— Vai dieniņ! — Lūsija iesaucās.
— Taču ikviens var uzzināt, kas notiks, — Aslans turpināja. —Ja tu tagad aiziesi atpakaļ pie citiem un viņus pamodināsi, un pateiksi, ka esi mani atkal redzējusi un ka jums visiem tagad jāceļas un man jāseko — kas notiks? Ir tikai viena iespēja, kā to uzzināt.
— Vai tu gribi teikt, ka vēlies, lai es tieši tā izdaru? — Lūsija, elpai aizraujoties, jautāja.
— Jā, mazulīt, — teica Aslans.
— Vai citi arī tevi redzēs? — Lūsija taujāja tālāk.
— Sākumā noteikti ne, — Aslans paskaidroja. — Vēlāk— tad jau redzēs.
— Bet viņi man neticēs! — Lūsija sacīja.
— Tas nekas, — teica Aslans.
—Vai, vai, — Lūsija dīca, — un es tā priecājos, ka esmu tevi atkal atradusi, un domāju, ka tu ļausi man palikt kopā ar tevi. Un cerēju, ka tu nāksi rēkdams un aizbiedēsi visus ienaidniekus — kā pagājušajā reizē. Un tagad notiks tādas šausmas…
— Tev būs grūti, mazulīt, — teica Aslans, — bet divas reizes viens un tas pats neatkārtojas. Līdz šim brīdim mums visiem Nārnijā klājās grūti.
Lūsija iebāza galvu Lauvas krēpēs, lai paslēptos no viņa skatiena. Taču droši vien viņa krēpēs slēpās kāda burvestība — Lūsija juta, ka viņā ieplūst Lauvas spēks. Pavisam negaidot meitene uzslējās sēdus.
— Piedod, Aslan, — viņa teica, — esmu gatava.
— Tagad tu esi lauvene, — Aslans meiteni uzmundrināja. — Un tagad Nārnijā viss tiks atjaunots. Nāc nu! Nedrīkst šķiest laiku.
Viņš piecēlās un nedzirdamiem soļiem cienīgi devās atpakaļ pie dejojošo koku rindas, caur kuru Lūsija nupat bija atnākusi, un meitene gāja viņam līdzi, uzlikusi krietni vien trīsošo roķeli Aslanam uz krēpēm. Koki pašķīrās, lai izlaistu gājējus cauri, un uz pavisam īsu mirkli ieguva patiesi cilvēcisku būtņu izskatu. Lūsijai gar acīm pazibēja slaidi, skaisti meža dievi un dievietes — it visi klanījās Lauvas priekšā —, nākamajā mirklī tie atkal kļuva par kokiem, tomēr joprojām locījās, tik graciozi vēcinot zarus un liecot stumbrus, ka šīs kustības pašas par sevi izskatījās pēc dejas.
— Nu, bērns, — teica Aslans, kad koki palika aizmugurē. — Es pagaidīšu šeit. Ej pamodini citus un liec, lai seko tev. Ja viņi to nedarīs, tad jāseko vismaz tev vienai pašai.
Ir briesmīgi, ja vajag modināt četrus cilvēkus, kas visi ir vecāki par pašu modinātāju un visi ļoti noguruši, — turklāt lai pateiktu viņiem kaut ko tādu, kam laikam gan neviens neticēs, un piespiestu viņus darīt kaut ko, kas, protams, nevienam nepavisam nepatiks. «Es nedrīkstu par to prātot, man gluži vienkārši tas jādara,» Lūsija domās nolēma.
Vispirms meitene piegāja pie Pītera un sapurināja viņu.
— Pīter,—viņa iečukstēja brālim ausī. — Mosties! Ātri! Aslans ir šeit. Viņš teic, ka mums tūlīt viņam jāsekojot.
— Protams, Lū. Darīšu, ko vien tu vēlies, — negaidot piekrita Pīters. Tas iedrošināja, taču, tā kā Pīters tūlīt atkal aizmiga, liela labuma no tā nebija.
Tad meitene mēģināja piecelt Sjūzenu. Tā patiešām pamodās, bet tikai lai pieauguša cilvēka aizvainotajā balsi pateiktu: —Tu esi sasapņojusies, Lūsij. Liecies gulēt!
Nu Lūsija ķērās pie Edmunda. Viņu uzmodināt vedās ļoti grūti, taču beidzot, kad Lūsija bija to paveikusi, brālis patiesi pamodās un uztrausās sēdus.
— Ko? — viņš īdzīgi noprasīja. — Ko tu tur runā? Lūsija nobēra visu vēlreiz. Tas šai pienākumā bija
visnelāgākais, jo ikreiz, kad viņa atkārtoja vienu un to pašu, tas skanēja arvien nepārliecinošāk.
— Aslans! — pielēkdams kājās, iesaucās Edmunds.
— Urā! Kur viņš ir?
Lūsija pagriezās uz to pusi, kur varēja saskatīt Lauvu gaidām. Aslans bija pievērsis savas pacietīgās acis viņai.
