— Protams, ka esi, turklāt es nešaubos, ka labs Lācis, — Pīters atteica.
—Jā gan, — piekrita Lācis, — bet Lāčiem allaž bijušas tiesības izvirzīt no sava vidus vienu novērotāju.
— To nu neļaujiet! — Trampkins iečukstēja Pīteram. — Viņš ir krietns radījums, tomēr mūs visus apkaunos. Viņš aizmigs un noteikti sūkās ķepu, arī ienaidniekam redzot.
— Tur nu es neko nevaru darīt, — iebilda Pīters. —Jo viņam ir pilnīga taisnība. Lāčiem šī priekšrocība bija. Nespēju iedomāties, kā tā visus šos gadus saglabājusies atmiņā, kad tik daudz cita aizmirsts.
— Lūdzu, jūsu majestāte, — atkārtoja Lācis.
— Tās ir jūsu tiesības, — Pīters atzina. — Un tu būsi viens no novērotājiem. Tomēr tev jāatceras, ka nedrīksti sūkāt ķepu.
— Protams, ne, — ļoti satriekts atteica Lācis.
— Bet tu tak to dari tieši šajā pašā brīdī! — uzkliedza Trampkins.
Lācis atrāva ķepu no mutes un izlikās, ka nav neko dzirdējis.
— Sir! — netālu no divkaujas vietas atskanēja spalga balss.
— A—Rīpičīps! — atsaucās Pīters, palūkojies augšup, lejup un apkārt, kā parasti dara cilvēki, kad tos uzrunā Pele.
— Sir, — atkārtoja Rīpičīps. — Mana dzīvība allaž ir jūsu rīcībā, bet mans gods pieder pašam. Sir, mūsu vidū ir vienīgais jūsu majestātes armijas taurētājs. Es cerēju, ka mūs, kazi, būtu varējuši sūtīt ar izaicinājumu ienaidniekam. Sir, mani ļaudis jūtas apbēdināti. Varbūt, ja jūs savā laipnībā ieceltu mani par vienu novērotāju, viņi būtu apmierināti.
Šinī mirklī kaut kur pāri galvām iedārdējās pērkonam līdzīgs troksnis — Milzim Laikurbim izlauzās viena no pamuļķīgajām smieklu šaltīm, kas ir tik raksturīgas jaunākajiem Milžu paveidiem. Viņš tūlīt pat aprāvās un saviebās drūms kā lietus mākonis, pirms Rīpičīps paspēja samanīt, no kurienes troksnis nāk.
— Diemžēl to nu nevarēs, — ļoti nopietni sacīja Pīters. — Daži cilvēki no pelēm baidās…
— To es esmu ievērojis, sir, — Rīpičīps atsaucās.
— Un nebūtu īpaši godīgi pret Mirazu, — Pīters turpināja, —ja šis cilvēks savā tuvumā redzētu kaut ko, kas spētu mazināt viņa drosmi.
— Jūsu majestāte ir godīguma paraugs, — piekrita Pele, bezgala graciozi palocīdamās. — Šajā ziņā mēs esam pilnīgi vienādās domās… Manuprāt, es nupat dzirdēju kādu smejamies. Ja kāds klātesošais vēlas padarīt mani par savas asprātības mērķi, esmu pilnīgi viņa rīcībā — ar zobenu pie sāniem —, kad vien šim kungam iekrīt brīvs laiks.
Šai piezīmei sekoja draudīgs klusums, ko pārtrauca Pīters, teikdams: —Mūsu novērotāji būs Milzis Laikurbis, Lācis un Kentaurs Gravpūtis. Duelis notiks deši divpadsmitos.
— Paklau, — teica Edmunds, visiem dodoties projām, — šķiet, ka viss ir kārtībā. Tas ir, es ceru, tu varēsi viņu pieveikt?
— Tieši to, ar viņu spēkodamies, es vēlos uzzināt, — atteica Pīters.
Četrpadsmitā nodaļa Kā visi rosīgi darbojās
Mazliet pirms diviem Trampkins ar Āpsi un pārējo dzīvo radību sēdēja mežmalā, vērodami Miraza armijas mirdzošās rindas, kas atradās divu bultas šāvienu attālumā. Starplaikā divkaujai bija nožogots četrstūrains, ar zāli apaudzis klajums. Divos attālākajos stūros stāvēja Glozels un Sopespians ar kailiem zobeniem rokās. Tuvākos stūrus bija ieņēmuši Milzis Laikurbis un Lācis Lielvēders, kas, par spīd visiem brīdinājumiem, sūkāja ķepu un, taisnību sakot, izskatījās neparasd muļķīgs. It kā lai to atdarītu, Gravpūtis labajā stūrī bija izslējies nekustīgs, vienīgi reizēm piecirzdams pakaļējo kāju pret mauru. Viņš atstāja varenu iespaidu uz telmarīnu baronu, kas atradās viņam pretī kreisajā pusē. Pīters bija dkko kā paspiedis rokas Edmundam un doktoram un tagad devās cīņā. Viss atgādināja brīdi pirms svarīgas divkaujas pirmā pistoles šāviena, tikai gaisotne bija daudz drūmāka.
