— Paklau, Pīter, — Edmunds čukstēja. — Palūkojies uz sienu grebumiem. Vai tie neizskatās seni? Un tomēr mēs esam par tiem vecāki. Kad pēdējoreiz te staigājām, to vēl nebija.
— Jā, — Pīters piekrita. — Tas liek padomāt.
Rūķis, soļodams priekšgalā, nogriezās pa labi, tad pa
kreisi, tad paspēra pa kāpnītēm pāris soļu lejup un nogriezās atkal pa kreisi. Beidzot gājēji ieraudzīja priekšā pa spraugu zem durvīm spīdam gaismu, un nu pirmo reizi viņi dzirdēja arī balsis, jo bija pienākuši pie centrālās telpas ieejas. Balsis telpas iekšienē izklausījās dusmīgas. Kāds runāja tik skaļi, ka zēnu un Rūķa soļi palika nesadzirdēti.
— Man šis skaļums nepatīk, — Trampkins iečukstēja Pīteram. — Brītiņu paklausīsimies.
Visi trīs stāvēja šaipus durvīm klusi kā pelītes.
— Tu ļoti labi zini, — kāda balss teica (—Tas ir karalis, — čukstēja Trampkins.), — kāpēc es nepūtu Ragu šorīt, saulei lecot. Vai esi aizmirsis, ka Mirazs mums uzbruka gandrīz vēl pirms Trampkina došanās ceļā un mēs trīs stundas vai pat vēl ilgāk cīnījāmies uz dzīvību un nāvi? Pūtu to, tiklīdz varēju atvilkt elpu.
— Diez vai es spētu to aizmirst, — atskanēja nikna atbilde, — ja mani Rūķi bija spiesti izturēt galveno triecienu un katrs piektais krita. (— Tas ir Nikabriks, — čukstēja Trampkins.)
— Kaunies, Rūķi! — kāda aizsmakusi balss teica. (— Tas ir Trifeļracis, — piezīmēja Trampkins.) — Mēs visi darījām dkpat daudz, cik Rūķi, un neviens nekāvās varonīgāk par ķēniņu.
— Manis dēļ stāsti pats pēc savas modes, ja gribi, — atcirta Nikabriks, — taču vienalga, vai Rags atskanēja par vēlu, vai arī tas zaudējis savu burvju varu, palīdzība nav nākusi. Jūs, jūs, lielais zinātņu vīrs, jūs, pārgudrais burvi, jūs, viszini, — vai jūs joprojām prasāt, lai mēs liekam savas cerības uz Aslanu, karali Pīteru un visiem citiem?
— Man jāatzīstas… nevaru noliegt… ka jūtos ļoti vīlies operācijas iznākumā, — skanēja atbilde. (—Tas būs doktors Kornēlijs, — sacīja Trampkins.)
— Runājot skaidri un gaiši, — teica Nikabriks, — jūsu maks ir tukšs, olas sabojājušās, zivis nav noķertas, solījumi lauzti. Stāviet klusu un ļaujiet citiem darīt darbu. Un tāpēc…
— Palīdzība nāks, — iebilda Trifeļracis, — es ticu
Aslanam! Esiet pacietīgs — kā mēs, zvēri. Palīdzība nāks. Iespējams, ka tā jau tagad stāv aiz durvīm.
— Ha! — nošņācās Nikabriks. —Jūs, Āpši, labprāt gribētu, lai mēs visi gaidām uz ūdens kustēšanos. Kad es jums saku — mēs nevaram gaidīt. Pārtika beidzas, katrā sadursmē mēs zaudējam vairāk, nekā varam atļauties, mūsu atbalstītāji mūk.
— Un kāpēc? — noprasīja Trifeļracis. — Es jums pateikšu, kāpēc. Tāpēc, ka viņiem izkladzināts, it kā mēs esot saukuši palīgā senos karaļus un senie karaļi neesot atsaukušies. Trampkina pēdējie vārdi pirms aiziešanas — un aizgāja viņš droši vien nāvē — skanēja: «Ja jums jāņem palīgā Rags, nesakiet armijai, kāpēc to prasāt vai kādas cerības ar to saistāt.» Taču jau tanī pašā vakarā visi, šķiet, to zināja.
— Āpsi, labāk būtu iebāzis savu pelēko snuķi lapseņu pūznī, nekā pļurkstējis, ka es esot pļāpukule, — spiedza Nikabriks. — Ņem atpakaļ savus vārdus vai arī…
— Beidziet jel abi, — karalis Kaspians apsauca strīdniekus. —Es gribu zināt, ko īsti Nikabriks ar saviem mājieniem domā. Ko lai mēs darām? Tomēr pirms tam es gribu uzzināt, kas ir Šie divi svešinieki, kurus viņš atvedis uz mūsu Padomi un kuri stāv, turēdami ausis vaļā un mutes ciet.
