Arī Tomā gulēja slikti. Taču viņu elles mošķi nevajāja. Tomā kremta ilgas pēc šīs zemes lietām. Tikai pirms dažiem mēnešiem viņš bija aizgājis no dzimtā ciema, atstādams visu, kas sirdij dārgs, paņemdams ceļā līdzi vienīgi nelielu maisiņu ar plāceņiem un cerību — sapelnīt pilsētā naudu, par ko nopirkt savu zemes stūrīti. Tad viņš varēs apprecēties ar veselīgo sārtvaidzi Mariju … O, tad viņas tēvs vairs nepretosies laulībām.
Un nu viss pagalam. Uz sava nejaušā cietuma baltās sienas viņš ieraudzīja fermu un jautru, veselīgu, Marijai tik līdzīgu sievieti, kas slauca govi. Tomā vietā kāds cits vīrietis pārveda pāri pagalmam, garām kluk- stošajai vistai un cālēniem, zirgu, kas ar asti vienmērīgi atgaiņāja mušas. Bet, viņš, Tomā, ir beigts, iznīcināts, un viņa galva uzbāzta uz mieta kā vārnu biedēklis. Kur ir viņa spēcīgās rokas, veselīgais ķermenis? Aiz izmisuma Tomā sāka griezt zobus. Pēc tam viņš klusi raudāja, un asaras bira uz stikla paliktņa...
— Kas tad tas? — rīta apgaitas laikā prar sīja pārsteigtā Lorāna. — No kurienes te radies ūdens?
Kaut arī Džons gaisa krānu tālredzīgi bija jau atgriezis, Tomā neatbildēja. Drūmi un naidīgi viņš paskatījās uz Lorānu, bet, kad viņa piegāja pie Brikes galvas, puisis nosēcās viņai pakaļ:
— Slepkava! … — Tomā jau bija aizmirsis par šoferi, kas viņu sabrauca, un visu savu naidu izgāza uz cilvēkiem, kas bija ap viņu.
— Ko jūs teicāt, Tomā? — Lorāna atgriezās. Tomā lūpas atkal bija cieši sakniebtas, bet acis pilnas neapslāpēta naida.
Lorāna bija izbrīnījusies un gribēja izvaicāt Džonu par Tomā sliktā garastāvokļa cēloņiem, taču viņas uzmanību pilnībā piesaistīja Brike.
— Esiet tik laba, pakasiet man deguna labo pusi. Šī bezpalīdzība ir drausmīga … Vai tās nav pūtītes? Bet kāpēc tad tā niez? Padodiet, lūdzu, man spoguli.
Lorāna pienesa Brikes galvai spoguli.
— Pagrieziet pa labi, es neredzu. Vēl… Nu, tā. Sārtums ir. Varbūt ieziest ar kold- krēmu?
Lorāna pacietīgi zieda krēmu.
— Tā. Tagad, lūdzu, nopūderējiet. Pateicos … Lorāna, es jums gribēju vaicāt par vienu lietu ..
— Lūdzu.
— Sakiet man, ja … ļoti grēcīgs cilvēks izsūdz garīdzniekam savus grēkus un tos nožēlo, vai tāds cilvēks var cerēt uz piedošanu un nonākt debesīs?
— Protams, ka var, — Lorāna nopietni atbildēja.
— Es tik ļoti baidos no elles mocībām …— Brike atzinās. — Es jūs lūdzu, ataiciniet pie manis kirē … es gribu nomirt kā kristīgā …
Brikes galva ar mirstošas mocekles izteiksmi pavērsa skatu augšup. Tad viņa nolaida acis un iesaucās:
— Cik jūsu kleitai interesants piegriezums!
Vai tā ir pēdējā mode? Jūs man sen neesat rādījusi modes žurnālus.
Brikes domas atgriezās pie šīs pasaules lietārn.
— īsa… īsie svārki skaistām kājām ir ļoti izdevīgi. Manas -kājas! Manas nabaga kājas! Vai jūs tās redzējāt? O, kad es dejoju, šo kāju dēļ vīrieši zaudēja prātu!
