Tad Bakhs, Silēns un menādas uzsāka deju, daudz mežonīgāku par koku deju, tā nebija domāta tikai priekam un skaistumam par godu (lai gan arī tie nebija aizmirsu) — tā bija maģiska deja par godu pārpilnībai, un, kur vien viņu rokas pieskārās un kājas piedūrās, parādījās dzīru cienasti — cepta gaļa, kas pildīja birzi ar tīkamu smaržu, kviešu un auzu plācenīši, medus un daudzkrāsaini cukura gabaliņi, un krējums, tik biezs kā putra un gluds kā stāvošs ūdens, firziķi, nektarīni, granāti, bumbieri, vīnogas, zemenes, avenes—veselas augļu un ogu piramīdas un straumes, kas atgādināja ūdenskritumus. Tad lielās koka krūzēs, kausos un biķeros, kas bija apvīti ar efejām, parādījās vīni — tumši un biezi kā zīdkoka sulas sīrups, dzidri un sarkani kā atšķaidīta jāņogu želeja, dzelteni vīni, zaļi vīni, kā arī dzeltenzaļi un zaļgandzelteni vīni.
Koku cilvēkiem bija sarūpēta cita ēdienu karte. Kad Lūsija ieraudzīja Klodsliju Liekšķernieku un tā kurmjus dažādās vietās (Bakhs bija tās norādījis) irdinām velēnu, viņa saprata, ka koki ēdīs zemi, un tīri vai nodrebinājās. Bet, kad meitene redzēja zemi, ko patiešām tiem atnesa, viņas noskaņojums pilnīgi mainījās. Šie ļaudis sāka ar leknu, brūnu mālu, kas stipri līdzinājās šokolādei, patiešām tik stipri, ka Edmunds pamēģināja gabaliņu nogaršot, taču nebūt neatzina, ka tas ietu pie dūšas. Kad leknais māls bija apmierinājis lielāko izsalkumu, koki pievērsās zemei, kāda atrodama Somersetā, kur tā ir gandrīz sārta. Viņi teica — tā esot vieglāka un saldāka. Siera vietā viņiem piedāvāja kaļķainu augsni, un maltīte turpinājās ar izsmalcinātiem saldumiem no visizmeklētākās grants, kas bija appūderēta ar zeltsmiltīm. Vīnu viņi dzēra ļoti maz, un aslapu palmas no tā kļuva ļoti pļāpīgas. Lielākā daļa šo milzeņu remdēja slāpes, dziļi iesūkdama rasu sajaukumā ar lietu un meža puķu smaržu, kam bija pievienota visplīvuraināko mākoņu gaisīgā piegarša.
Tā Aslans mieloja nārniešus vēl ilgi pēc tam, kad bija norietējusi saule un iedzirkstījušās zvaigznes, un lielais ugunskurs, tagad karstāks, bet ne tik skaļš, plaiksnījās tumšajos mežos kā signāltornis, un izbiedētie telmarīni, to no tālienes redzēdami, gudroja, ko tas varētu nozīmēt. Labākais šajās dzīrēs bija tas, ka tās nebeidzās, neviens negāja projām, bet, sarunām kļūstot lēnākām un klusākām, visi cits pēc cita sāka klanīties un beidzot iemiga, pastiepuši kājas pretuguni, ar labiem draugiem katrā pusē, līdz beidzot klajumā valdīja klusums un atkal varēja sadzirdēt, kā Berunas Braslā ūdens burbuļodams plūst pār akmeņiem. Savukārt Aslans un Mēnesnīca augu nakti līksmām acīm nemirkšķinot vērās viens otrā.
Nākamajā dienā pa visu zemi izsūtīja vēstnešus (galvenokārt vāverītes un putnus) ar uzsaukumu izklīdušajiem telmarīniem — to vidū, protams, arī gūstekņiem Berunā. Tika pasludināts, ka kopš šīs dienas karalis ir Kaspians un Nārnija tagad pieder Runājošiem Zvēriem, Rūķiem, driādām, fauniem un citiem radījumiem kopā ar cilvēkiem. Jebkurš, kas vēlas palikt un dzīvot jaunajos apstākļos, var to darīt, bet tiem, kam šī doma nepatīk, Aslans nodrošinās citu mājvietu. Ikvienam, kas gribēs doties turp, piektajā dienā pulksten divpadsmitos jāierodas Berunas Braslā pie Aslana un karaļiem. Varat iedomāties, ka tas sagādāja telmarīniem krietnas galvassāpes. Daži, lielākoties jaunie, kuri, līdzīgi Kaspianam, bija dzirdējuši stāstus par Senajām Dienām, priecājās, ka tās atgriezušās. Viņi nolēma palikt Nārnijā. Taču vairākums veco ļaužu, īpaši tie, kas Miraza laikā bija ieņēmuši svarīgus amatus, īgņojās un neparko nevēlējās dzīvot zemē, kur nedrīkstēs noteikt toni.
— Dzīvot kopā ar muļķa dresētu lopiņu baru? Neparko! — viņi sauca.
— Un ar spokiem, — daži drebinādamies piebilda. — Kas tad cits tās driādas patiesībā ir? No tā jāpiesargās!
Bija arī aizdomu pilnie.
— Es viņiem neuzticos, — tādi daudzināja, — ne tam briesmīgajam Lauvam, ne citiem.
— Gan jūs redzēsiet, vai Aslans ilgi noturēsies, neklupis ar savām ķetnām mums virsū.
Taču tikpat lielas aizdomas viņos izraisīja Aslana piedāvājums sagādāt jaunas mītnes.
