— Ei, tu esi kaut ko izdarījis ar mūsu aku! — vecenīte sacīja. —Tā nudien ir jauka pārmaiņa, nudien. — Un viņa aši piecēlās no gultas.
— Sēdies man mugurā, — aicināja Aslans. — Jums, abām karalienēm, nu nāksies tipināt kājām, — viņš piebilda Sjūzenai un Lūsijai.
— Tas mums patiesi patiks! — Sjūzena apliecināja. Un nu visi atkal devās tālāk.
Lēkādami, dejodami un dziedādami, mūzikai, smiekliem, rēcieniem, rējieniem un zviedzieniem skanot, viņi visi beidzot nonāca vietā, kur stāvēja Miraza armijas vīri. Viņi meta kaudzē zobenus un tad nostājās paceltām rokām. Turpat bija arī Pītera armija, kuras kaujinieki joprojām turēja rokās ieročus un smagi elpoja, bargās sejas tagad savilkuši priecīgā smaidā.
Pirmais notikums bija šāds — vecenīte nošļūca Aslanam no muguras, pieskrēja pie Kaspiana un abi apskāvās. Tā bija viņa vecā Aukle!
Piecpadsmitā nodaļa Aslans saslien durvis gaisā
Ieraugot Aslanu, telmarīnu karotājiem vaigi kļuva bāli kā auksta mērce, ceļgali saļodzījās un daudzi no viņiem nokrita uz sejas zemē. Lauvam viņi nebija ticējuši, tāpēc bailes kļuva vēl lielākas. Pat Sarkanie Rūķi, kas zināja, ka Aslans nāk kā draugs, stāvēja vaļējām mutēm un nespēja izteikt ne vārda. Daži Melnie Rūķi, kas piederēja Nikabrika partijai, sāka palēnām virzīties projām. Turpretī visi Runājošie Zvēri drūzmējās ap Lauvu, tīksmē ņurrādami, rūkdami, spiegdami un zviegdami, luncinādami astes, trīdamies gar sāniem, bijīgi pieskardamies ar purniem un pīdamies šurp un turp pa kājām un zem rumpja. Ja esat redzējuši mazu kaķēnu, kas mīl lielu suni, kuru pazīst un kuram uzticas, tad varēsiet diezgan spilgti iztēloties visu zvēru uzvedību. Beidzot caur dzīvnieku baru izspraucās Pīters, vezdams līdzi Kaspianu.
— Kungs, tas ir Kaspians, — viņš sacīja. Un Kaspians nometās ceļos un noskūpstīja Lauvas ķepu.
— Esi sveicināts, princi, — teica Aslans. — Vai jūties spējīgs uzvelt plecos Nārnijas karaļa varas nastu?
— Man… man tā nešķiet gan, Kungs, — atbildēja Kaspians, — esmu tikai bērns.
— Lieliski, — teica Aslans. —Ja tu justos spējīgs, tas pierādītu, ka tu tāds neesi. Tāpēc manā un Visaugstākā karaļa virsvadībā tu kļūsi par Nārnijas karali, Kēras Paravelas valdnieku un Vientuļo Salu Imperatoru. Tu un tavi mantinieki valdīsiet līdz savas dzimtas galam. Un tava
kronēšana — bet ko mēs te redzam? — šajā mirklī tuvojās mazs, jocīgs jātnieku pulciņš — vienpadsmit Peles. Sešas no tām nesa kaut ko uz mazītiņām zaru nestuvēm, kuras nebija lielākas par apjomīgu ģeogrāfijas atlantu. Neviens nekad nav redzējis bēdīgākas peles par šīm. Tās bija notraipījušās ar dubļiem — dažas arī ar asinīm —, ausis bija noliektas lejup, ūsas nokārušās, astes vilkās pa zāli, un gājiena vadītājs uz tievas stabulītes spēlēja skumju melodiju. Nestuvēs gulošais neizskatījās labāk par slapjas ādas čupiņu; tas bija viss, kas atlicis no Rīpičīpa. Pelēns joprojām elpoja, taču bija vairāk miris nekā dzīvs. Viņam bija iecirstas neskaitāmas dziļas brūces, saspiesta viena ķepa un astes vietā palicis pavirši aptīts stumbenis.
— Ei, Lūsij, — Aslans sacīja.
Lūsija aši sameklēja savu rombveida pudelīti. Lai gan katrai Rīpičīpa brūcei vajadzēja tikai vienu pilienu, ievainojumu izrādījās tik daudz, ka valdīja ilgs, raižpilns klusums, līdz viņa beidza un Peļu Pavēlnieks nolēca no nestuvēm. Priekšķepā viņš tūlīt satvēra zobena rokturi, ar otru skrullēja ūsas, tad viņš palocījās.
— Esi sveiks, Aslan! — atskanēja viņa spalgā balss. — Man ir gods… — Bet tad viņš pēkšņi apklusa.
Nelaime bija tā, ka Rīpičīpam joprojām nebija astes — vai nu Lūsija bija to aizmirsusi, vai arī brīnumzāles spēja gan dziedēt brūces, bet nespēja ataudzēt locekļus. Rīpičīps pamanīja zaudējumu, kad klanījās, —varbūt viņam trūka iepriekšējā līdzsvara. Viņš palūkojās pār labo plecu. Neredzēdams asti, Pelēns izstiepa kaklu tik tālu uz priekšu, ka galu galā bija spiests pagriezt plecus un tad visu augumu. Taču līdz ar to bija pagriezusies ķermeņa apakšdaļa, un asti atkal nevarēja saskatīt. Tad viņš stipri palieca kaklu, raudzīdamies atkal pār plecu, bet iznākums palika tāds pats. Tikai, pilnīgi apgriezies riņķī trīs reizes, Rīpičīps saprata šausmīgo patiesību.