— Kaut jel pirms cīniņa būtu atnācis Aslans! — Trampkins noteica.
— To vēlētos arī es, — piebalsoja Trifeļracis. — Bet palūkojies atpakaļ!
— Šķavas un šķīvji! — nomurmināja Rūķis, paklausīdams aicinājumam. — Kas tad tie? Milzu cilvēki! Skaisti cilvēki — kā dievi, dievietes un milži. Viņi tuvojas mums simtiem un tūkstošiem. Kas tie ir?
— Driādas, meža nimfas un mežaiņi, — Trifeļracis paskaidroja. — Aslans viņus atmodinājis.
— Ā! — iesaucās Rūķis. — Tas būs ļoti noderīgi, ja ienaidniekam ienāktu prātā negodīga rīcība. Taču tas pārāk nepalīdzēs Visaugstākajam karalim, ja Mirazs ar zobenu pratīs apieties veiklāk nekā mūsu pavēlnieks.
Āpsis neteica neko, jo padaban laukumā no pretējām pusēm ienāca Pīters un Mirazs, abi kājām, abi bruņukrekIos ar bruņucepurēm un vairogiem. Viņi soļoja, līdz atradās cieši aci pret aci. Abi palocījās un šķita kaut ko runājam, taču nebija iespējams saklausīt, ko viņi saka. Nākamajā mirklī saulē uzzibēja abi zobeni. Brītiņu varēja sadzirdēt šķindu, bet tad to tūlīt pārmāca abas armijas, kas auroja līdzīgi ļaužu pūļiem futbolkomandā.
— Lieliski, Pīter, nudien lieliski! — klaigāja Edmunds, redzēdams Mirazu atgrīļojamies pusotru soli atpakaļ. — Sāc žigli vajāt! — Pīters to darīja, un kādu brīdi
izskaujās, ka viņš gūs cīņā uzvaru. Tomēr tad Mirazs saņēmās un nolēma izmantot savu garo augumu un lielo svaru.
— Miraz! Miraz! Karali! Karali! — skanēja telmarīnu baurošana. Kaspians ar Edmundu raizēdamies kļuva bāli kā krīts.
— Pīters saņēma vairākus briesmīgus cirtienus, — Edmunds baiļojās.
— Ei, ei! — iesaucās Kaspians. — Kas tad nu notiek?
— Abi pašķiras, — Edmunds teica. — Laikam drusku dabūjuši pa mici. Skaties! Re,nusākatkal,šoreizvairākpēc likumiem. Riņķo apkārt un apkārt, iztaustīdami, kā otrs prot aizstāvēties.
— Baidos, ka šitais te Mirazs savu amatu tomēr prot, — nomurmināja doktors. Taču, kolīdz viņš to bija izteicis, veco nārniešu pulkā sākās tādi aplausi un klaigas, ka troksnis gandrīz apdullināja. Gaisā lidoja galvassegas.
— Kas tur bija? Kas tur notika? — doktors prašņāja.
— Es ar savām vecajām acīm palaidu garām.
—Visaugstākais karalis iedūra viņam padusē,—joprojām sizdams plaukstas, paskaidroja Kaspians. — Tieši tur, kur bruņukrekla piedurkne ļauj iedurt asmeni. Pirmās asinis.
—Tomēr tagad atkal izskatās švaki,—sacīja Edmunds.
— Pīters netur vairogu pareizi. Droši vien ievainots kreisajā rokā.
Tā patiešām bija taisnība. Jebkurš varēja redzēt, ka Pītera vairogs karājas šļaugani. Telmarīnu kliedzieni kļuva divtik skaļi.
— Tu esi redzējis vairāk kauju nekā es,— sacīja Kaspians. — Vai ir vēl kādas izredzes?
— Visai mazas, — attrauca Edmunds. — Manuprāt, tikai ar lielām pūlēm varētu kaut ko padarīt. Ja laimētos…
— Vai dieniņ, kāpēc mēs ļāvām tam visam notikt? — žēlojās Kaspians.
Pēkšņi visa klaigāšana abās pusēs aprima. Edmundu uz brīdi pārņēma apjukums.