— Zemes dēls, vai būsim draugi? — noprasīja Aslans.
— Jā-ha-ha-ā, — dvesa Rūķis, jo nebija vēl atguvis elpu.
— Nu tā, — sacīja Aslans. —Mēness riet. Paskatieties uz aizmuguri: svīst gaisma. Nedrīkstam zaudēt laiku. Jūs trīs, divi Ādama dēli un viens Zemes dēls, steidzieties uz pakalnu un tieciet galā ar to, ko jūs tur atradīsiet!
Rūķis vēl bija bez valodas, un neviens no zēniem neiedrošinājās vaicāt Aslanam, vai viņš arī nāks. Visi trīs izvilka zobenus un salutēja, tad pagriezās un, bruņām žvadzot, nozuda rīta mijkrēslī. Lūsija pamanīja, ka viņu sejas nepauž ne mazāko nogurumu — gan Visaugstākais karalis, gan karalis Edmunds izskatījās vairāk pēc vīriem nekā pēc zēniem.
Stāvēdamas cieši blakus Aslanam, meitenes nolūkojās pakaļ, līdz zēni pazuda skatienam. Gaisma pārmainījās. Austrumos zemu pie debesīm, līdzīgi mazam mēnestiņam, mirdzēja Aravira, Nārnijas rītazvaigzne. Aslans, kas likās lielāks nekā iepriekš, pacēla galvu, sapurināja krēpes un izgrūda rēcienu.
Dobjā skaņa, kas lika nodrebēt kā tādā brīdī, kad iedūcās ērģeles, sākās ar zemu toni, pārgāja uz augstāku un kļuva skaļāka, tad daudz skaļāka, līdz satricināja zemi un gaisu. Tā pacēlās virs pakalna un plūda pāri visai Nārnijai. Miraza nometnē pamodās karavīri, nobāluši, platām acīm lūkojās cits citā un tvēra pēc ieročiem. Lejā Lielajā Upē tagad, pašā aukstākajā stundā, no ūdens pacēlās nāru galvas un pleci, kā arī upju dieva kuplā aļģu bārda. Aiz platās straumes ik tīrumā un mežā no alām izlīda trušu modrās ausis, putni pacēla zem spārniem paslēptās, miegainās galvas, pūces kliedza, lapsas rēja, eži rūca, koki šalca. Pilsētās un ciematos mātes piekļāva zīdaiņus cieši pie krūtīm, satraukti ieplezdamas acis, suņi smilkstēja un vīri pielēca kājās, taustīdamies pēc gaismekļiem. Tālu projām pie ziemeļu robežām kalnu milži blenza pa savu piļu tumšajiem vārtiem. i
Lūsija un Sjūzena redzēja gandrīz no visām pusēm pāri pakalniem nākam sev tuvāk kaut ko tumšu un noslēpumainu. Sākumā tas izskatījās pēc melnas miglas, kas veļas pār zemi, tad — pēc satumsušas jūras vētrā kultiem viļņiem, kas, nākot tuvāk, uzbangoja arvien augstāk un augstāk, un visbeidzot pēc tā, kas tas tiešām bija — pēc mežiem, kas cēlušies kājās. Likās, ka visas pasaules koki steidzas pie Aslana. Tomēr, pienākot tuvāk, tie mazāk atgādināja kpkus, un, kad viss lielais bars, klanīdamies, locīdamies un vēcinādams tievās, garās rokas Aslana priekšā, apstāja Lūsiju, meitene redzēja, ka visi izskatās pēc cilvēkiem. Bālas bērzu meitenes atmeta galvas, vītolu sievas atbīdīja no domīgajām sejām matus, lai pavērtos Aslanā, ķēnišķīgie dižskābarži apstājās viņu apbrīnot, kuplmatainie ozolvīri, kalsnās, skumjās gobas, aslapu palmas ar bieziem ērkuļiem (vīri — tumši, turpretī visas sievas — nobērtas ar spilgtām ogām) un jautri sērmūkšļi—pulkā klanījās un izslējās atkal taisni, saukdami: — Aslan, Aslan! — savās dažādajās aizsmakušajās, čīkstošajās vai viļņu šļakstiem līdzīgajās balsīs. Pūlis ap Aslanu izveidojās tik blīvs, un deja (jo tā atkal bija deja) kļuva tik ātra, ka Lūsija apjuka. Viņa nepamanīja, no kurienes uzradās dažādie ļaudis, kas drīz vien lēkāja kokiem pa vidu. Viens bija jauneklis, aplicis stirnādu un cirtainajos matos ievijis vīnogulājus. Viņa seja varētu likties zēnam gandrīz vai par skaistu, ja tā neizskatītos briesmīgi mežonīga. Kā teica Edmunds, pēc dažām dienām viņu ieraudzīdams: «Tas ir puisis, kas ir gatavs uz visu — pilnīgi visu.» Izklausījās, ka viņam ir nez cik vārdu — trīs no tiem bija Bromioss, Basarejs un Aunzvaigznājs. Kopā ar viņu draiskojās bars meiteņu, tikpat trakulīgas kā viņš. Negaidot parādījās kāds, kas jāja it kā uz ēzeļa. Visi smējās un klaigāja: — Eian, Eian, ei-oi-oi-oi!
