Pulciņš pienāca pie egļu meža, kas dienā bija radījis tādas grūtības, un apmetās kādā ieplakā. Sameklēt kurināmo nogurušajiem ceļiniekiem bija tīrās mokas, toties kāds bija skats, kad gaisā uzšāvās liesmas! Visi vilka ārā no kabatām mitros, notraipītos lāča gaļas, vīstokļus, kuri ikvienam cilvēkam, kas būtu pavadījis dienu telpās, šķistu atbaidoši. Rūķim bija lieliskas idejas, kā gatavot ēdienu. Katru ābolu (viņiem vēl krājumā daži atradās) ietina lāča gaļā, it kā tie būtu nevis kā parastā mīklā, bet daudz biezākā apvalkā uz asa koka uzdurami un tā cepami ķiļķeni. Ābolu sula iesūcās gaļā — iznāca gluži kā cepta cūkgaļa ar ābolu mērci. Lācis, kas pārtiek galvenokārt no citiem dzīvniekiem, nav garšīgs, turpretī lācis, kas savā mūžā notiesājis lielu vairumu medus un augļu, ir lielisks, un šis izrādījās tieši tāds lutausis. Izdevās patiesi karaliska maltīte! Un pēc tās, protams, nebija jamazgā trauki — varēja atgulties, vērot Trampkina pīpes dūmus, izstaipīt nogurušās kājas un papļāpāt. Tagad visi loloja lielas cerības, ka rīt atradīs karali Kaspianu un dažu dienu laikā sakaus Mirazu. Varbūt tā cerēt nebija prātīgi, bet tā nu viņiem šķita.
Cits pēc cita visi ātri vien iemiga.
Lūsija atmodās no visdziļākā miega, ko vien var iedomāties, ar sajūtu, ka nez kāda balss, jaukāka par it visu pasaulē, saukusi viņu vārdā. Sākumā meitenei likās, ka tā ir tēva balss, un tomēr ne gluži tāda pati. Tad viņai šķita, ka saucējs ir Pīters, bet arī šis minējums nebija īstais. Lūsijai negribējās celties: ne tāpēc, ka viņa vēl justos nogurusi, — gluži pretēji — viņa manīja, ka ir brīnišķīgi atpūtusies un ka visos kaulos sāpes pagaisušas; nē, Lūsijai negribējās slieties kājās tāpēc, ka viņa jutās bezgala laimīga un omulīga. Meitene lūkojās tieši augšup uz Nārnijas mēnesi, kas ir lielāks par mūsējo, un uz zvaigžņotajām debesīm, jo apmetne atradās samērā klajā vietā.
— Lūsij, — atkal atskanēja sauciens, taču saucējs nebija nedz tēvs, nedz Pīters. Meitene uzslējās sēdus, satraukumā trīcēdama — tomēr ne aiz bailēm. Mēness bija tik spožs, ka visa apkārtējā sila ainava šķita gandrīz gaiša kā dienā, lai gan izskatījās mežonīgāka. Lūsijas aizmugurē tumsa egļu mežs, viņai pa labi aizas viņā pusē pacēlās robainas klinšu smailes; tieši priekšā līdzens zāliens pletās līdz kokiem apaugušai pļavai apmēram bultas šāviena attālumā. Lūsija ļoti vērīgi ieurbās ar skatienu šajā skupsnā.
— Hm, man nudien šķiet, ka tie kustas, — viņa sev sacīja. — Staigā.
Sirdij strauji pukstot, viņa piecēlās un devās turp. No pļavas neapšaubāmi adidoja troksnis — šalkoņa, kāda kokos saceļas stiprā vējā, lai gan šonaktvēja nebija. Tomēr tā nebija arī gluži parasta lapu šalkoņa. Lūsija sadzirdēja tajā kādu melodiju, bet nespēja to uztvert, tāpat kā iepriekšējā naktī nebija spējusi saprast vārdus, kad koki gandrīz vai bija sākuši ar viņu runāt. Tomēr patlaban vismaz varēja saklausīt tādu kā ritmu; Lūsija manīja, ka, pieejot tuvāk, arī viņas pašas kājas grib dejot. Un nu koki neapšaubāmi kustējās, kustējās turp un atpakaļ, cits caur citu kā sarežģītākā kantridejā. («Un man šķiet,» Lūsija domāja, «ja koki dejo, tad noteikti ļoti, ļoti raksturīgā kantrisolī.») Tagad meitene atradās gandrīz dejotāju vidū.
