Kad pulciņš beidzot atkal nokļuva aizas malā (gandrīz jūdzi zemāk par vietu, no kuras bija sākuši iet), viņi secināja, ka klintis viņā pusē ir nodrupušas un krietni zemākas. Drīz vien atradās celiņš, pa kuru varēja nokāpt zemāk un turpināt iešanu pa upes krastu. Taču vispirms visi atpūtās un remdēja slāpes. Neviens vairs nerunāja par brokastīm vai par pusdienām kopā ar Kaspianu.
Iespējams, ka viņi bija rīkojušies saprātīgi, turēdamies pie Straujās, nevis soļodami pa augšu. Tā varēja turēties pareizajā virzienā: kopš iespraukšanās egļu mežā visi baiļojās, ka būs spiesti aiziet pārāk tālu sānis un mežā aizmaldīties nezin kur. Tas bija izrādījies vecs biezoknis bez ceļiem, tā ka iet uz priekšu drīkstēja tikai taisnā virzienā. Ceļu ik brīdi aizšķērsoja necaurejamas kazenāju biežņas,
krituši koki, čūkslāji un kopā sapinušies krūmi. Taču arī Straujās aiza nebūt neizrādījās ērta soļošanai — proti, tā nebija nekas jauks ļaudīm, kuri steidzās. Pēcpusdienas pastaigai, kas noslēgtos ar tējas dzeršanu svaigā gaisā, tā būtu bijusi brīnišķīga. Tai piemistu viss, kas vēlams tādām ekskursijām — dārdoši ūdenskritumi, sudrabotas gāzmas, dziļi dzintarkrāsas atvari, sūnām apauguši akmeņi un mīksti sūnu laukumiņi krastmalā -— tajos varēja iegrimt līdz potītēm —, visvisādas papardes, dārgakmeņiem līdzīgas spāres, dažreiz virs galvas kāds vanags un reiz (tā šķita gan Pīteram, gan Trampkinam) — ērglis. Taču gan bērniem, gan Rūķim visvairāk gribējās iespējami drīzāk ieraudzīt Lielo Upi, Berunu un ceļu uz Aslana Pakalnu.
Soļojot tālāk, Straujās kritumi kļuva arvien stāvāki un stāvāki. Ceļojums arvien vairāk un vairāk pārvērtās kāpšanā un arvien mazāk un mazāk atgādināja iešanu — vietām tā bija bīstama rāpšanās pa glumām klintīm, no kurām
varēja iegāzties baisā bezdibenī, kur lejā dzirdēja nikni dārdam straumi.
Varat nešaubīties, ka visi dedzīgi lūkojās uz kreisās puses klintīm—vai tur neparādīsies kāda plaisma vai vieta, kur būtu iespējams uzkāpt augšā, taču klintis nežēlīgi klusēja. Tas tracināja, jo ikkatrs zināja, ka, reiz izkļuvuši no aizas otrā pusē, viņi atradīsies lēzenā nogāzē samērā nelielā attālumā no Kaspiana štāba.
Zēni un Rūķis tagad uzskatīja, ka jāiededzina ugunskurs un jāizcep lāča gaļa. Sjūzena tam pretojās, vienīgais, ko viņa vēlējās (tādi bija meitenes vārdi) — bija «doties tālāk, tikt ar to galā un izkļūt no šiem drausmīgajiem mežiem». Lūsija jutās pārāk nelaimīga un nogurusi, lai vispār par kaut ko izteiktos. Tomēr, tā kā trūka sausas malkas, šķita visai mazsvarīgi, ko kāds domā. Zēni sāka gudrot, vai jēla gaļa tiešām ir tik pretīga, kā viņiem allažiņ stāstīts. Trampkins apliecināja, ka tā nudien esot.
Ja bērni būtu laidušies tādā pārgājienā pirms dažām dienām Anglijā, viņi, protams, justos pārguruši. Manuprāt, es jau iepriekš paskaidroju, kādas pārmaiņas viņos izraisīja Nārnijā. Pat Lūsijā patlaban, ja tā var izteikties, bija palikusi tikai viena trešdaļa no mazās meitenes, kas pirmo reizi dodas uz internātskolu, turpretī divas trešdaļas jau sastādīja Nārnijas karaliene Lūsija.
— Beidzot! — iesaucās Sjūzena.
— Urā, urā! — piebalsoja Pīters.
Upes aiza nupat bija metusi līkumu, un gājēju acīm lejā pavērās visa apkārtne. Viņi redzēja klajumu, kas stiepās līdz apvārsnim, taču starp to un viņu atrašanās vietu plūda sudrabotā, platā Lielās Upes straume. Viņi saskatīja īpaši apjomīgo, seklo vietu, kur reiz atradās Berunas brasls, tagad krastus savienoja garš, daudzspraišļots tilts. Otrā pusē raiboja maza pilsētiņa.
— Deviņi pērkoni! — iesaucās Edmunds. — Tieši tur, kur paceļas pilsēta, mēs izcīnījām Berunas kauju!