— Aizvedīs uz savu alu un droši vien tur citu pēc cita apēdīs, —viņi kurnēja.
Un, jo vairāk tie cits ar citu tarkšķēja, jo īgnāki un aizdomīgāki kļuva. Tomēr noteiktajā dienā vairāk par pusi ieradās klajumā.
Vienā pļavas galā Aslans bija licis iesist pēdas trīs vienu no otras divas kārtis. Trešo, vieglāko koku piesita tām pāri augstākpar cilvēka galvu, tā ka, apvienojotšls trīs daļas, tās izskatījās pēc durvju aplodas. Durvis it kā veda no nekurienes uz nekurieni. To priekšā stāvēja pats Aslans ar Pīteru pie labās rokas un Kaspianu pie kreisās. Viņiem apkārt — Trifeļracis, lords Kornēlijs, Gravpūtis, Rīpičīps un citi. Bērni un Rūķi bija čakli izmantojuši kādreizējās Miraza un tagadējās Kaspiana pils karalisko garderobi, tā kā gandrīz vai acis žilba, raugoties zīda un zelta brokāta drānās, sniegbaltajā linu audumā, kas baltoja sudraba bruņukreklu iešķeltajās piedurknēs, kā arī vērojot dārgakmeņiem greznotos zobenu rokturus, apzeltītās bruņucepures un cepures ar spalvām. Pat zvēri bija aplikusi ap kaklu dārgas ķēdes, taču neviens neskatījās nedz uz zvēriem, nedz uz bērniem. Siltās, glaudenās Aslana zeltainās krēpes mirdzēja spožāk par visu citu. Seno nārniešu pēcteči stāvēja gar pļavas abām sānu malām. Viņā galā bija nostājušies telmarīni. Saule spoži spīdēja, un karogi plīvoja vieglajā vējā.
— Telmaras ļaudis, — ierunājās Aslans, — jūs, kas meklējat jaunu zemi, uzklausiet manus vārdus! Aizsūtīšu jūs visus uz jūsu pašu zemi, ko es pazīstu, bet jūs ne.
— Mēs neatceramies Telmaru! Mēs nezinām, kur tā ir. Mēs nezinām, kāda tā ir, — gremzās telmarīni.
— Jūs atnācāt uz Nārniju no Telmaras, — Aslans paskaidroja. — Taču uz pašu Telmaru jūs arī atnācāt no citas zemes. Jūs vispār nepiederat šai pasaulei. Pirms vairāku paaudžu mūžu garuma jūs atnācāt šurp no tās pašas pasaules, pie kuras pieder Visaugstākais karalis Pīters.
To dzirdot, puse telmarīnu sāka pinkšķēt: — Re nu! Es tak jums teicu. Viņš mūs visus nožmiegs, izsūtīs tiešā ceļā ārā no pasaules!
Otra puse izrieza krūtis, sita cits citam pa plecu un čukstēja:
— Re nu! Varēja tak nojaust, ka mēs nepiederam pie šīs vietas ar visiem tās savādajiem, nejaukajiem, nedabiskajiem radījumiem. Jūs redzēsiet — izrādīsies, ka mūsu dzīslās rit karaliskas asinis!
Un pat Kaspians, Kornēlijs un bērni pagriezās pret Aslanu. Viņu sejās paudās izbrīns.
— Mieru, — teica Aslans tik zemā balsī, kas stipri atgādināja rūcienu. Mazliet sāka trīcēt zeme, un ik dzīvs radījums, kas atradās birzī, kļuva mēms kā akmens.
—Jums, valdniek Kaspian, — teica Aslans, — varbūt ir zināms, ka jūs nevarētu būt īsts Nārnijas karalis, ja, līdzīgi senajiem karaļiem, nebūtu Ādama dēls un nenāktu no Ādama dēlu pasaules. Bet tas jūs esat! Pirms daudziem gadiem tajā pasaulē, kādā tās dziļā jūrā, ko sauc par Dienvidjūru, vētra aizdzina pirātu kuģi pie kādas salas. Pirāti tur uzvedās, kā daždien tādi vīri uzvedas, — nogalināja vietējos, apņēma vietējās sievietes par sievām, brūvēja palmu degvīnu un dzēra, un piedzērās, un gulēja palmu koku ēnā, un pamodās, un ķildojās, un dažkārt cits citu maitāja nost. Un vienā no šiem kautiņiem sešus pārējie piespieda laisties lapās, un viņi ar savām sievietēm aizbēga uz kādu kalnu salas vidū un izvēlējās par paslēptuvi (tā viņiem likās) kādu alu. Taču tā bija viena no šīs pasaules maģiskajām vietām, viena no plaisām vai aizām starp dažādām pasaulēm. Senos laikos starp pasaulēm bija daudz aizu un plaisu, tagad tās kļuvušas retākas, tā bija viena no pēdējām: es nesaku, ka pati pēdējā. Un tā nu viņi tajā iekrita vai pacēlās, vai iestreipuļoja, vai tiešā ceļā izgāja cauri zemei, tādējādi atrazdamies šajā pasaulē, Telmaras zemē, kuru toreiz cilvēki neapdzīvoja. Tomēr patlaban es nestāstīšu, kāpēc to neapdzīvoja, — tas ir garš stāsts. Un viņu pēcteči Telmarā dzīvoja un kļuva par negantu un lepnu tautu. Pēc daudzu paaudžu nomaiņas Telmarā izcēlās bads, un telmarīni iebruka Nārnijā, kur tolaik plosījās nekārtības (taču arī tas būtu pārāk garš stāsts), iekaroja to un sāka valdīt. Karali Kaspian, vai jūs to labi iegaumējāt?