— Ja tu domā Aslanu, — iebilda Trifeļracis, — tad ir viss viens, vai mēs izsaucam viņu vai karaļus. Tie bija viņa kalpi. Ja viņš tos nesūtīs (taču nešaubos, ka sūtīs), vai tādā gadījumā visdrīzāk nav domājams, ka nāks pats?
— Nē. Tev gan ir taisnība, — atteica Nikabriks, — ka Aslans un karaļi ir vienoti, bet vai nu Aslans ir miris, vai arī viņš nav mūsu pusē. Vai ari Lauvu attur kaut kas stiprāks par viņu pašu. Un, ja viņš atnāktu — kā mēs zināsim, ka viņš ir mūsu draugs? No visa, ko stāsta, var noprast, ka viņš nevienmēr bijis labos draugos ar Rūķiem. Pat ne ar visiem zvēriem. Pajautājiet vilkiem! Un, lai kā ari būtu, neesmu nekad dzirdējis, ka viņš Nārnijā būtu uzturējies vairāk par vienu reizi un arī tad nav palicis ilgi. Aslanu varat no plāniem izslēgt. Es domāju par kādu citu.
Atbilde izpalika, un krietnu brīdi valdīja tāds klusums, ka Edmunds sadzirdēja, kā Āpsis, smagi šņaukājot, elpo.
— Par kuru tu domā? — Kaspians beidzot noprasīja.
— Domāju par tādu spēku, kas ir daudz lielāks par Aslana iespējām un kas ilgus, ilgus gadus turējis Nārniju savā burvju varā, ja vien teiksmām var ticēt.
— Baltā Ragana! — reizē iesaucās trīs balsis, un pēc trokšņa, kas izcēlās, Pīters nojauta, ka trīs runātāji pietrūkušies kājās.
—Jā, —visai lēni un skaidri noteica Nikabriks, — man prātā ir Ragana. Apsēdieties. Nenobīstieties no viena vārda kā mazi bērni. Mums vajadzīgs spēks, turklāt tāds spēks, kas būtu mūsu pusē. Ja runā par šo spēku, vai tad teiksmas nestāsta, ka Ragana uzvarējusi Aslanu, sasējusi viņu un nogalinājusi uz tā paša akmens — tieši aiz lāpas?
— Bet stāsta arī, ka viņš atkal atdzīvojies, — asi iebilda Āpsis.
— Jā, stāsta, — neatlaidās Nikabriks, — taču liec aiz auss, ka mēs dzirdam gaužām maz, ko viņš pēc tam darījis. Viņš gluži vienkārši no šiem stāstiem izgaist. Ja viņš patiešām ir atdzīvojies, kā tu to izskaidro? Vai daudz ticamāk neliekas, ka tā tomēr nav noticis un ka teiksmās vairs par viņu nerunā tāpēc, ka nav ko teikt?
— Aslans uzcēla tronī karaļus un karalienes, — Kaspians pretojās.
— Karalis, kas uzvarējis tiklielā kaujā, parasti kāpj tronī bez dresēta lauvas palīdzības, — teica Nikabriks. Atskanēja nikns rūciens — droši vien tas bija Trifeļracis.
— Un, lai būtu kā būdams, — Nikabriks turpināja,
— kasnodka ar karaļiem un viņu valdīšanu? Tāpat izgaisa! Turpretī ar Raganu ir pavisam citādi. Stāsta, ka viņa valdījusi simtgadu — simt gadu bijusi ziema. Tā ir vara, ja gribat zināt. Tas ir kaut kas reāls.
— Bet, deviņi pērkoni!—iesaucās karalis.—Vai mums allaž nav stāstīts, ka viņa ir ļaunāka ienaidniece par visiem citiem? Vai viņa nebija desmitreiz briesmīgāks tirāns par Mirazu?
— Varbūt, — Nikabriks ledainā balsī piekrita,
— varbūt tāda viņa tiešām jums, cilvēkiem, bija, ja tolaik vispār tādi kā jūs bija pasaulē. Varbūt tāda viņa likās arī dažiem zvēriem. Laikam viņa apspieda Bebrus; vismaz padaban to Nārnijā nav. Tomēr viņa lieliski sapratās ar mums, Rūķiem. Esmu Rūķis un atbalstu savējos. Mēs no Raganas nebaidāmies.
— Taču jūs esat piebiedrojušies mums, — iebilda Trifeļracis.
—Jā, un tas mūsējiem nesis traki daudz labuma, ko? — zobojās Nikabriks. — Kurus sūta visos bīstamajos uzbrukumos? Rūķus! Kas visvairāk cieš, ja trūkst ēdamā? Rūķi. Kas…
— Meli! Salti meli! — Āpsis iesaucās.
—Tāpēc, ja jūs nespējat manai ciltij palīdzēt, —Nikabrika balss bija kļuvusi spiedzīgi skaļa, — es griežos pie kāda, kas to spēj.
—Vai tā jāsaprot kā atklāta nodevība? — vaicāj a karalis.
