— Vai tie sadursies? — zēns vaicāja godbijīgās bailēs.
— Nebūt ne, dārgo princi, — sacīja doktors (arī viņš runāja čukstus). — Augsto debesu diženie valdnieki pieprot savus dejas soļus pārāk labi, lai tā notiktu. Paverieties uzmanīgi! Šī sastapšanās ir laimīga un nozīmē, ka nelaimīgajai Nārnijas valstij lemts piedzīvot lielu labumu. Tarva, Uzvaras dievs, sveicina Alambili, Miera dievieti. Tieši tagad tie atrodas viens otram vistuvāk.
— Žēl, ka tos aizsedz augstais koks, — teica Kaspians. — Patiesībā vislabāk mēs redzētu planētas no Rietumu torņa, kaut arī tas nav tik augsts.
Doktors Kornēlijs kādu laiciņu nebilda ne vārda un klusu stāvēja, urbdamies ar skatienu Tarvā un Alambilē. Tad viņš ievilka dziļi elpu un pagriezās pret Kaspianu.
— Nu,—viņš noteica, — jūs redzējāt, ko neviens dzīvs cilvēks nav redzējis un arī nekad vairs neredzēs. Un jums ir taisnība. No mazākā torņa mēs redzētu šo sastapšanos pat labāk. Es atvedu jūs šurp aiz citiem iemesliem.
Kaspians palūkojās uz Audzinātāju, taču doktora kapuce gandrīz pilnīgi aizsedza viņa seju.
— Šim tornim piemīt tas labums, — turpināja doktors Kornēlijs, — ka zem mums atrodas sešas tukšas telpas un garas kāpnes, turklāt durvis, kas veras uz kāpnēm, ir aizslēgtas. Mūs nevar noklausīties.
—Vai jūs man tagad pastāstīsiet to, ko negribējāt stāstīt todien? — Kaspians jautāja.
— Jā gan, — apstiprināja doktors. — Taču lieciet aiz auss — mēs par to nekad nedrīkstam runāt citur kā vienīgi šeit — Lielā torņa pašā augšā.
— Nerunāšu. Es to apsolu, — sacīja Kaspians.—Taču, lūdzu, turpiniet.
—Tad klausieties, — iesāka doktors. —Viss, ko jūs esat dzirdējis par Seno Nārniju, ir patiesība. Tā nav bijusi Cilvēku zeme. Tā ir Aslana zeme, Dzīvu Koku, Redzamu Najādu, Faunu, Satīru, Rūķu un Milžu zeme, dievu un Kentauru zeme, Runājošu Dzīvnieku zeme. Telmarīni bija tie, kas apklusināja dzīvniekus, kokus un avotus, kas nogalināja un padzina Rūķus un Faunus un kas tagad mēģina izgaisināt pat atmiņas par tiem. Karalis neļauj par viņiem runāt.
— Kā man gribētos, kaut mēs nebūtu to darījuši! — teica Kaspians. — Un es esmu tik priecīgs, ka tas viss bijis patiesība, kaut arī tagad tas beidzies.
— Slepenībā to vēlas daudzi tavas rases piederīgie, — bilda doktors Kornēlijs.
— Bet, doktor, — Kaspians iesaucās, — kāpēc jūs sakāt: manas rases? Manuprāt, jūs galu galā arī esat telmarīns?
— Vai tiešām? — doktors pārvaicāja.
— Nu, vismaz Cilvēks jūs esat, — Kaspians uzstāja.
— Vai tiešām? — doktors atkārtoja vēl zemākā balsī, tanī pašā mirklī atmezdams atpakaļ kapuci, tā ka Kaspians mēnessgaismā skaidri varēja saskatīt viņa seju.
Princis pēkšņi aptvēra patiesību un nodomāja, ka vajadzējis to saprast jau sen. Doktors Kornēlijs bija tikmazs un tik apaļš, un ar tik briesmīgi garu bārdu! Vienā pašā brīdī prātā iešāvās divas domas. Viena iedvesa šausmas: «Viņš nav īsts cilvēks, vispār nav cilvēks, viņš ir Rūķis un atvedis mani šurp, lai nonāvētu.» Otra bija priekpilna: «Tātad joprojām dzīvo īstie Rūķi un es šeit redzu vienu no pēdējiem.»
— Tātad tu beidzotuzminēji, — sacīja doktors Kornēlijs, — vai uzminējis gandrīz pareizi. Neesmu tīrs Rūķis. Manī rit arī cilvēka asinis. Daudzi Rūķi izgāja no lielajām kaujām sveikā un dzīvoja, noskuvuši bārdas, valkādami augstpapēžu kurpes un izlikdamies, ka ir cilvēki. Viņi sajaucās ar jums, telmarīniem. Es esmu viens no viņiem, tikai pa pusei Rūķis, un, ja kāds no manas cilts, no īstajiem Rūķiem, vēl kaut kur pasaulē dzīvo, tad neapšaubāmi viņš man spļautu virsū un sauktu par nodevēju. Taču mēs visos šajos gados neesam aizmirsuši nedz savējos, nedz visas citas Nārnijas laimīgās būtnes un sen zudušos brīvības laikus.
