslans. Vai tad jūs neredzējāt? — Viņas seja pēkšņi atplauka un acis iemirdzējās.
— Vai tev tiešām liekas… ? — iesāka Pīters.
— Kā tev šķiet — kur tu viņu redzēji? — vaicāja Sjūzena.
— Nerunājiet kā pieaugušie! — Lūsija dusmojās, piecirzdama kāju. — Man nešķiet, ka es viņu redzēju. Es patiešām redzēju!
— Kur, Lū? — taujāja Pīters.
— Tieši tur augšā, starp diviem pīlādžiem. Nē, šajā aizas pusē. Un augšā, ne apakšā. Tieši pretējā pusē tam ceļam, pa kuru jūs gribat iet. Un viņš rādīja, lai mēs ejam tur, kur atrodas viņš — tur augšā.
— Kā tu zini, ka viņš gribēja tieši to? — Edmunds šaubījās.
— Viņš… es… es gluži vienkārši to nopratu, — sacīja Lūsija, — no viņa izteiksmes.
Pārējie mulsā klusumā palūkojās cits citā.
— Iespējams, ka jūsu majestāte redzēja kādu lauvu, — piezīmēja Trampkins. — Šajos mežos mīt lauvas, tā man stāstīts. Bet nevar apgalvot, ka tas bijis draudzīgs un runājošs lauva, tāpat kā mūsu sastaptais lācis nebija draudzīgs un runājošs lācis.
— Ai, nerunājiet nu tādas muļķības! — teica Lūsija. —Vai jūs domājat, ka es nepazīšu Aslanu, ja to ieraudzīšu?
— Šobrīd nu gan viņam vajadzētu būt krietni vecam lauvam, —Trampkins nerimās. —Ja viņš ir tas pats, ko jūs pazināt, uzturēdamies te iepriekšējā reizē! Un, ja nu tas arī būtu tas pats, kas viņu kavētu kļūt par nesaprātīgu meža zvēru kā daudzi citi?
Lūsija tumši pietvīka un laikam gan būtu metusies virsū Trampkinam, ja Pīters neuzliktu roku viņai uz pleca.
— MMD nesaprot. Kā viņš to spētu? Jums gluži vienkārši jātic, Trampkin, ka mēs patiešām zinām par Aslanu — tas ir, zinām kaut mazu daļu. Un nerunājiet vairs par viņu tā kā iepriekš. Pirmkārt, par viņu nepiedien tā runāt, un, otrkārt, tās ir muļķības. Jautājums vienīgi, vai Aslans patiešām te atnācis.
1 — Bet es zinu, ka viņš bija atnācis, — teica Lūsija, un viņas acīs ieriesās asaras.
—Jā, Lū, bet, redzi, mēs nezinām, — atteica Pīters.
— Atliek tikai balsot, — ierosināja Edmunds.
— Labs ir, — piekrita Pīters. — Jūs, MMD, esat vecākais. Par ko jūs balsojat? Augšup vai lejup?
— Lejup,—sacīja Rūķis. — Es neko nezinu par Aslanu. Turpretī es zinu, ka, pagriežoties pa kreisi un ejot pa aizu gar upi augšup, iespējams, aizritētu visa diena, pirms mēs atrastu vietu, kur varētu to šķērsot. Savukārt, pagriežoties pa labi un ejot gar upi lejup, mēs noteikti nedaudzās stundās sasniegsim Lielo Upi. Un, ja te patiešām mīt īsti lauvas, tad turēsimies no tām pa gabalu, nevis dosimies klāt.
— Ko tu saki, Sjūzen?
— Nedusmojies, Lū, — teica Sjūzena, — bet es nudien uzskatu, ka jāiet lejup. Esmu beigta aiz noguruma. Lauzīsimies ārā no šī drausmīgā meža tik ātri, cik vien var. Un bez tevis neviens neko taču neredzēja.
— Edmund? — turpināja Pīters.
— Es gribu teikt tikai to, — ātri nobēra Edmunds, viegli nosarkdams, — ka pirms gada—vai, vienalga, pirms tūkstoš gadiem —, kad mēs pirmo reizi atklājām Nārniju, to pati pirmā atklāja Lūsija un mēs neviens negribējām viņai ticēt. Atceros, ka es pats to galīgi nevēlējos. Tomēr galu galā viņai bija taisnība. Vai tad nebūtu godīgi ticēt arī šoreiz? Es balsoju, ka jāiet augšup.
— Ed, brālīt! — iesaucās Lūsija, satverdama zēna roku.
— Un tagad ir tava kārta, Pīter, — norādīja Sjūzena, — un es patiešām ceru…
— Klusē, jel klusē, apklusti un ļauj cilvēkam padomāt, — Pīters māsu pārtrauca. — Man ļoti gribētos, lai nevajadzētu balsot.
— Jūs esat Visaugstākais karalis, — Trampkins bargi pamācīja.
— Lejup, — krietnu bridi klusējis, izgrūda Pīters. — Es zinu, ka Lūsijai galu galā var izrādīties taisnība, bet neko darīt — jāizšķiras vai nu par vienu, vai par otru.
Tādējādi pulciņš devās pa labi gar upmalu lejup pa straumi. Lūsija soļoja pēdējā un rūgti raudāja.
Desmitā nodaļa Lauvas atgriešanās
Ejot turēties aizas malā nebija tik viegli, kā varētu domāt. Nosoļojuši nelielu ceļa gabalu, viņi sadūrās ar egļu jaunaudzi, kas bija iesējusies pašā malā, un, desmit minūtes mēģinājuši, līzdami pa apakšu vai šķirdami zarus, tikt tai cauri, gājēji saprata, ka stundas laikā nespēs pieveiktvairāk par pusjūdzi. Tā nu visi griezās atpakaļ, izlīda ārā un nolēma egļu mežu apiet. Tas ceļiniekus aizveda daudz tālāk uz labo pusi, nekā viņi būtu gribējuši, klintis izgaisa skatieniem, un ausis nesadzirdēja straumes šalkoņu, līdz beidzot visus pārņēma bailes, ka viņi pazaudējuši ceļu pavisam. Neviens nezināja, cik ir pulkstenis, taču juta, ka iestājies pats karstākais dienas laiks.