— Kaspian, bāziet zobenu atpakaļ makstī, — teica Nikabriks. — Slepkavība Padomes sēdē, ko? Vai tāds ir jūsu nodoms? Neesiet muļķis un tādas viltības pat nemēģiniet! Vai jums liekas, ka es baidos? Manā pusē ir trīs, un trīs ir arī jūsējā.
— Nu, tad sāc tik zvetēt! — Āpsis nošņācās, tomēr viņu tūdaļ pārtrauca.
— Izbeidziet! — uzsauca doktors Kornēlijs. —Jūs esat pārākneapdomīgi. Ragana ir beigta. Tas atzīts visās teikās. Ko Nikabriks grasās panākt, lūgdams palīdzību Raganai?
Neizteiksmīgā, baismā balss, kas tikai reizi bija ierunājusies, noprasīja: —Ak tiešām beigta?
Un tad ierunājās spalgā, gaudulīgā balstiņa: — Ak tu
manu dieniņ, mīļajai, mazajai majestātei nav ko raizēties par Balto Dāmu — tā mēs viņu dēvējam. Nav ko raizēties, ka viņa ir beigta. Godājamais doktora kungs, to sacīdams, tikai izsmej mani, nabaga vecu sievišķi. Jaukais doktora kungs, augsti mācītais doktora kungs, kas jebkad dzirdējis, ka Raganas patiešām mirst? Viņas tak vienādi var atsaukt atpakaļ.
—Atsauc, —ierunājās vienmuļā balss. —Mēs visi esam gatavi! Uzvelc apli. Sagatavo zilo uguni.
Arvien skaļākos Āpša rūcienus un Kornēlija dzedro — Ko? — līdzīgi pērkonam pārmāca karaļa Kaspiana balss:
— Tātad tāds ir tavs plāns, Nikabrik! Melnās maģijas un nolādētā rēga piesaukšana. Un, skat, kas tev par biedriem — Vecā Burve un Vilkacis!
Nākamajos mirkļos gāja vaļā briesmīga jezga. Kāds dzīvnieks rēca, šķindēja zobeni, iekšā ieskrēja zēni ar Trampkinu, Pītera acu priekšā pazibēja drausmīgs, pelēks,
izbadējies radījums, pa pusei cilvēks, pa pusei vilks, kas grasījās mesties virsū zēnam Pītera paša gados; Edmunds savukārt ieraudzīja Apsi un Rūķi valstāmies pa grīdu kā satrakotus kaķus. Trampkins nokļuva aci pret aci ar Veco Burvi. Viņas deguns un zods atgādināja riekstu knaibles, netīrie, sirmie mati nokarājās pār seju un rokas bija saķērušas aiz rīkles doktora Kornēliju. Viens Trampkina zobena cirtiens — un briesmones galva noripoja uz grīdas. Tad no turekļa tika izsista lāpa, un apmēram minūti darbā tika laisti zobeni, nagi, zobi, dūres un zābaki. Pēc tam iestājās klusums.
— Vai ar tevi viss kārtībā, Ed?
— Man… man tā šķiet, — elsdams izdvesa Edmunds.
— Man ir rokā tas nelietis Nikabriks, bet vēl dzīvs.
— Virves un vanckari! — kāds dusmīgi ieaurojās.
— Tas esmu es, kam tu sēdi virsū. Vācies nost! Tā kā tāds jauns zilonis!
— Piedodiet, MMD, — sacīja Edmunds. — Vai tā ir labāk?
— Oi! Nē! — bauroja Trampkins. —Tu takbāz zābaku man mutē. Taisies, ka tiec!
— Vai te kaut kur ir karalis Kaspians? — Pīters vaicāja.
— Esmu šeit, — vārga balss atbildēja. — Man kāds iekoda.
Visi dzirdēja kādu uzsvīkstinām sērkociņu. Tas bija Edmunds. Sīkā liesmiņa apspīdēja viņa bālo, notraipīto seju. Viņš pastreipuļoja dažus soļus uz priekšu, sameklēja kādu sveci (lampu nevarēja lietot, jo bija izdegusi petroleja), uzlika to uz galda un aizdedzināja. Liesmai kļūstot gaišākai, daži klātesošie pieslējās kājās. Seši acu pāri mirkšķinādami lūkojās cits citā.
— Šķiet, ka ienaidnieku vairs nav, — ierunājās Pīters. — Re, kur beigtā Burve. (Viņš aši novērsa skatienu.)—Un Nikabriks — arī beigts. Un šis radījums laikam ir Vilkacis. Tik sen neesmu neko tamlīdzīgu redzējis! Vilka galva un cilvēka ķermenis. Tas nozīmē, ka nāves mirklī viņš jau sācis pārvērsties no cilvēka vilkā. Un tu laikam esi karalis Kaspians?
—Jā, — otrs sacīja. — Bet man nav ne jausmas, kas esi
tu.
— Tas ir Visaugstākais karalis, karalis Pīters, — paskaidroja Trampkins.
— Lai sirsnīgi sveikta jūsu majestāte! — Kaspians sacīja.
— Unjūsu majestāte tāpat, — teica Pīters. — Raugi, es esmu nācis, nevis lai ieņemtu tavu vietu, bet lai celtu tevi tronī.