— A, saprotu, — viņš pēc tam noteica. — Viņi abi vienojušies atpūsties. Nāciet, doktor! Iespējams, ka mēs abi varam Visaugstākajam karalim kaut kā palīdzēt.
Viņi aizsteidzās uz iežogojumu, un Pīters sasarkušu un nosvīdušu seju, krūtīm cilājoties, iznāca ārpus virvēm pretī.
— Vai tava kreisā roka ir ievainota? — Edmunds vaicāja.
— Ne gluži ievainota, — atteica Pīters. — Viņš ar visu savu plecu smagumu uzgūlās manam vairogam kā vesela ķieģeļu krava… Un vairoga mala iegriezās man locītavā. Neliekas, ka tā būtu salauzta, bet izmežģīta gan. Ja jūs mācētu to cieši apsaitēt, tad varbūt es tiktu galā.
Abiem to darot, Edmunds noraizējies pajautāja: — Kā tu viņu vērtē, Pīter?
— Ciets rieksts,— sacīja Pīters. — Ļoti ciets. Mana vienīgā cerība, ja varu viņu dzenāt, līdz svars un aizdusa to nokausē, — jo saule arī karsē. Citu iespēju man, taisnību sakot, nav. Pasveicini… visus mājās, Ed, ja viņš mani pieveic. Re, kur Mirazs jau atkal ienāk nožogojumā. Uz redzi, veco zēn! Ardievu, doktor! Un, paklau, Ed, pasaki kaut ko īpaši sirsnīgu Trampkinam. Viņš ir puisis uz goda.
Edmunds klusēja. Juzdamies visai šķērmi, viņš kopā ar doktoru devās atpakaļ, uz pašu pozīcijām.
Taču nākamais posms ritēja labi. Izskatījās, ka Pīters tagad spēj rīkoties ar vairogu, un nebija šaubu, ka viņš prot likt lietā kājas. Patlaban zēns gandrīz spēlēja ar Mirazu tigu, turēdamies drošā atstatumā, mainīdams vietu un cenzdamies pretinieku nokausēt.
— Gļēvulis! — rēca telmarīni. — Kāpēc tu nestājies viņam pretī? Ak nepatīk, ko? Mēs domājām, ka tu esi atnācis kauties, nevis dancot. Tā-a!
— Ceru, ka viņš tos brēcējus neklausīsies, — sacīja Kaspians.
— Noteikti ne! — attrauca Edmunds. — Tu viņu nepazīsti… vai-i! — Mirazam beidzot bija laimējies dot triecienu pa Pītera bruņucepuri. Pīters sazvārojās, paklupa sānis un nokrita uz viena ceļgala. Telmarīnu auri kļuva tik skaļi kā jūras bangu krākšana.
— Nu, Miraz! — viņi bļāva. — Nu! Žigli! Žigli! Piebeidz viņu!
Taču nebija nekādas vajadzības uzurpatoru vēl uzkūdīt. Viņš jau atvēzējās pret Pīteru. Edmunds līdz asinīm sakodīja lūpas, kad zobens nozibinājās pār Pīteru. Likās, ka Mirazs nocirtīs puisim galvu. Paldies Dievam! Tas noslīdēja uz labo plecu. Rūķu izkaltās meistarīgās bruņas izrādījās stipras un nesalūza.
— Svētās debesis! — iesaucās Edmunds. — Viņš atkal ir kājās! Pīter, dari, ko vari!
— Man neizdevās saskatīt, kas nodka, — teica doktors. — Kā viņš to spēja?
— Viņš vēzienā saķēra Miraza roku, — priekā lēkādams, pavēstīja Trampkins. — Tas tik ir brašs zellis! Izmanto ienaidnieka delmu par laipu. Lai dzīvo Visaugstākais karalis! Mosties, Senā Nārnijā!
— Paskat! — sacīja Trifeļracis. — Mirazs noskaities. Tas ir labi.
Nu sākās īstā zvetēšanās — cirtienu lietū likās, ka nepaliks dzīvs ne viens, ne otrs. Pastiprinoties satraukumam, kliegšana gandrīz aprima. Skatītāji aizturēja elpu. Aina bija dižena un baiga.
Nu uzbrāzmoja skaļas klaigas veco nārniešu pusē. Mirazs gulēja ar seju pret zemi — ne no Pītera trieciena: viņš bija paklupis pret cini. Pīters atkāpās, gaidīdams pretinieku pieceļamies.
— Pie velna, pie velna, pie velna! — Edmunds purpināja. —Vai tad nu tik stingri vajadzētu ievērot goda likumus? Laikam jau. Pīters tak ir gan Bruņinieks, gan Visaugstākais karalis. Aslanam tas droši vien patiktu. Bet tas neģēlis pēc mirkļa būs kājās un tad…
Tomēr «tas neģēlis» vairs necēlās. Lordiem Glozelam un Sopespianam jau bija gatavs pašu plāns — tiklīdz viņi ieraudzīja savu karali guļam zemē, tā ielēca aizžogojumā, klaigādami: — Nodevība! Nodevība! Nārniešu bezgodis iedūra viņam gulošam zobenu mugurā! Pie ieročiem, Telmara, pie ieročiem!