— Tie ir mani draugi, — teica Nikabriks. — Un vai tas, ka jūs esat Trampkina un Āpša draugs, dod jums pašam lielākas tiesības te atrasties? Un vai tas vecais ģeķis melnajā paltrakā te neatrodas vienīgi ar tādām tiesībām, ka ir jūsu draugs? Kāpēc man jābūt tieši tam, kas savus draugus nedrīkst aicināt?
— Viņa majestāte ir karalis, kuram tu esi zvērējis uzticību, — bargi noskaldīja Trifeļracis.
— Galma manieres, galma manieres, — ņirgājās Nikabriks. —Taču šajā caurumā mēs varam runāt atklāti. Tu zini—un viņš zina —, ka šis telmarīnu zeņķis nekur nebūs karalis un pēc nedēļas vispār nebūs nekas, ja mēs nepalīdzēsim viņam izkļūt no lamatām, kurās patlaban sēž.
— Varbūt, — iebilda Kornēlijs, — jūsu jaunajiem draugiem gribētos izteikties pašiem? Jūs tur, kas jūs īsti esat?
— Godājamais doktora kungs, — atskanēja augsta, gaudulīga balss, — kā jums labpatīk, esmu tikai nabaga veca sieviete, tā es esmu, un nudien gaužām pateicīga godājamai Rūķa gaišībai par viņa draudzību. Viņa majestātei, lai svētīta viņa glītā seja, nav vajadzīgs baidīties no vecas sievietes, ko reimatisms saliecis gandrīz uz pusēm un kam nav pat divu žagariņu, ko pakurt zem katliņa. Man ir tāda maza mazītiņa māka — protams, ne jau tāda kā jūsējā, doktora kungs, — es protu tā maķenīt burt un pesteļot, un to gudrībiņu es ar prieku laistu darbā pret mūsu ienaidniekiem, ja visi ieinteresierētie būtu ar to mierā. Tāpēc ka es viņus ienīdēju. Jā gan. Neviens neienīdē labāk par mani.
— Tas viss ir ļoti interesanti un… ē… mūs apmierina, — atteica doktors Kornēlijs. — Manuprāt, es tagad saprotu, kas jūs esat, kundze. Varbūt jūsu otrais draugs, Nikabrik, arī mazliet pastāstīs par sevi?
Ierunājās vienmuļa, neizteiksmīga balss, kuru dzirdot Pīteram pārskrēja debuļi: — Es esmu izsalkums. Es esmu slāpes. Kur es iekožos, tur turos, līdz mirstu, un pat pēc nāves mana ienaidnieka miesas kumoss jāizgriež no tā un jāapglabā reizē ar mani. Es spēju badoties simt gadu un nemirt. Varu simt nakšu gulēt uz ledus un nenosalt. Varu izdzert veselu asiņu upi un nepārsprāgt. Parādiet man savus ienaidniekus!
— Un jūs gribat atklāt savu plānu šo divu klātbūtnē? — Kaspians noprasīja.
— Jā, — atteica Nikabriks. — Un ar viņu palīdzību es ceru to īstenot.
Pagāja kāds brītiņš, kamēr Trampkinam un zēniem bija gan dzirdams, kā Kaspians ar abiem saviem draugiem klusu sačukstas, taču nevarēja saklausīt, ko viņi saka. Tad Kaspians ierunājās skaļi.
—Nu, Nikabrik, — viņš sacīja,—mēs uzklausīsim jūsu plānu.
Sekoja tik ilgs klusums, ka zēni sāka šaubīties, vai vispār Nikabriks jebkad runās. Kad viņš to beidzot sāka, tad darīja to stipri nomāktā balsī, it kā arī pašam nepatiktu sacīt savu sakāmo.
— Visu apkopojot, — viņš noburkšķēja, — jāatzīst, ka neviens no mums nezina patiesību par seno laiku Nārniju. Trampkins nevienam nostāstam neticēja. Es biju gatavs tos pārbaudīt. Vispirms mēs izmēģinājām Ragu, un tas izrādījās neveiksmīgs. Ja vispār kādreiz dzīvojuši Visaugstākais karalis Pīters, karaliene Sjūzena, karalis Edmunds un karaliene Lūsija, tad vai nu viņi mūs nav sadzirdējuši, vai nevar atnākt, vai arī ir mūsu ienaidnieki…
— Vai atrodas ceļā, — iebilda Trifeļracis.
— Tādā garā tu vari turpināt, līdz Mirazs mūs visus būs izmetis suņiem par barību. Kā jau teicu, esam izmēģinājuši vienu seno leģendu posmu, un tas nekādu labumu nav atnesis. Taču, ja salūst zobens, tad izvelk dunci. Teiksmas stāsta, ka ir vēl citi spēki — ne tikai senie karaļi un karalienes. Kā būtu, ja mēs piesauktu tos?