— Patiesi labi, Kungs, — apliecināja Kaspians. — Es gan vēlētos, lai mani raduraksti būtu godājamāki.
— Jūs esat lorda Ādama un lēdijas Ievas pēctecis, — sacīja Aslans. — Un tas ir gan pietiekami liels gods, lai vistrūcīgākais ubags staigātu ar paceltu galvu, un pietiekami liels kauns, lai zemeslodes varenākajam valdniekam salīktu mugura. Ar to jāsamierinās.
Kaspians palocījās.
— Un nu, — Aslans turpināja, — Telmaras vīri un sievas, vai dosieties atpakaļ cilvēku pasaulē — uz salu, no kuras savulaik nāca jūsu sentēvi? Tā nav slikta vieta. Pirātu rase, kas pirmā to atklāja, ir izmirusi, un salā nav iedzīvotāju. Tur ir labas akas un svaigs ūdens, un auglīga augsne, un būvkoki, un lagūnās zivis; un citi tās pasaules ļaudis šo salu vēl nav atklājuši. Aiza ir vaļā — jūs varat atgriezties; vienīgi man jūs jābrīdina: kad būsiet izgājuši tai cauri, tā jums aiz muguras aizvērsies uz mūžiem. Pa šīm durvīm vairs sakari starp pasaulēm nepastāvēs.
Brīdi valdīja klusums. Tad kāds dūšīgs, pēc izskata kārtīgs vīrs no telmarīnu karotāju pulka izspraucās uz priekšā un pavēstīja:
— Es šo piedāvājumu pieņemu.
— Tava izvēle ir laba, — Aslans teica, — un, tā kā tu runāji pirmais, tev piemitis lielas burvju spējas. Tanī pasaulē tevi gaida diža nākotne. Nāc šurp!
Vīrs, tagad mazliet nobālis, panāca vēl uz priekšu. Aslans ar savu galmu pavirzījās sānis, lai drošinieks varētu brīvi pieiet pie tukšās durvju aplodas.
— Dodies cauri, dēls! — teica Lauva, paliekdamies uz nācēja pusi un pieskardamies ar purnu viņa degunam. Tiklīdz viņš apdvesa karavīru ar savu elpu, tā acīs iegūla cita izteiksme — gan pārsteigta, taču ne izmisusi —, it kā viņš mēģinātu kaut ko atcerēties. Tad vīrs iztaisnoja plecus un devās iekšā Durvīs.
Visu skatieni bija pievērsti viņam. Ļaudis redzēja trīs koka kārtis un aiz tām Nārnijas mežus, zāli un debesis. Viņi redzēja starp stenderēm cilvēku — un tad vienā mirklī tas izgaisa.
Pļavas viņā galā palikušie telmarīni sāka vaimanāt:
— Ak vai! Kas ar viņu notika? Vai gribat mūs nonāvēt? Mēs pa to ceļu neiesim!
Bet tad ierunājās viens no gudrajiem telmarīniem:
—Mēs pa šo koku vidu nesaskatām nekādu citu pasauli. Ja gribat, lai mēs tai ticētu, kāpēc neiet viens nojums Visi jūsu pašu draugi turas no durvīm pa gabalu.
Tūlīt uz priekšu panācās Rīpičīps un paklanījās.
— Aslan, ja mana rīcība var noderēt, — viņš sacīja, — es pēc tavas pavēles vienā mirklī izvedīšu pa arku visas vienpadsmit peles.
— Nē, mazulīt, — teica Aslans, viegli jo viegli uzlikdams samtaino ķepu uz Rīpičīpa galvas. — Pret tevi tanī pasaulē izturētos ļoti nejauki. Rādītu tevi tirgus būdās. Priekšgalā jābūt citiem.
— Ejam, — Pīters pēkšņi uzrunāja Edmundu un Lūsiju. — Mūsu laiks beidzies.
— Ko tu ar to gribi teikt? — vaicāja Edmunds.
— Iesim pa šo ceļu, — aicināja Sjūzena. Viņa likās visu zinām. — Atpakaļ mežā. Mums šis tas jāapmaina.
— Kas jāapmaina? — brīnījās Lūsija.