Pīters īsti nesaprata, kas notiek. Viņš redzēja, kā divi liela auguma vīri ar kailiem zobeniem metas viņam klāt. Pa kreisi pār virvēm bija pārlēcis trešais telmarīns.
— Pie ieročiem, Nārnijā! Nodevība! — iesaucās Pīters.
Ja viņam būtu brukuši virsū visi trīs reizē, jaunietis laikam apklustu uz mūžiem, taču Glozels apstājās, lai nodurtu savu pašu gulošo karali.
— Tas par tavu šlrita apvainojumu, —viņš nočukstēja, asmenim iešķeļoties Miraza miesā.
Pīters apsviedās pret Sopespianu, deva triecienu tam pa kājām, tā ka lords nogāzās, un atpakaļvēzienā nocirta viņam galvu. Nu brālim blakus jau atradās ari Edmunds, kas uzsauca:
— Nārnijā! Nārnijā! Lauva!
Viņiem brāzās virsū visa telmarīnu armija. Tomēr nu uz priekšu smagiem soļiem izgāja Milzis un, zemu noliecies, sāka vēcināt milnu. Triecienā uzbruka Kentauri. Strinkš, strinkš— aizmugurē noskanēja stiegras, un švīks, švīks — pār galvām aizlidoja Rūķu strēlnieku raidītās bīdtas. Trampkins cīnījās Pītera kreisajā pusē. Visā laukumā trakoja kauja.
— Atpakaļ, Rīpičīp, mazo muļķīti! — uzkliedza Pīters. —Tevi taknogalēs kā nieku! Te navvietas pelēm! —Taču jocīgie, mazie radījumi dancoja abu pušu karavīru kājām pa vidu, vicinādami zobentiņus. Dažs labs telmarīnu karotājs todien pēkšņi juta pēdā ieduramies it kā desmit iesmu — sāpēs lādēdamies, tas ņēmās lēkāt uz vienas kājas un bieži vien pakrita. Ja tas notika, peles nelaimīgo piebeidza, ja ne — to izdarīja kāds cits.
Taču, kad vecie nārnieši bija jau gandrīz pa īstam iesiluši savā darbā, izrādījās, ka ienaidnieks sāk padoties. Barga izskata karotāji nobāla, Šausmās lūkodamies nevis uz vecajiem nārniešiem, bet uz kaut ko to aizmugurē. Un tad viņi nometa ieročus, kliegdami: —Mežs! Mežs! Pasaules gals!
Tomēr drīz ne viņu kliedzieni, ne ieroču šķinda vairs nebija dzirdami, jo viss pagaisa Pamodināto Koku okeāna bangu grandiem līdzīgā šalkoņā. Koki pašķīra Pītera armijas rindas un tad dzinās tālāk pakaļ telmarīniem. Vai esat kādreiz rudens vakarā stāvējuši augstā kalnu korē liela meža malā, kad pilnā spēkā tam pāri traucas negants dienvidrietenis? Iztēlojieties šo troksni! Un tad iztēlojieties, ka mežs nevis stāv uz vietas, bet gāžas jums virsū un no meža pārvērties par milzīgiem cilvēkiem, tomēr joprojām atgādina kokus, jo garās rokas vēcinās līdzīgi zariem, galvas šūpojas un veselām gāzmām apkārt krīt lapas. Kaut ko tamlīdzīgu piedzīvoja telmarīni. Zināmu nemieru juta pat nārnieši. Pēc īsa brīža visi Miraza piekritēji jau ļekoja uz Lielo Upi, cerēdami pāri tiltam pārkļūt Berunas pilsētā un tur aizstāvēties aiz slēgtiem vārtiem un cietokšņa vaļņiem.
Viņi pieskrēja pie upes, bet tiltu tur neredzēja. Kopš vakardienas tas bija pazudis. Karavīrus pārņēma briesmīgas bailes, un panikā viņi visi padevās.
Taču — kas bija noticis ar tiltu?
Agrā rītā pēc dažu stundu miega meitenes bija pamodušās, ieraudzījušas Aslanu augsti izslējušos viņām līdzās un dzirdējušas zvēra balsi sakām:
— Mēs paņemsim sev brīvdienu!
Sjūzena un Lūsija izberzēja acis un palūkojās apkārt. Visi koki šķita aizgājuši, tomēr bija vēl saskatāmi tumšā pulkā virzāmies uz Aslana Pakalnu. Tepat, meitenēm līdzās, varēja redzēt Bakhu un menādas — dieva neprātīgās, mežonīgās pavadones, kopā ar viņiem joprojām bija arī Silēns. Lūsija, pilnīgi atpūtusies, pielēca kājās. Visi jutās moži, visi smējās, spēlēja flautas, šķindēja šķīvji. No visām pusēm baros tuvojās dzīvnieki, tikai tie nebija runājošie dzīvnieki.
— Kas tas ir, Aslan? — dzirkstošu skatienu vaicāja Lūsija. Arī kājas tā vien prasījās dejot.