— Sasodīts, — viņš uzrunāja Aslanu, — esmu galīgi apjucis. Man jāizlūdzas jūsu iecietība, ka esmu ieradies tik nepiedienīgā izskatā.
— Tev tas piestāv gluži labi, Mazulīt, — sacīja Aslans.
— Tik un tā, — attrauca Rīpičīps, — ja nu kaut ko varētu darīt… varbūt jūsu majestāte? —To teikdams, viņš palocījās Lūsijas priekšā.
— Bet kam tev vajadzīga aste? — vaicāja Aslans.
— Kungs, — sacīja Pele, — varu ēst, gulēt un mirt par savu karali ari bez astes, tomēr aste ir Peles gods un lepnums.
— Draugs, es dažreiz esmu prātojis, — iebilda Aslans, — vai tu nedomā par to savu godu pārāk daudz?
— Augstākais no visiem Visaugstākajiem karaļiem, — teica Rīpičīps, — atļaujiet man atgādināt, ka mums, Pelēm, piešķirts visai mazs augums, un, ja mēs nesargāsim savu cieņu, tad daži (kas vērtību mēra collās) atļausies apveltīt mūs ar ļoti nepiedienīgām zobgalībām. Tieši tāpēc esmu papūlējies darīt zināmu, lai neviens, kas nevēlas sajust šo zobenu tik tuvu sirdij, cik tālu sniedz mana roka, manā klātbūtnē nerunā par lamatām, Grauzdētu sieru vai Svecēm. Nē, Kungs, pat ne visgarākais muļķis Nārnijā! — Te viņš visai nikni pazibsnlja acis pret Laikurbi, taču Milzis, kas vienmēr visu aptvēra gausāk par citiem, nebija vēl atskārtis, par ko kāds runā viņam pie kājām, un tāpēc teiktā būtību tā arī neaptvēra.
— Vai drīkstu jautāt, kāpēc visi jūsu pavadoņi ir izvilkuši savus zobenus? — vaicāja Aslans.
— Ja jūsu Augstajai majestātei labpatīk, — sacīja otra Pele, — mēs visi gaidām, kad vajadzēs nocirst pašu astes, jo mūsu vadonim tādas vairs nav. Mēs neparko neapkaunosim sevi, valkājot goda zīmi, kas liegta Visaugstākajai Pelei.
— A! — ierēcās Aslans. —Jūs mani uzvarējāt. Jums ir cildenas sirdis. Ne tavas cieņas labad, Rīpičīp, bet, ņemot vērā mīlestību, kas saista tevi ar taviem ļaudīm, un vēl vairāk tās laipnības pēc, ko pirms ilga laika pret mani izrādīja tava tauta, kad tā pārgrieza virves, kas sēja mani pie Akmens Galda (un, lai gan jūs jau sen esat to aizmirsušas, tieši tad jūs kļuvāt par Runājošām Pelēm), tu asti dabūsi atkal atpakaļ.
Pirms Aslans beidza runu, aste atkal atradās savā vietā. Tad pēc Aslana pavēles Pīters iecēla Kaspianu Lauvas ordeņa Bruņinieku kārtā, un Kaspians, tikko saņēmis šo apbalvojumu, piešķīra to pašu Trifeļracim, Trampkinam un Rīpičīpam, pasludināja doktoru Kornēliju par savu Lordu Kancleru un apstiprināja Lāča Lielvēdera mantoto pienākumu pildīt Divkaujas laukuma novērotāja pienākumus. Atskanēja skaļi aplausi.
Pēc tam telmarīnu kareivjus stingrā apsardzībā, bet bez kādām nievām vai sitieniem pārveda pāri braslam uz Berunas pilsētu, kur visus ieslēdza. Ēstviņi dabūja buljonu un alu. Šie vīri bija sacēluši lielu traci, ka jābrien pāri upei, jo visi baidījās un nevarēja ciest tekošu ūdeni, tāpat kā baidījās un nevarēja ciest mežus un zvērus. Taču beidzot nepatīkamais bija galā, un tad sākās ilgās dienas visjaukākās stundas.
Lūsija, sēdēdama Aslana tuvumā un juzdamās brīnišķīgi ērti, gudroja, ko dara koki. Sākumā viņai likās, ka tie tikai gluži vienkārši dejo, katrā ziņā tie lēni apmeta divus lokus: vienu no kreisās uz labo pusi un otru no labās uz kreiso. Tad meitene pamanīja tos kaut ko iesviežam abu loku centrā. Reizēm viņai šķita, ka koki plēš nost garas matu šķipsnas, citreiz izskatījās, it kā tie lauž pirkstus, bet, ja tā, tad viņiem ir daudz pirkstu, bez kuriem var iztikt, un laušana sāpes arī nenodara. Tomēr, lai ko tie nometa, mestais, pieskāries zemei, kļuva par žagariem un sausiem mietiem. Tad priekšā iznāca trīs vai četri Sarkanie Rūķi ar posās kārbiņām un pielaida sārtam uguni. Sākumā koki sprakšķēja, tad uzliesmoja un beidzot dega rūkdami, kā vajadzētu degt mežaino apgabalu ugunskuram visgarākajā vasaras naktī. Un visi plašā lokā apsēdās ap to.