— Kas ir Aslans? — uzbrēca Mirazs. Ja Kaspians būtu bijis drusku vecāks, tēvoča balss noskaņa viņu brīdinātu, ka prātīgāk būtu turēt mēli aiz zobiem, taču viņš pļāpāja tālāk:
— Kā, vai tad tu nezini? — zēns noprasīja. — Aslans ir lielais Lauva, kas atnāks pār jūru.
— Kas tev stāstīja visas šīs muļķības? — pērkonīgā balsī rēca karalis. Kaspians nobijās un klusēja.
— Jūsu karaliskā augstība, — teica karalis iMirazs, palaizdams vaļā Kaspiana roku, ko līdz šim bija turējis,
— es pieprasu, lai jūs atbildat. Skatieties man acīs! Kas jums stāstīja tādus riebīgus melus?
— A-aukle, — izstomīja Kaspians un sāka raudāt.
— Beidziet šo bimbāšanu! — pavēlēja tēvocis, saķēris Kaspianu aiz pleciem un purinādams puisēnu. — Apklustiet! Un lai es nekad vairs nedzirdētu jūs runājam — un arī domājam — par šīm muļķīgajām pļāpām! Tādu karaļu un karalieņu nekad nav bijis. Kā varētu valdīt divi karaļi reizē? Un nekad nav bijuši laiki, kad dzīvnieki runājuši. Vai dzirdat?
— Jā, tēvoc, — izšņukstēja Kaspians.
— Tad lai es par to vairs nedzirdētu, — pabeidza karalis. Tad viņš pasauca kādu galmakungu no bariņa, kas stāvēja terases attālākajā galā, un saltā balsī noteica:
— Pavadiet karalisko augstību uz viņa istabām un uz kaistām pēdām atsūtiet pie manis viņa karaliskās augstības Aukli.
Nākamajā dienā Kaspians atklāja, kādas šausmas viņš nodarījis, jo Aukli aizsūtīja projām, neļaujot viņai no puisēna pat atvadīties un paziņojot, ka viņam būšot Audzinātājs.
Kaspians ļoti skuma pēc Auklītes un nobirdināja dažu labu asaru. Tā kā viņš jutās tik nelaimīgs, tad domāja par Nārnijas senajām teiksmām daudz vairāk nekā iepriekš. Katru nakti zēns sapņoja par Rūķiem un driādām un cītīgi pūlējās iemācīt pils suņus un kaķus runāt. Taču suņi tikai luncināja astes un kaķi tikai ņurrāja.
Kaspians nešaubījās, ka jauno Audzinātāju nīdīs kā rūgtu nāvi, bet, kad tas pēc nedēļas ieradās, tad izrādījās, ka viņš ir cilvēks, kuru ir gandrīz neiespējami nemīlēt. Viņš bija pats mazākais un ari pats resnākais vīriņš, kādu Kas-
pians jebkad redzējis. Audzinātājam bija gara, sirma, smaila bārdiņa, kas sniedzās līdz jostasvietai, un viņa nobrūnējusī, grumbainā seja likās ļoti gudra, ļoti neglīta un ļoti labsirdīga. Balss bija nopietna, bet acu skatiens — jautrs, tāpēc, pirms viņš nebija patiešām labi iepazīts, grūti vedās noprast, kad viņš joko un kad runā nopietni. Viņa vārds bija doktors Kornēlijs.
No visām doktora Kornēlija mācībām Kaspianam vislabāk patika Vēsture. Līdz šim vienīgais ziņu avots par Nārnijas vēsturi bija Aukles stāsti, un zēns ļoti brīnījās, dzirdēdams, ka valdnieku ģimene esot šajā valstī jaunienācēji.
— Pirmais, kas iekaroja Nārniju un pārvērta to par savu karaļvalsti, bija viņa augstība senais Kaspians Pirmais, — pavēstīja doktors Kornēlijs. —Tieši viņš ieveda valstī jūsu tautu. Jūs nebūt neesat dzimuši nārnieši. Jūs visi esat telmarīni — tas ir, jūs visi nākat no Telmaras zemes, kas atrodas tālu aiz Rietumu kalniem. Tāpēc ari Kaspianu Pirmo dēvē par Kaspianu Iekarotāju.
— Lūdzu, doktor, — Kaspians kādu dienu ierunājās, — kas dzīvoja Nārnijā, pirms te ienācām mēs visi no Telmaras?
— Pirms valsti iekaroja telmarīni, cilvēki ne — vai arī viņu bija ļoti maz, — atteica doktors Kornēlijs.
— Bet kūrējos tad mani vecvecsenči uzveica?
— Ne «kūrējos», bet «ko», jūsu augstība, — pamācīja doktors Kornēlijs. — Nez vai nav pienācis laiks pāriet no Vēstures uz Gramatiku?
— Vai, lūdzu, vēl ne, — pretojās Kaspians. — Es gribēju sacīt—vai tad nenotika kāda kauja? Kāpēc tad viņu sauc par Kaspianu Iekarotāju, ja nebija ar ko karot?