/
— Lūdzu — lūdzu, doktor, piedodiet! — teica Kaspians. —Jūs saprotat, tā nebija mana vaina!
— Es to nesaku, lai vainotu jūs, mīļo princi, — attrauca doktors. —Jūs varat jautāt, kāpēc es vispār to stāstu. Man ir divi iemesli. Pirmkārt, mana vecā sirds šīs slepenās atmiņas lolojusi sevī tik ilgi, ka tā no šīs nastas sāp, un, ja es jums tās nepačukstētu, sirds pārplīstu. Otrkārt, tad, kad jūs kļūsiet par karali, tad varbūt mums palīdzēsiet, jo es manu: lai gan jūs esat telmarīns, arī jums patīk senais.
—Jā gan, jā gan!—piekrita Kaspians. — Bet kā es spēšu palīdzēt?
— Jūs varat izturēties žēlsirdīgi pret nabaga adikušajiem Rūķcilvēkiem, tādiem kā es pats. Jūs varat sapulcēt mācītus burvjus un mēģināt atkal atmodināt kokus. Jūs varat izmeklēt šai zemē visus kaktus un visas aizaugušās vietas un palūkoties, vai tur nav kādi fauni vai runājoši zvēri, vai Rūķi, kas mīt slēptuvēs.
— Vai jūs domājat, ka tādi ir? — Kaspians dedzīgi pavaicāja.
— Es nezinu — es nezinu, — smagi nopūzdamies, sacīja doktors. — Dažkārt baidos, ka ne. Visu savu mūžu esmu meklējis viņu pēdas. Dažkārt man licies, ka dzirdu kalnos klaudzam Rūķu cērtes. Dažkārt naktīs mežos man šķitis, ka tālumā dejā pazibsnī fauni un satīri, taču, kad es līdz šai vietai aizgāju, tā allaž izrādījās tukša. Bieži mani pārņēmis izmisums, tomēr allaž kaut kas notiek, tā ka atkal atgriežas cerības. Nezinu. Bet vismaz jūs varat mēģināt būt tāds valdnieks kā senos laikos Visaugstākais karalis Pīters, nevis tāds kā jūsu tēvocis.
— Vai tad patiesi bijuši tādi karaļi un karalienes, un Baltā Ragana?
— Protams, ka tā ir taisnība, — Kornēlijs apliecināja. — Viņu valdīšanas gadi bija Nārnijas Zelta laikmets, un tauta viņus nekad nav aizmirsusi.
— Vai viņi dzīvoja šinī pilī, doktor?
— Nē, dārgais, — noliedza vecais vīrs. — Šī pils ir pēdējā laika celtne. To uzbūvēja jūsu vecvectēvs. Turpretī tad, kad Aslans padarīja par Nārnijas karaļiem un karalienēm abus Ādama dēlus un abas Ievas meitas, viņi mita Kēras Paravelas pilī. Neviens no dzīvajiem nav skatījis šo svētlaimīgo vietu, un tagad varbūt ir pat pazudušas tās drupas. Taču mums liekas, ka tā atradusies pie Lielās Upes grīvas, tieši jūras krastā.
— Ui! — Kaspians drebuļodamies izdvesa. —Vai gribat sacīt, ka Tumšajos Mežos? Kur mīt visi tie… tie… tie spoki?
— Jūsu augstība runā tā, kā esat mācīts, — doktors sacīja. — Bet tie ir salti meli. Tur nav nekādu spoku. Šo pasaciņu izgudrojuši telmarīni. Jūsu karaļi baidās no jūras kā no rūgtas nāves, jo nemūžam nespēj pilnīgi aizmirst, ka visos stāstos Aslans nāk pāri jūrai. Viņiem negribas tai tuvoties, un viņi negrib, lai tai tuvotos kāds cits. Tāpēc viņi ļāvuši tur saaugt lieliem mežiem, lai aizšķērsotu ļaudīm ceļu uz piekrasti. Bet, tā kā viņi ir saķildojušies ar kokiem, tad baidās no mežiem. Un, baidīdamies no mežiem, iztēlojas, ka tie ir pilni spoku. Un karaļi un lielie kungi, nīzdami gan jūru, gan mežus, daļēji tic šiem stāstiem un daļēji šādas pasakas veicina. Viņi jūtas drošāk, ja neviens nārnietis neiedrīkstas nokāpt liedagā un vērties uz jūru, uz Aslana zemi, uz rītiem un pasaules austrumu malu.
Kādu brīdi abi mēmi klusēja. Tad doktors Kornēlijs ierunājās: — Nāciet! Esam te palikuši pietiekami ilgi. Ir laiks iet lejup un likties gultā.