— Klausiet Visaugstākajam karalim, jūsu majestāte, — ieteica Trampkins, — un dosimies ceļā. Ja man neļauj gulēt, tad labāk ir soļot, nevis stāvēt uz vietas un tarkšķēt.
Un tā nu beidzot bariņš sāka iet. Lūsija gāja pirmā, kodīdama lūpas un pūlēdamās Sjūzenai nepateikt visu, ko gribēja sacīt. Tomēr, pievēršot acis Aslanam, viņai strīdi piemirsās. Lielais zvērs pagriezās un krietnā atstatumā no citiem lēni soļoja pa priekšu.
Pārējiem atlika tikai sekot Lūsijas norādījumiem, jo viņiem Aslans palika ne tikai neredzams, bet ari nedzirdams. Lielās, kaķim līdzīgās ķepas zālē nesacēla ne mazāko troksnīti.
Lauva veda viņus pa labi no dejotājiem kokiem — neviens nemanīja, vai tie joprojām dejo, tāpēc ka Lūsija neatrāva skatienu no Aslana un pārējie — no Lūsijas. Visi tuvojās aizas malai. «Ķekši un ķiļķeni!» nodomāja Trampkins. «Ceru, ka šitas trakums nebeigsies ar rāpšanos mēnessgaismā un nolauztiem kakliem!»
Ilgu laiku Aslans gāja pa kraujas augšmalu. Tad viņš nonāca vietā, kur tieši pašā malā auga nedaudzi mazi kociņi. Zvērs pagriezās un pazuda to lapotnē. Lūsijai aizrāvās elpa, jo izskatījās, it kā viņš būtu meties lejā no klints, tomēr viņa tā centās paturēt Aslanu acīs, ka nespēja apstāties un padomāt. Meitene paātrināja soli, un drīz pati ienira pudurī. Lūkojoties lejup, varēja saskatīt stāvu, šauru taciņu, kas starp akmeņiem slīpi veda iekšā aizā, un Aslans kāpa pa to lejup. Viņš pagriezās un apmierinātu skatienu palūkojās uz Lūsiju. Meitene sasita plaukstas un sāka rāpties Lauvam pa pēdām. Aizmugurē viņa dzirdēja citus saucam: — Ei! Lūsij! Dieva dēļ, uzmanies! Tu stāvi deši aizas malā. Griezies atpakaļ…
Un tad, pēc īsa mirkļa, atskanēja Edmunda balss: — Nē, viņa iet pareizi. Tur ir taka — tā ved lejup.
Pusceļā Edmunds māsu panāca.
— Skat! — viņš varen satraukts iesaucās. — Skat! Kas tā par ēnu, kas slīd mums pa priekšu?
— Tā ir viņa ēna, — atteica Lūsija.
— Es dcu, ka tev patiešām taisnība, Lū, — sacīja Edmunds.—Nevaru aptvert, kā iepriekš to neredzēju. Bet kur tad viņš pats?
— Protams, kopā ar ēnu. Vai tad tu nevari saskatīt?
— Nu man gandrīz likās, ka redzu — īsu mirkli. Bet tā gaisma ir tik dīvaina!
— Ejiet vien, karali Edmund, ejiet vien, — aizmugurē no kraujas malas atskanēja Trampkina balss, tad vēl tālāk, augšmalas tuvumā, ierunājās Pīters: — Nu, saņem tak dūšu, Sjūzen! Dod roku! Te pat bērns spētu notipināt. Un beidz kunkstēt.
Pēc īsa brīža visi nokāpa lejā. Ūdens tā krāca, ka nebija nekas dzirdams. Uzmanīgi, likdams kājas līdzīgi kaķim, Aslans no akmens uz akmeni laipoja pāri straumei. Vidū viņš apstājās, noliecās, lai padzertos, un, paceldams krēpjaino galvu, no kuras pilēja ūdens, pagrieza skatienu pret nācējiem. Šoreiz Edmunds viņu redzēja.
—Vai, Aslan!—viņš iekliedzās, mezdamies uz priekšu. Taču Lauva apsviedās apkārt un ņēmās kāpt augšup pa Straujas viņu pusi.
— Pīter, Pīter! — iesaucās Edmunds. — Vai tu redzēji?
— Kaut ko redzēju, — sacīja Pīters. — Bet mēnessgaismā tas ir tik grūti. Taču iesim tālāk—un trīsreiz «urā» Lūsijai. Nejūtos arī vairs ne pusi tik noguris.
Aslans nekavēdamies veda pulciņu augšup pa aizu uz kreiso pusi. Viss gājiens likās savāds un līdzīgs sapnim — krācošā straume, pelēcīgi rasainā zāle, vizošās klintis, kurām viņi tuvojās, un diženais, mēmais Soļotājs priekšgalā. Tagad viņu nespēja saskatīt tikai Sjūzena un Rūķis.
Drīz viņi pienāca pie vēl vienas stāvas takas, kas locījās pāri tālākajām kraujām. Tās bija daudz augstākas par nupat pārvarētajām, un iet vajadzēja pa gariem un nogurdinošiem līkločiem. Laimīgā kārtā mēness bija pakāpies tieši virs aizas, tā ka ne viena, ne otra puse nepalika ēnā.