— Es teicu, ka Nārnijā bija ļoti maz cilvēku, — sacīja doktors, nolūkodamies mazajā zēnā caur savām lielajām brillēm ar ļoti dīvainu skatienu.
Kaspians uz brītiņu apmulsa, un tad pēkšņi viņam strauji iepukstējās sirds.
— Vai tas nozīmē, — viņš izdvesa, — ka te bija daudz kas cits? Kā teiksmās? Vai te mita…
— Kuš! — uzsauca doktors Kornēlijs, pieliekdams galvu pavisam tuvu Kaspianam. — Vairāk ne vārda! Vai nezināt, ka jūsu Aukli aizsūtīja projām tikai tāpēc, ka viņa 1 bija stāstījusi jums par Seno Nārniju? Karalis to nevar ciest. Ja izdzirdēs, ka es stāstu noslēpumus, jūs nopērs, bet man nocirtīs galvu.
— Bet kāpēc? — vaicāja Kaspians.
— Pēdējais laiks pievērsties Gramatikai, — skaļā balsī ierunājās doktors Kornēlijs. —Vai jūsu karaliskā augstība būs tik laipns un atšķirs savu Pulverulentus Siccus lappusē «Gramatikas dārzs» jeb «Vārgiem prātiņiem it jauki priekšā izliktie Morfoloģijas augļi»?
Pēc tam līdz otrajām brokastīm sekoja vieni vienīgi lietvārdi un darbības vārdi, tikai es šaubos, vai Kaspians daudz iemācījās. Viņu mocīja pārāk liels satraukums — zēns bija pārliecināts, ka doktors Kornēlijs nebūtu sacījis tik daudz, ja negrasītos agrāk vai vēlāk stāstīt vairāk.
Cerības viņu nevīla. Pēc dažām dienām Audzinātājs sacīja:
— Šonakt jums mācīšu Astronomiju. Nakts vidū viena grāda attālumā viena otrai garām virzīsies divas dižas planētas—Tarvaun Alambile. Tāda apstākļu sagadīšanās nav novērota jau divsimt gadus, un jūsu augstība tādu ari vairs savā mūžā neredzēs. Vislabāk būtu, ja jūs aizietu gulēt mazliet agrāk nekā parasti. Kad tuvosies planētu sastapšanās, es atnākšu un jūs pamodināšu.
Likās, ka tam nav nekāda sakara ar Seno Nārniju, par kuru Kaspians, taisnību sakot, vēlējās dzirdēt, taču piecelties nakts vidū allaž ir interesanti, tāpēc viņš jutās diezgan iepriecināts. Tovakar, gulēt iedams, viņš sākumā domāja, ka nespēs iemigt, tomēr drīz vien ieslīga sapņu valstībā. Šķita, ka pagājušas tikai dažas minūtes, kad zēnu kāds viegli sapurināja.
Kaspians uztrūkās sēdus un redzēja, ka telpu piestrāvo mēnessgaisma. Pie gultas stāvēja doktors Kornēlijs, ietinies apmetnī ar kapuci. Rokā viņš turēja nelielu lukturīti. Kaspians tūdaļ atcerējās, ko viņi grasās darīt. Viņš piecēlās un uzrāva dažus apģērba gabalus. Par spīti vasaras naktij, bija aukstāks, nekā varēja gaidīt, un zēns jutās gluži priecīgs, kad doktors ievīstīja viņu tādā pašā apmetnī kā savējā un lika apaut siltus, mīkstus koturnus. Pēc brītiņa skolotājs un skolēns, abi satuntuļojušies tā, ka tumšajos gaiteņos nebija gandrīz saskatāmi, un apāvušies tā, ka soļus tikpat kā nevarēja sadzirdēt, atstāja guļamistabu.
Kaspians sekoja doktoram pa daudziem gaiteņiem tin vairākām kāpnēm un beidzot pa mazām durtiņām kādā tornī iznāca uz lēzena jumta. Vienā pusē bija redzams robots mūris, otrā — stāvs jumts; lejā neskaidri vizēja pils dārzi, virs galvas dzirkstīja zvaigznes un spīdēja mēness. Drīz abi pienāca pie vēl vienām durvīm pils lielajā, centrālajā tornī. Doktors Kornēlijs tās atslēdza, un viņi sāka rāpties pa torņa tumšajām vītņu kāpnēm. Kaspians bija satraukts — viņam nekad nebija ļauts nākt šurp.
Kāpnes bija garas un stāvas, bet, kad nācēji izgāja uz torņa jumta un Kaspians atvilka elpu, zēns juta, ka kāpšana bijusi to vērta. Labajā pusē viņš, gan visai miglaini, saskatīja Rietumu Kalnus. Pa kreisi mirdzēja Lielā Upe, un viss bija tik kluss, ka viņš varēja jūdzes attālumā saklausīt Bebru Dambja ūdenskrituma šalkoņu. Bez kādām grūtībām varēja saskatīt abus debesu ķermeņus, ko viņi bija atnākuši novērot. Tie zalgoja diezgan zemu dienvidpuses debesmalā gandrīz tik spoži kā divi mazi mēnesīši un atradās ļoti tuvu viens otram.