— Nāciet, bērni! — Lauva sacīja. — Rāpieties šodien atkal man mugurā!
—Vai, cik skaisti! — jūsmoja Lūsija, un abas meitenes uzrausās zvēra siltajā, zeltainajā kumbrā, kā bija darījušas pirms nez cik gadiem. Tad viss bars sakustējās — Aslans soļoja priekšgalā, aiz viņa, lēkājot, skrienot, kūleņus metot, brāzās Bakhs un menādas, šim pulkam apkārt draiskojās dzīvnieki, un visu gājienu uz sava ēzeļa noslēdza Silēns.
Viņi pagriezās mazliet pa labi, nojoņoja lejup pa stāvu kalnu un ieraudzīja priekšā garo Berunas tiltu. Tomēr, pirms viņi paspēja spert uz tā pirmo soli, no ūdens izslējās liela, slapja, bārdaina galva — lielāka par cilvēka galvu — ar milzu matiem. Iznirušā radījuma acis palūkojās Aslanā, un no mutes atskanēja dobja balss.
— Kungs, esi sveicināts! Atraisi manas važas! — tā teica.
— Kas tad tas? — Sjūzena klusi vaicāja.
— Laikam upes dievs, bet stāvi klusu, — čukstēja Lūsija.
— Bakh, — pavēlēja Aslans, — atbrīvo viņu no važām!
«Manuprāt, važas nozīmē tiltu,» nodomāja Lūsija. Un tā patiešām bija. Bakhs ar pavadoņiem iebrida seklajā ūdeni, un pēc brītiņa sākās ļoti dīvaini notikumi. Ap visiem tilta balstiem, zibens ātrumā augot, pinās resnas, spēcīgas efeju vītnes, kas tik cieši aptina akmeņus, ka tie šķēlās, pārsprāga un izšķīda. Tilta mūri uz mirkli pārvērtās par spilgtu ziedu rotātiem vilkābeļu žogiem, un tad viss vienā rāvienā dārdēdams iebruka ūdens virpuļos. Šļakstinādamies, klaigādami un smiedamies līksmie ļautiņi pārbrida, pārpeldēja vai pārdejoja pāri braslam (— Urā! Tas ir atkal Berunas brasls! — iesaucās meitenes.), izkāpa viņā pusē krastā un devās uz pilsētu.
Ielās visi muka no viņiem kā plēsti. Pirmā māja, pie kuras viņi pienāca, bija skola — meiteņu skola, kurā daudzām nārniešu meitenēm ar cieši sapītām bizēm, neglītām, ļoti stāvām apkaklēm un biezām, kņudīgām zeķēm kājās pašlaikmācīja vēsturi. Tā «vēsture», ko Miraza varas laikā mācīja Nārnijā, bija garlaicīgāka par vispatiesāko vēsturi, ko jūs jebkad esat lasījuši, un nepatiesāka par visuztraucošākiem dēku stāstiem.
— Gvendolen, ja tu neklausīsies, — rājās skolotāja, — un nebeigsi skatīties pa logu, es tev ierakstīšu piezīmi.
— Bet, mis Prizla, lūdzu… — iesāka Gvendolena.
— Vai dzirdēji, ko es tev teicu, Gvendolen? — uzkliedza skolotāja.
— Bet, lūdzu, mis Prizla, — sacīja Gvendolena, — tur ir LAUVA!
— Divas piezīmes par to, ka tu runā muļķības, — noskaldīja mis Prizla. — Un tagad…
Teikumu pārtrauca dunoņa. Pa klases logiem vijās iekšā efejas. Sienas pārvērtās par kaut ko spīdīgi zaļu, un griestu vietā pār galvām izliecās kupls zars. Mis Prizla ieraudzīja, ka stāv zālainā meža pļavā. Viņa gribēja pieķerties pie galda malas, lai nesāktu grīļoties, bet atklāja, ka galds pārvērties par rožu krūmu. Ap viņu drūzmējās mežonīgi ļaudis, kādi pat sapņos nebija rādījušies. Tad viņa pamanīja Lauvu, iebrēcās un laida ļekas vaļā, un līdz ar viņu muka skolnieces, kas lielāko tiesu bija drukni, uzpūtīgi skuķi ar resnām kājām. Gvendolena vilcinājās.
— Vai paliksi pie mums, dārgumiņ? — vaicāja Aslans.
— Ak, vai drīkstu? Tūkstoškārt paldies! — sacīja Gvendolena. Meitene tūdaļ sadevās rokās ar divām menādām, kas grieza biedreni apkārt jautrā dejā un palīdzēja nomest dažus no nevajadzīgajiem un neērtajiem apģērba gabaliem.
Visā mazajā Berunas pilsētiņā, lai kur viņi gāja, notika tas pats. Vairums cilvēku bēga, bet daži viņiem pievienojās. Atstājot pilsētu, pulciņš bija kļuvis lielāks un jautrāks.