Lūsija ar pūlēm vilka elpu, kad Aslana aste un pakaļkājas pazuda aiz kraujas smailēm, taču pēdējiem spēkiem viņa uzrāpās pa zvēra pēdām un grīļodamās aizelsusies uzstreipuļoja kalnā, ko visi bija pūlējušies sameklēt kopš aiziešanas no Skaidrupes. Garā, līdzenā nogāze (to klāja virši un zāle, un šur tur mēnesnīcā baltoja lielum lieli akmeņi) pletās augšup, kur apmēram pusjūdzi tālākizgaisa blāvi zalgojošos kokos. Lūsija to pazina. Tas bija Akmens Galda Pakalns.
Bruņām žvadzot, viņai nopakaļ rindā uzkāpa citi. Aslans slīdēja viņiem pa priekšu, bērni ar Rūķi soļoja aizmugurē.
— Lūsij, — Sjūzena ierunājās gaužām sīkā balstiņā.
—Jā? — atvaicāja Lūsija.
— Tagad es viņu redzu. Piedod.
— Viss kārtībā.
— Bet es biju daudz nejaukāka, nekā tev šķiet. Es patiesībā jau vakar ticēju viņam — tas ir, ticēju, ka tas ir viņš. Kad viņš brīdināja, lai mēs neejam lejup uz egļu mežu. Un es tiešām ticēju, ka tas ir viņš arī šonakt, kad tu mūs modināji. Tas ir, dziļi sirdī ticēju. Vai būtu varējusi ticēt, ja pieļautu sev to darīt, bet man gluži vienkārši gribējās tikt ārā no meža un… un… ak, es nezinu. Un ko lai nu es viņam saku?
— Varbūt tev nemaz nevajadzēs daudz runāt, — Lūsija izteica pieļāvumu.
Drīz bērni ar Rūķi sasniedza kokus un pa to spraugu ieraudzīja Lielo Pauguru — Aslana Pakalnu, kurš kopš viņu laikiem bija uzbērts pāri Galdam.
—Mūspusei nav kārtīgu sargu,—nomurmināja Trampkins. — Viņiem jau būtu vajadzējis mūs apstādināt un prasīt, kas…
— Kuš! — uzsauca pārējie četri, jo Aslans tagad bija apstājies un pagriezies viņiem pretī, tāda diženuma apdvests, ka viņi jutās tik priecīgi, cik priecīgs spēj justies ikviens, kas baidās, un tik nobijušies, cik nobijies jūtas ikviens, kas ir priecīgs. Zēni panācās uz priekšu — Lūsija palaida viņus garām; Sjūzena ar Rūķi atrāvās atpakaļ.
— Ak, Aslan, — teica karalis Pīters, noslīgdams uz viena ceļgala un paceldams augšup Lauvas smago ķetnu, — esmu tik priecīgs! Un man tik ļoti žēl. Jau no paša sākuma un īpaši kopš vakarrīta es vedu viņus nepareizi.
— Mans mīļais dēls, — sacīja Aslans.
Tad viņš pagriezās un apsveica Edmundu. — Labi darīts, — skanēja viņa vārdi.
Tad pēc baismīga klusuma dobjā balss sacīja: — Sjūzen! — Sjūzena neatbildēja, bet citiem likās, ka viņa raud. — Tu klausīji savām bailēm, bērns, — teica Aslans. — Nāc, ļauj man tev uzpūst dvašu. Aizmirsti tās! Vai esi atkal drosmīga?
— Mazliet drosmīgāka, Aslan, — Sjūzena nočukstēja.
— Un nu! — Aslans tagad runāja daudz skaļāk, un viņa balsī jautās kaut kas no rūciena. Aste pātagoja sānus. — Un nu — kur ir tas mazais Rūķis, tas plaši pazīstamais zobenu cīņas meistars un strēlnieks, kas netic lauvām? Nāc šurp, Zemes dēls, nāc ŠURP! — Pēdējais vārds vairs neskanēja pēc rēciena — tas bija īsts rēciens.
— Posts un pazušana! — tikko dzirdami izdvesa Trampkins vārgā balšelē. Bērni, kas pazina Aslanu pietiekami labi, lai redzētu, ka Lauvam Trampkins tīri labi patīk, nesatraucās, taču pavisam citādi jutās Trampkins, kas nekad agrāk vispār nebija redzējis lauvu, kur nu vēl šo . Lauvu. Viņš darīja vienīgo saprātīgo, ko spēja darīt, tas ir, nelaidās vis lapās, bet piestreipuļoja klāt Aslanam.
Aslans klupa viņam virsū. Vai esat redzējuši, kā kaķu mamma mutē nes mazītiņos kaķēniņus? Tas atgādināja tieši to. Rūķis, sačokurojies mazā, nožēlojamā nelaimes čupiņā, nokarājās no zvēra mutes. Lauva Rūķi sapurināja, bruņas nošķindēja kā katlu lāpītāju pauna, un tad — hei, presto! —Trampkins zibenīgi uzlidoja gaisā. Gultā viņam nevarētu būt drošāk, taču viņš tā nejutās. Krītot lejup, Rūķi maigi kā mātes rokas uztvēra milzīgās, samtainās ķepas un nostādīja (ar kājām uz leju) zālē.