Sākumā viņa paskatījās uz koku, kas pirmajā acu uzmetienā vispār neatgādināja koku, bet milzīga auguma cilvēku ar pinkainu bārdu un ķerainu, biezu matu mežu. Lūsija nenobijās: tādus viņa bija redzējusi jau agrāk, taču, palūkojusies vēlreiz, ieraudzīja vienīgi koku, lai gan tas joprojām kustējās. Protams, nevarēja saskatīt, vai tam ir kājas vai saknes, jo, kad koki kustas, tie soļo nevis pa zemes virsu, bet tai pa vidu, brizdami pa to tāpat, kā mēs brienam pa ūdeni. Līdzīgi notika ar katru koku, kam meitene pievērsa acis. Kādu mirkli tie šķita draudzīgi, jauki milži un milzenes, kuru apveidu šie Koku Cilvēki pieņem, kad kāda burvība atsauc tos pilnestīgā dzīvē. Nākamajā mirklī viņi atkal līdzinājās kokiem. Tomēr pat tādā izskatā visi likās dīvaini cilvēciski un savukārt, iegūstot cilvēku apveidus, likās dīvaini zaraini un lapaini ļaudis — un visu laiku bija dzirdama savādā, ritmiskā dziesmiņa, šalkoņa, spirgti, līksmi troksnīši.
— Koki gandrīz pamodušies, tomēr vēl ne gluži, — teica Lūsija. Viņa apzinājās, ka pati ir pilnīgi pamodusies un jūtas modrāka nekā parasti.
Bez kādām bailēm meitene dejoja kokiem pa vidu, lēkādama šurp un turp, lai nesadurtos ar lielajiem partneriem. Taču tie viņu interesēja tikai pa pusei. Gribējās nokļūt cauri baram pie kaut kā cita: tieši no turienes bija atskanējusi mīļā balss.
Drīz viņa izgāja dejotāju pulkam cauri (prātodama, vai ar rokām pašķīrusi zarus vai arī saķērusies rokās ar lielajiem rotaļniekiem plašā aplī, tiem noliecoties un pieņemot viņu pulkā), jo koki patiešām auga lielā lokā ap klaju zālienu. Tagad Lūsija atraisījās un izgāja no brīnišķīgā, mainīgā gaismu un ēnu savijuma.
Skatiens pievērsās apaļajam laukumiņam, līdzenam kā mauram, ap kuru dejoja tumšie koki. Un tad — ak, prieks un laimība! Jo tur bija viņš— lielais Lauva, kam kažoks mēnesnīcā vizēja balts, bet zālē viļņojās viņa melnā ēna.
Ja Lauva nekustinātu asti, varētu domāt, ka tas ir akmens tēls, taču Lūsijai tādas domas nenāca ne prātā. Viņa ne mirkli neapstājās, lai apsvērtu, vai šis lauva ir draudzīgs vai ne, bet pieskrēja tam klāt. Likās—ja nedarīs to tūlīt, tad sirds pārplīsīs pušu. Nākamajā brīdī viņa aiz lielas laimes Lauvu nobučoja, apsita rokas, cik tālu tās sniedza, viņam ap kaklu un iespieda seju skaistajās, biezajās, zīdainajās krēpēs.
— Aslan, Aslan! Mīļo Aslan! — meitene elsoja. — Beidzot!
Lielais zvērs nogūlās uz sāniem, tā ka Lūsija pussēdus, pusguļus ievēlās viņam starp priekšķepām. Aslans paliecās uz priekšu un viegli pārlaida mēli meitenes degunam. Mazo pilnīgi ietina zvēra siltā elpa. Viņa pavērās augšup Lauvas lielajā, gudrajā vaigā.
— Esi sveicināta, bērns, — viņš sacīja.
— Aslan, — ieminējās Lūsija, — tu esi lielāks.
— Tas ir tāpēc, ka tu esi vecāka, mazulīt,—viņš atteica.
— Vai nevis tāpēc, ka tu tāds esi?
— Es neesmu. Bet, ik gadu paaugoties, tu redzēsi arī mani lielāku.
Kādu brīdi meitene jutās tik laimīga, ka negribējās nemaz runāt. Taču ierunājās Aslans.
—Lūsij,—viņš teica,—mēs nedrīkstam te ilgi vāļāties. Tev ir darbs darāms, un šodien zaudēts krietni daudz laika.
—Jā, vai tā nav tīrā nelaime? — Lūsija žēlojās. —Es tevi redzēju pilnīgi skaidri, bet citi negribēja man ticēt. Visi viņi ir tik…
Kaut kur dziļi Aslana krūtīs atskanēja pavisam kluss rūciens.
— Piedod, — teica Lūsija, kas pazina dažus zvēra noskaņojumus. — Es negribēju" citus aprunāt. Bet mana vaina tā nebija, vai ne?
Lauva ieskatījās meitenei cieši acīs.
— Vai, Aslan, — Lūsija iesaucās. — Tev šķiet, ka bija? Kā es varētu… es taču nevarētu pamest citus un nākt pie tevis viena, vai es tā varētu? Neskaties uz mani ar tādām acīm… nu labi, laikam jau varētu gan. Jā, un es jau nebūtu viena, es zinu — ja būtu kopā ar tevi. Bet kāds no tā būtu labums?
Aslans neko neteica.
— Tev šķiet, — Lūsija gaužām vārgi nošļupstēja, — ka viss — nez kā — izdotos labi? Bet kā? Lūdzu, Aslan! Vai man tas nav jāzina?
— Jāzina, kas būtu noticis, bērns? — vaicāja Aslans. — Nē. To neviens nekad neuzzina.