Bars traucās pa upes kreisā — ziemeļu krasta līdzenajiem laukiem. Ikvienā zemnieku sētā ārā drūzmējās dzīvnieki, kas piebiedrojās nācējiem. Skumji, veci ēzelīši, kas nekad nebija pazinuši prieku, pēkšņi atguva jaunību. Ķēdes suņi pārrāva važas. Zirgi saspārdīja ratus un — klakš, klakš — rikšoja gājējiem līdzi, zviegdami un sperdami gaisā zemes.
Kādā pagalmā pie akas nācēji pamanīja vīru, kas sita zēnu. Nūja viņa rokā vienā mirklī saplauka ziedos. Viņš pūlējās to aizmest prom, bet tā bija pielipusi pie rokas. Delms pārvērtās par zariem, rumpis — par koka stumbru, kājas kā saknes ieauga zemē. Zēns, pirms brīža raudājis, sāka smiedes un devās viņiem līdzi.
Kādā mazā pilsētiņā, pusceļā līdz Bebru Dambim (tur saplūda kopā divas upes), visi pienāca pie vēl vienas skolas, kur nogurusi jauna sieviete mācīja rēķināšanu puikām, kas izskatījās ļoti līdzīgi sivēniem. Viņa palūkojās ārā pa logu, ieraudzīja lieliskos līksmotājus jautri nākam pa ielu, un sirds viņai iesvila priekā. Aslans apstājās tieši zem loga un palūkojās skolotājā.
— Ai, nē, nē! — viņa sacīja. — Man gribētos, bet es nedrīkstu. Man jādara darbs. Un bērni nobītos, ja jūs redzētu.
— Nobītos? — noprasīja zēns, kas visvairāk izskatījās pēc sivēna. — Ar ko viņa tur pa logu runā? Jāpastāsta inspektoram, ka viņa pļāpā pa logu ar garāmgājējiem, kad nāktos mācīt mūs.
—Ejam paskatīties, kas tur ir,—teica otrs puika, un visi sadrūzmējās ap logu. Bet, tiklīdz mazie, nejaukie purneļi izbāzās ārā, Bakhs skaļi ieaurojās: — Eian, eian, oi-oi-oioi! — un visi puišeļi bailēs ievaimanājās un, cits citu samīdami ar kājām, grūstīdamies metās ārā pa durvīm vai izlēca pa logiem. Un, kā vēlāk stāstīja (vai nu tas bija taisnība, vai ne), ka šie mazie puišeļi vairs nekad neesot manīti, toties šajā novadā parādījušies ļoti labi baroti sivēntiņi, ko agrāk tur nekad neesot gadījies redzēt.
— Nu, Mīļā Sirds, — Aslans teica skolotājai, un tā izlēca pa logu un gāja citiem līdzi.
Pie Bebru Dambja bars atkal šķērsoja upi un izkāpa dienvidu krastā, tikai nedaudz vairāk uz austrumiem. Visi pienāca pie mazas būdiņas, kuras durvīs raudāja kāds bērns.
— Kāpēc tu raudi, mīlulīt? — vaicāja Aslans.
Bērns, kas nekad nebija redzējis kāda lauvas attēlu, no
Aslana tomēr nenobijās.
— Krustmāmiņa ir ļoti slima, — mazā meitenīte teica. — Viņa guļ uz nāves gultas.
Tad Aslans gribēja ieiet pa būdas durvīm, taču tās izrādījās viņam par zemām. Tā nu, iebāzis iekšā galvu, viņš grūdās uz priekšu ar pleciem (Lūsija ar Sjūzenu no grūdiena nokrita zemē), pacēla augšup visu mājiņu, un tā sagruva, pārvērzdamās par krāsmatām. Un tur joprojām gultā, lai gan tagad tā atradās brīvā dabā, gulēja maza vecenīte, kas izskatījās tā, it kā viņas dzīslās ritētu Rūķu asinis. Nāve viņai bija zobu galā, taču, kad viņa atvēra acis un ieraudzīja Lauvas gaišo, kuplo krēpju apņemto galvu un dzīvnieka ciešo skatienu, vecenīte nedz kliedza, nedz zaudēja samaņu.
—Ai, Aslan! — viņa teica. — Es zināju, ka tā ir taisnība. Es visu savu mūžu gaidīju šo mirkli! Vai tu esi atnācis pēc manis?
—Jā, Mīļā, — teica Aslans. — Bet tev vēl nebūs jādodas ceļojumā.
Un, viņam runājot, tāpat kā saulrietā nosarkst mākoņa apakšējā virsma, tā bālajā sejā atkal ielija sārtums, vecenītes acis iemirdzējās, viņa pieslējās sēdus un teica:
— Zini, goda vārds, es jūtos krietni labāk. Droši vien varētu šorīt drusku ieēst brokastis.
— Lūdzu, māmiņ, — ierunājās Bakhs, — iegremdēdams krūzi akā pie būdas un padodams sievietei. Taču krūzē bija nevis ūdens, bet vissmaržīgākais vīns, sarkans kā jāņogu želeja, gludens kā eļļa, stiprs kā vēršgaļas buljons, vēss kā rasa, kas tomēr sildīja līdzīgi tējai.