—Jūsu majestāte, — Pīteram pie elkoņa ierunājās kāda cita balss. Zēns pagriezās un atradās aci pret aci ar Apsi. Pīters paliecās uz priekšu, aplika rokas Āpsim ap pleciem un noskūpstīja ar biezu vilnu klāto galvu — tas nebūt neizskatījās meitenīgi, jo Pīters taču bija Visaugstākais karalis.
— Vislieliskākais no Āpšiem, — viņš teica. — Tu ne mirkli par mums nešaubījies.
— Tas nav mans nopelns, jūsu majestāte, — atteica Trifeļracis, — esmu dzīvnieks, un mēs nemaināmies. Vēl jo vairāk tāpēc, ka esmu Āpsis, un mēs allaž paturam savas īpašības.
— Man žēl Nikabrika, — atzinās Kaspians, — kaut gan viņš ienīda mani no pirmā mirkļa, kolīdz ieraudzīja. No ilgajām ciešanām un naida viņa sirds bija kļuvusi īgna. Ja mēs īsā laikā būtu uzvarējuši, iespējams, ka miera apstākļos viņš kļūtu par krietnu Rūķi. Nezinu, kurš no muma viņu nogalināja. Un labi vien ir, ka nezinu.
— Tu asiņo, — Pīters brīdināja.
—Jā, man iekoda, — teica Kaspians. — Tas bija viņš — tas vilkam līdzīgais.
Lai ievainojumu iztīrītu un pārsietu, vajadzēja ilgu laiku, un, kad šis darbs beidzās, Trampkins sacīja: — Nu, pirms sākam visu citu, mums jāpaēd brokastis.
— Taču ne te, — Pīters nošausminājās.
— Nē, — Kaspians noskurinādamies piekrita. — Un mums jāatsūta kāds, kas aizvāc līķus.
— Ļaundari lai top iemesti bedrē, — Pīters pavēlēja. — Turpretī Rūķi mēs nodosim viņa ciltij: lai apglabā pēc savām paražām.
Beidzot viņi kādā citā Aslana Pakalna tumšā pagrabā paēda brokastis. Ēdieni gan nebija tādi, kā viņi vēlētos, jo Kaspians ar Kornēliju domāja par briežgaļas pīrāgiem un Pīters ar Edmundu par sviestā ceptām olām un karstu kafiju, taču ikviens dabūja mazu gabaliņu aukstas lāča gaļas (no zēnu kabatām), šķēlīd sakaltuša siera, sīpolu un krūzi ūdens. Taču pēc tā, kā ēdāji metās tam virsū, ikvienam rastos iespaids, ka viss ir bezgala garšīgs.
Trīspadsmitā nodaļa Visaugstākais karalis pavēlnieka amatā
— Nu, — teica Pīters, kad maltīte beidzās, — Aslans un meitenes (Kaspians pārlaboja: — Karaliene Sjūzena un karaliene Lūsija.) ir kaut kur tuvumā. Mēs nezinām, kad viņš sāks rīkoties. Bez šaubām, viņš to darīs pēc sava laika, ne mūsējā. Tu saki, Kaspian, ka mēs neesam pietiekami spēcīgi, lai dotos izšķirīgā kaujā pret Mirazu.
— Diemžēl ne, Visaugstāko karali, — teica Kaspians. Pīters viņam loti patika, taču valodas negribēja raisīties. Kaspianam bija daudz grūtāk sastapties ar senlaiku lielajiem karaļiem nekā tiem — ar viņu.
— Nu labi, — pavēstīja Pīters, — es izaicināšu viņu uz divkauju.
Par to neviens iepriekš netika domājis.
— Lūdzu, vai to nevarētu darīt es? — ierosināja Kaspians. — Es gribu atriebt savu tēvu.
— Tu esi ievainots, — norādīja Pīters. — Un vispār — vai viņš tikai nepasmietos par tavu izaicinājumu? Ar to es gribu sacīt: mēs, rau, esam redzējuši, ka tu esi karalis un karavīrs, bet viņš uzskata, ka tu esi bērns.
— Bet, sir, — teica Āpsis, kas sēdēja Pīteram cieši līdzās un neatrāva no viņa ne acu, — diez vai viņš pieņems izaicinājumu pat no jums! Mirazs zina, ka viņa armija ir stiprāka.
— Ļoti iespējams, ka nepieņems, — Pīters atteica, — tomēr iespējams, ka pieņem arī. Un, pat ja viņš to nedarīs, mēs pavadīsim lielāko dienas daļu, izsūtot uz visām pusēm ziņnešus un tamlīdzīgi. Pa to laiku Aslans varbūt būs kaut ko paveicis. Un es vismaz varēšu inspicēt armiju un nostiprināt pozīcijas. Izaicinājumu es aizsūtīšu. Taisnību sakot, es uzrakstīšu to nekavējoties. Doktora kungs, vai jums ir tinte un spalva?