—Vai te nenotiek Rotaļas, Aslan?—uzsauca jauneklis. Acīmredzot tā bija. Tomēr gandrīz ikviens par rotaļas raksturu, liekas, bija atšķirīgās domās. Tas varēja būt tigs [3] , taču Lūsija nekādi nesaprata, kurš ir īstais priekšmets, kam jāpieskaras. Bet varbūt rotaļa līdzinājās «aklajām vistiņām», tikai šķita, ka acis aizsietas it visiem. Kaut kas atgādināja arī «Meklē kurpi» [4] , tomēr kurpi tā arī nenotvēra. Rotaļu krietni sarežģīja virs ar ēzeļa kājām — viņš bija vecs un milzīgi resns un tūlīt sāka klaigāt:
— Atspirdzinājumus! Laiks atspirdzinājumiem!
Tad viņš nokrita no ēzeļa, un citi palīdzēja atkal uzsēsties tam mugurā. Ēzelim savukārt šķita, ka visa šī jezga ir cirks, tāpēc viņš mēģināja padižoties, ka prot staigāt uz pakaļkājām. Un visu laiku ik vietā parādījās arvien vairāk vīnogulāju lapu. Drīz tās bija ne vairs tikai lapas, bet arī stīgas. Tās izvijās visur. Tās tinās ap koku cilvēku kājām un liecās ap kakliem. Lūsija pacēla rokas, lai atbīdītu no pieres matus, un sajuta, ka pirksti atbīda vīnstīgas. Ēzelis izskatījās pēc veselas stīgu kaudzes. Viņa aste pārvērtās par vīnogulāju grīsti, un starp ausīm kuļājās kaut kas tumšs. Lūsija pavērās vēlreiz un ieraudzīja, ka tas ir ogu ķekars. Pēc tam vīnogas parādījās visur — virs galvas, zem kājām un visapkārt.
— Atspirdzinājumus! Atspirdzinājumus! — auroja vecais. Klātesošie ņēmās ēst, un, lai kādas jums būtu siltumnīcas, tādas ogas vēl nav nogaršotas. Tās patiešām bija lieliskas — miziņa stingra un cieta, bet, kad ogu iebāza mutē un sakoda, mute pildījās ar spirgtu, saldu sulu. Sevišķi meitenes nevarēja tās atēsties vien. Ogu te bija, cik lien, un nekādas ēšanas manieres neviens neprasīja. Visur redzēja lipīgus, netīrus pirkstus un, kaut arī mutes bija pilnas, neapklusa nedz smiekli, nedz jodelēšanai līdzīgās klaigas: «Eian, eian, ei-oi-oi-oi-oi!» — līdz pēkšņi kādā brīdī ikviens noprata, ka rotaļa (vai kas nu tas bija) un dzīres beigušās, un visi aizelsušies nometās zemē un pagrieza sejas pret Aslanu, lai dzirdētu, ko tas teiks.
Tajā pašā mirklī no apvāršņa iznira saule, Lūsija kaut ko atcerējās un pačukstēja Sjūzenai:
— Paklau, Sjū, es zinu, kas tie ir.
— Kas?
— Zēns ar pārgalvīgo seju ir Bakhs, un vecais uz ēzeļa — Silēns. Vai atminies, ko misters Tomass mums pirms laba laika stāstīja?
— Jā, protams, bet, zini, Lū…
— Nu?
— Bez Aslana es Bakhu un visu viņa trakulīgo meiteņu sabiedrībā nejustos droši.
— Laikam gan, — Lūsija piebalsoja.
Divpadsmitā nodaļa Burvības un pēkšņa atriebība
Pa to laiku Trampkins ar abiem zēniem bija sanieguši mazo, tumšo, velvēto akmens eju, kas iestiepās Pakalnā, un divi sargi Āpši (Edmunds spēja saskatīt tikai baltos vaigu plankumus), zobus atņirguši, metās viņiem virsū un sulīgās balsīs noducināja: — Kas nāk?
— Trampkins, — atteica Rūķis, — un ved sev līdzi Nārnijas Visaugstāko karali no senās pagātnes.
Āpši apostīja zēnu rokas. — Beidzot, — viņi noteica. — Beidzot.
— Draugi, apgaismojiet ceļu, — uzsauca Trampkins.
Āpši velves ieejās sameklēja lāpu, un Pīters to aizdedzi-
nāj a un pasniedza Trampkinam.—Lai labāk pa priekšu iet MMD, — viņš sacīja. — Es šajā vietā lāgā neorientējos.
Trampkins paņēma lāpu un devās iekšā tuneļa melnajā tumsā. Eja bija auksta, necaurredzama un sasmakusi, lāpas gaismā redzēja šad tad uzlidojam kādu sikspārni un visur nokarājamies zirnekļu tīklus. Zēni, kuri kopš dzelzceļstacijā pavadītā rīta bija gandrīz visu laiku uzturējušies svaigā gaisā, jutās itin kā iekļuvuši slazdā vai cietumā.