— Tur, — Lūsija teica, norādīdama ar roku.
— Kur? — vēlreiz noprasīja Edmunds.
— Tur! Tur! Vai tu neredzi? Simpus kokiem. Edmunds brītiņu cieši urbās naktī un tad noteica:—Nē.
Tur nekā nav. Mēnesnīca sajaukusi tev prātus. Zini, tā kādreiz gadās. Kādu mirkli man arī likās, ka es kaut ko redzu. Bet tas ir tikai redzes māns — vai kā nu viņu tur sauc.
— Es viņu varu saskatīt visu laiku, — teica Lūsija.
— Viņš skatās tieši uz mums.
— Kāpēc tad es viņu neredzu?
— Viņš sacīja, ka jūs varbūt to nespēsiet.
— Kāpēc?
— Es nezinu. Tā viņš teica.
— Ak, pie velna! — Edmunds sodījās. — Kaut jel tu beigtu redzēt visādas parādības! Tomēr, manuprāt, būs jāceļ augšā citi.
Vienpadsmitā nodaļa Lauva rēc
Kad viss pulciņš beidzot pa īstam pamodās, Lūsijai nācās izstāstīt savu piedzīvojumu vēl ceturto reizi. Mēmais klusums, kas sekoja, atņēma tik daudz drosmes, cik vien vispār spēja atņemt.
— Nespēju saskatīt it neko, — teica Pīters, kad bija gandrīz vai izskatījis acis. — Vai tu spēj, Sjūzen?
— Nē, protams, ne, — noskaldīja Sjūzena. — Tur tak nav ko saskatīt. Viņa sapņojusi. Liecies jel gulēt un miedz ciet, Lūsij!
— Bet es gan ceru, — Lūsija drebošā balsī sacīja, — ka jūs visi nāksiet man līdzi. Tāpēc ka — tāpēc ka man jāiet viņam līdzi, vai kāds cits to dara vai ne.
— Nerunā muļķības, Lūsij, — pretojās Sjūzena.
— Skaidrs, ka tu nevari iet viena. Nelaid viņu, Pīter. Viņa galīgi atsakās klausīt.
— Ja viņai jāiet, es iešu līdzi, — Edmunds pavēstīja.
— Iepriekšējās reizēs viņai bijusi taisnība.
— Es zinu, ka bijusi, — piekrita Pīters. — Un iespējams, ka šorīt arī viņai bija taisnība. Iedami pa aizas apakšu, mēs piedzīvojām nelaimi. Tomēr—tādā nakts stundā! Un kāpēc mēs neredzam Aslanu? Viņš tak allaž bija redzams. Tas nemaz neizskatās pēc viņa. Ko saka MMD?
— Es nesaku neko, — atteica Rūķis. — Protams, ja jūs visi iesiet, es iešu līdzi un, ja pulciņš sadalīsies, es iešu ar Visaugstāko karali. Tas ir mans pienākums pret viņu un karali Kaspianu. Bet, ja jūs gribat zināt manas personiskās domas, tad es esmu vienkāršs Rūķis, kas neuzskata, ka ir lielas iespējas atrast ceļu naktī, ja tas nav atrasts dienā. Un man nav nekādas ticības apburtiem lauvām, kas ir runājoši lauvas, taču nerunā, un draudzīgi lauvas, lai gan nedara mums neko labu, un ir milzīgi lieli lauvas, kaut gan neviens viņus nespēj saskatīt. Cik es varu spriest, tas viss ir tukšības un tītarbiksības.
— Viņš sit ar ķepu pa zemi, lai mēs pasteidzamies, — iesaucās Lūsija. —Jāiet tūdaļ\ Vismaz man jāiet.
— Tev nav nekādu tiesību ar varu piespiest mūs, pārējos. Mēs esam četri pret vienu, turklāt tu esi visjaunākā, — Sjūzena sacīja.
— Paklau, iesim! — kurnēja Edmunds. — Mums jāiet. Kamēr mēs to nedarīsim, miera nebūs. — Viņam gan gribējās atbalstīt Lūsiju bez kādiem iebildumiem, taču kaitināja tas, ka jāzaudē nakts miegs, tāpēc viņš grasījās darīt visu tik īgni, cik vien iespējams.
—Nu tad aujam kājas, — teica Pīters, gurdi aizbāzdams roku aiz vairoga siksnas un uzlikdams galvā bruņucepuri. Jebkurā citā laikā viņš būtu pateicis kādu laipnu vārdu Lūsijai, kas bija zēna mīļākā māsa, jo viņš noprata, cik šķērmi meitene droši vien jutās, un apzinājās, ka, lai kas arī noticis, tā nav viņas vaina. Taču zēns tik un tā nespēja uzveikt nelielu aizkaitinājumu.
Visnejaukāk uzvedās Sjūzena.
— Un, ja nu es rīkotos tāpat kā Lūsija, — viņa kurnēja. — Varbūt man draudēt, ka es palikšu te, vienalga, vai jūs, pārējie, turpināsiet ceļu vai ne. Un laikam gan es tā arī darīšu.