— Mācīts cilvēks no tām nekad nešķiras, jūsu majestāte, — doktors Kornēlijs atteica.
— Lieliski, es diktēšu, — sacīja Pīters. Un, kamēr doktors attina pergamentu, atskrūvēja tintes radziņu un noasināja spalvu, Pīters, pusaizvērtām acīm atbalstījies pret sienu, atsauca atmiņā valodu, kādā tādus vēstījumus bija rakstījis kādreiz sen, sen Nārnijas zelta laikmetā.
— Labi, — viņš beidzot sacīja. — Un nu, doktor, vai esat gatavs?
Doktors Kornēlijs iemērca spalvu tintē un gaidīja.
Pīters diktēja:
— «Pīters, ar Aslana svētību pēc priekšrakstiem ievēlētais un uzvaras vainagotais Visaugstākais karalis pār visiem Nārnijas karaļiem, Vientuļo Salu imperators, Kēras Paravelas kungs un Visdižā Lauvas Ordeņa Bruņinieks, — Mirazam, Kaspiana Astotā dēlam, savulaik Nārnijas Pavaldonim, šobrīd sauktam par Nārnijas karali, — sūta sveicienus.» Vai uzrakstījāt?
— Nārnijas karali, komats, svītra, sūta sveicienus, — murmināja doktors. —Jā, sir.
— Tad sāciet jaunu rindkopu, — Pīters turpināja. — «Lai novērstu asins izliešanu un izvairītos no visām citām neērtībām kas, iespējams, izcelsies no Mūsu karaļvalstī Nārnijā uzsāktajiem kariem, Mums ir tas gods piedāvāt divkaujai karaliskās augstības personu, lai godīgi atrisinātu strīdu. Mēs to darām sava aizbildināmā un karsti mīlētā Kaspiana labā, lai pierādītu pie Jūsu gaišības miesām, ka viinētais Kaspians ir likumīgs karalis un mūsu vasalis Nārnijā gan ar Mūsu svētību, gan pēc telmarīnu likumiem, bet Jūsu gaišība — divkārt vainīgs nodevībā, gan neļaujot minētajam Kaspianam pārņemt savā valdīšanā Nārniju, gan visnicināmākajā kārtā (neaizmirstiet pasvītrot, doktor, piedēkli «vis») nežēlīgi un necilvēcīgi izlejot Jūsu laipnā valdnieka un brāļa, vārdā Kaspiana Devītā, asinis. Minēto iemeslu pēc Mēs lielā noteiktībā izsaucam un izaicināmjūsu gaišību uz minēto cīniņu un dueli un sūtām Jums šo vēstuli, ko nodos Mūsu sirsnīgi mīļotais karaliskais brālis Edmunds, savulaik Mūsu vasalis, karalis Nārnijā, Latentas Klajuma Hercogs un Rietumu Robežnovada grāfs, Cildenā Galda Ordeņa Bruņinieks, kuram esam piešķīruši visas pilnvaras vienoties kopā ar Jūsu gaišību par visiem minētās divkaujas noteikumiem. Vēstījums rakstīts Mūsu mītnē Aslana Pakalnā Lapu mēneša XII dienā Nārnijas karaļa Kaspiana Desmitā pirmajā valdīšanas gadā.»
— Vajadzētu pietikt, — sacīja Pīters, dziļi ievilkdams elpu. —Tagad nu mums jāsūta karalim Edmundam līdzi divi citi. Manuprāt, Milzim vajadzētu būt vienam.
— Viņš… zini, viņš nav pārāk gudrs, — iebilda Kaspians.
— Protams, ne, — piekrita Pīters. — Taču jebkurš milzis izskatās ietekmīgs, ja vien tur muti. Un tas viņam uzlabos omu. Bet kas būs otrais?
— Varu dot savu godavārdu, — sacīja Trampkins, — ja vēlaties kādu, kas spētu nonāvēt ar savu izskatu, tad vislabākais būtu Rīpičīps.
— Spriežot pēc visa dzirdētā, viņš patiešām to varētu, ja vien nebūtu tik maziņš, — smiedamies teica Pīters. — Pirms tas pienāktu pavisam tuvu, viņi pat nespētu to saskatīt!
— Sir, sūtiet Gravpūti, — ieteica Trifeļracis. — Neviens nekad nav smējies par Kentauru.
Pēc stundas divi augsti Miraza armijas vadoņi — lords Glozels un lords Sopespians, tīrīdami ar bakstāmo zobus, pacēla acis un redzēja, ka no meža iznāk Kentaurs un Milzis Laikurbis, kurus viņi jau agrāk bija redzējuši kaujās. Kļuva arī redzams, ka starp tiem iet kāds, ko viņi nepazina. Patiesībā arī neviens zēns no Edmunda skolas nebūtu atpazinis savu draugu, ja šinī mirklī viņu ieraudzītu. Jo Aslans satiekoties bija uzpūtis viņam elpu un tā piešķīris jaunieša veidolam diženumu.