Zēnus tas ielīksmoja vairāk par visu citu. Cilvēks nekad nejūtas stiprāks kā tad, kad raugās uz vietu, kur pirms gadu simtiem izcīnījis lielisku uzvaru, nemaz jau nerunājot par karaļvalsts iegūšanu. Pīters ar Edmundu drīz vien iegrima tik rosīgās pārrunās par kauju, ka piemirsa noberztās kājas un smagos bruņukreklus, kas spieda plecus. Stāstījums ieinteresēja arī Rūķi.
Nu visi gāja ātrākā solī. Iet kļuva vieglāk. Lai gan pa kreisi joprojām slējās stāvas klintis, labajā pusē pamats zem kājām vērtās nolaidens. Drīz vien tā nebija vairs aiza, bet vienīgi ieleja. Beidzās ūdenskritumi, un sākās atkal diezgan biezi meži.
Tad pēkšņi —švīks!—un pēc tam skaņa, kas atgādināja dzeņa klauvējienu. Bērni joprojām prātoja, kur (pirms gadsimtiem) viņi dzirdējuši tādu skaņu un kāpēc tā šķiet tik nepatīkama, kad Trampkins iesaucās «Gulties!» un tajā pašā brīdī norāva Lūsiju (viņa tai mirklī pagadījās Rūķim blakus) zemē papardēs. Pīters, kas bija lūkojies apkārt, vai neieraudzīs kādu vāveri, pamanīja, kas tas ir — koka stumbrā tieši virs viņa galvas bija ieurbusies gara, draudīga bulta. Paraudams lejup Sjūzenu un nokrizdams arī pats, viņš manīja, ka pāri plecam griezīgi aizsvilpj vēl viena bulta, kas ietriecas viņam turpat pie sāniem.
— Aši! Aši! Atkāpieties! Lieniet pa zāli! — aizelsies dvesa Trampkins.
Bērni pagriezās un, papardēm un riebīgiem dūcošu mušu mākoņiem pa vidu locīdamies, līda augšup pa nogāzi. Visapkārt švīkstēja bultas. Viena, spīvi nodzinkstēdama, skāra Sjūzenas bruņucepuri, bet pasitās sānis. Viņi rāpās ātrāk. Lija sviedri. Zēni ar rokām pieturēja zobenus, baidoties pār tiem paklupt.
Tas bija nogurdinošs skrējiens — atkal tikai kalnup, atpakaļ pa vietām, kuras nupat bija pamestas aizmugurē. Kad visi manīja, ka nav vairs spēka paskriet, kaut arī būtu jāglābj dzīvība, viņi elsodami nokrita miklajās sūnās aiz milzīga akmens pie kāda ūdenskrituma, pārsteigti ieraudzīdami, ka atrodas jau lielā augstumā.
Bēgļi uzmanīgi ieklausījās. Nebija dzirdams, ka viņiem kāds dzītos pakaļ.
— Tas nu būtu kārtībā, — teica Trampkins, dziļi ievilkdams elpu. — Mežu viņi nepārmeklēs. Acīmredzot tie bija vienīgi sargkareivji. Taču tas nozīmē, ka Mirazam lejā ir priekšpostenis. Piķis un zēvele! Tik tikko izgājām ar veselu ādu!
— Es būtu pelnījis krietnu pļauku par to, ka vedu jūs pa šo ceļu, — sacīja Pīters.
— Gluži pretēji, jūsu majestāte, — teica Rūķis. —Pirmkārt, tas nebijāt jūs, bet jūsu karaliskais brālis, karalis Edmunds, kas pirmais ierosināja braukt pa Skaidrupi.
— Diemžēl MMD ir taisnība, — piekrita Edmunds, kas, kopš viss sāka iet grīstē, patiešām bija to piemirsis.
— Bet, ja skatās no cita viedokļa, — Trampkins turpināja, — tad jāpiekrīt, ka, ejot pa manām pēdām, mēs droši vien būtu ieskrējuši tieši rīklē jaunajam priekšpostenim vai vismaz dabūtu mukt tāpat kā tagad. Manuprāt, Skaidrupes virziens izrādījies vislabākais.
— Laime nelaimē, — piebilda Sjūzena.
— Ir nu gan laime! — Edmunds norūca.
— Droši vien tagad būs jāiet atkal pa aizu tieši augšup, — teica Lūsija.
— Lūsij, tu esi varone! — iesaucās Pīters. — Tā runādama, tu smalkjūtīgi izvairījies no teiciena: «Es jau teicu…» Dodamies ceļā!
— Un, kolīdz būsim nokļuvuši dziļi mežā, — Trampkins turpināja, — tad, sakiet ko gribat, bet es iekuršu uguni un pagatavošu vakariņas. Tikai jātiek labi tālu projām no šīs vietas.
Nav nepieciešams attēlot, ar kādām pūlēm ceļinieki tuntuļoja atpakaļ pa aizu. Tas bija krietni smags darbs, taču dīvainā kārtā visi jutās spriganāki. Viņos ieplūda jauni spēki: lieliski bija iedarbojies vārds «vakariņas».