— Protams, jāpārģērbjas, — atcirta Sjūzena. — Uz angļu dzelzceļstacijas perona mēs šādos tērpos izskatītos pēc tīrajiem muļķiem.
— Bet mūsu drēbes ir Kaspiana pilī, — iebilda Edmunds.
— Nē, nav vis, — sacīja Pīters, joprojām vezdams viņus dziļāk iekšā vislielākajā biezoknī. — Tās ir te. Saiņi tika atnesti no rīta. Viss ir nokārtots.
— Vai par to tu un Sjūzena šorīt runājāt ar Aslanu? — Lūsija vaicāja.
—Jā. Par to un par šo to citu, — ļoti nopietni atbildēja Pīters. —Jums visiem es nedrīkstu to teikt. Bija šis tas, ko viņš gribēja pavēstīt man ar Sjū, jo mēs vairs Nārnijā neatgriezīsimies.
— Nekad? — Edmunds ar Lūsiju izbiedēti iekliedzās.
— Jūs abi atgriezīsieties, — Pīters paskaidroja. — Vismaz es no viņa vārdiem diezgan skaidri sapratu, ka viņš nodomājis jūs vēl kādreiz atvest atpakaļ, bet mūs ar Sjū — ne. Viņš teica, ka mēs jau kļūstot pārāk pieauguši.
—Ai, Pīter, — Lūsija žēloja brāli.—Kāda nelaime! Vai tu spēsi to pārciest?
— Domāju gan, — Plters teica.—Viss stipri atšķiras no tā, ko es iztēlojos agrāk. Tu to sapratīsi, kad ieradīsies te pēdējo reizi. Nu, pasteidzamies, te ir mūsu mantas.
Bija savādi un ne īpaši patīkami noģērbt karaļa drānas un, apmainījušiem tās ar skolas apģērbu (kas neizskatījās sevišķi tīrs), doties atpakaļ uz lielo sanāksmi. Daži no nejaukākajiem telmarīniem ņirgājās, taču visi citi radījumi uzgavilējot piecēlās kājās par godu Visaugstākajam karalim Pīteram, Raga īpašniecei karalienei Sjūzenai, karalim Edmundam un karalienei Lūsijai. Notika ļoti sirsnīgas un (no Lūsijas puses) asarainas atvadas no visiem vecajiem draugiem. Bērni sabučojās un apkampās ar Lāčiem Lielvēderiem, paspieda roku Trampkinam un pēdējo reizi izbaudīja Trifeļrača kutelīgās, ūsainās skaujas. Kaspians, protams, gribēja atdot Sjūzenai Ragu, bet Sjūzena, protams, teica, lai viņš to paturot. Un tad pienāca laiks kaut kam brīnišķīgam un vienlaikus briesmīgam — ardievām no paša Aslana, un Pīters nostājās savā vietā, Sjūzena uzlika rokas viņam uz kamiešiem, Edmunds savas — uz Sjūzenas un Lūsija — uz brāļam pleciem, bet uz Lūsijas pleciem nogūlās pirmā telmarīna plaukstas, un tā visi garā rindā tuvojās Durvīm. Tam sekoja laika sprīdis, ko grūti attēlot, jo šķita, ka bērni redz trīs ainas reizē. Vienā pa atvērto durvju dobumu varēja redzēt kādas Klusā okeāna salas žilbinoši zaļās un zilās krāsas — tur, izejot pa Durvīm, tūdaļ atradīsies visi telmarīni. Otra bija Nārnijas pļava, Rūķu un Zvēru sejas, Aslana dziļi iegrimušās acis un baltie plankumi uz Āpša vaigiem. Trešā turpretī (kas aši aizklāja divas pirmās) bija lauku dzelzceļstacijas pelēkais, grantētais perona klājums un sols, kam apkārt rindojās ceļasomas: tur viņi visi sēdēja, it kā nebūtu ne mirkli izkustējušies. Kādu brītiņu sajūta likās mazliet pliekana un drūma — galu galā tik daudz kas bija pārdzīvots. Tomēr negaidīti noskaņojums atkal mainījās, kļūdams jauks, jo gaisā dvesmoja pazīstamais stacijas smārds, pār galvām jumās Anglijas debesis un nākamībā gaidīja vasaras semestris skolā.