Istabā ienāca profesors Kerns.
— Kā klājas? — viņš jautri jautāja.
— Paklausieties, profesora kungs, — Brike pievērsās viņam. — Es tā nevaru … jums jāpierīko man kā nebūt ķermenis … Es jums jau reiz to lūdzu un tagad lūdzu vēlreiz. Es ļoti lūdzu. Es esmu pārliecināta, ka jūs, ja vien gribat, varat to izdarīt…
«Velns parāvis, bet kāpēc gan ne?» nodomāja profesors Kerns. Kaut arī visu slavu par cilvēka galvas atdzīvināšanu viņš piesavinājās sev, sirds dziļumos Kerns apzinājās, ka nopelni par šī eksperimenta veiksmi pieder vienīgi profesoram Dovelam. Bet kāpēc neiet tālāk par Dovelu? No diviem bojā gājušiem cilvēkiem radīt vienu dzīvu — tas būtu vareni! Un eksperimenta veiksmes gadījumā viss gods ar pilnām tiesībām tad pienāktos Kernam vienam pašam. Starp citu, Dovela galvas padomus tomēr varētu ņemt vērā. Jā, par to noteikti jāpadomā.
— Vai jūs ļoti gribētu vēl dejot? — Kerns pasmaidīja un uzpūta Brikes galvai cigāra dūmu strūklu.
— Vai es gribētu? Es dejošu dienu un nakti. Es māšu ar rokām kā vējdzirnavu spārniem, es lidināšos kā tauriņš … Dodiet man ķermeni, jaunu, skaistu sievietes ķermeni!
— Kāpēc tieši sievietes ķermeni? — Kerns koķeti jautāja. — Ja vien jūs vēlētos, es varētu dot jums arī vīrieša ķermeni.
Brike palūkojās viņā ar izbrīnu un šausmām.
— Vīrieša ķermeni? Sievietes galva uz vīrieša ķermeņa? Nē, nē, tā būtu drausmīga bezjēdzība! Pat apģērbu grūti izdomāt…
— Bet tad jau jūs vairs nebūsit sieviete. Jūs pārvērtīsities par vīrieti. Jums izaugs ūsas un bārda, pārmainīsies arī balss. Vai jūs negribētu pārvērsties par vīriefi? Daudzas sievietes nožēlo to, ka nav piedzimušas par vīriešiem …
— Tās droši vien ir sievietes, kam vīrieši nav pievērsuši uzmanību. Tādām, protams, . būtu izdevīgāk, ja viņas pārvērstos par vīriešiem. Bet man … man to nevajag. — Un Brike lepni uzrāva savas skaistās uzacis.
— Lai notiek pēc jūsu prāta, jūs paliksit sieviete. Es papūlēšos sameklēt jums atbilstošu ķermeni.
— Ai, profesor, es būšu jums bezgalīgi pateicīga. Vai to varētu izdarīt jau šodien? Es iedomājos, kas tas būs par efektu, kad atkal atgriezīšos «Šanuārā» …
— Tik ātri tās lietas neiet.
Brike turpināja pļāpāt, bet Kerns jau bija piegājis pie Tomā un vaicāja:
— Kā klājas, draudziņ?
Tomā profesora un Brikes sarunu nebija dzirdējis. Iegrimis pārdomās, viņš drūmi paskatījās Kernā un neko neatbildēja.
Kopš Kerns bija apsolījis Brikei jaunu ķermeni, viņas garastāvoklis krasi izmainījās. Elles mošķi viņu pārstāja vajāt. Par aizkapa valstību viņa vairs nedomāja. Visas viņas domas saistījās ap gaidāmo šīs zemes dzīvi. Lūkodamās spogulī, Brike uztraucās par to, ka seja novājē un āda gūst dzeltenīgu nokrāsu. Viņa nomocīja Lorānu, likdama veidot sev matus, taisīt frizūru un grimēt seju.
— Profesor, vai es tiešām palikšu tik vāja un dzeltena? — viņa uztraukti jautāja.
— Jūs kļūsit skaistģķa nekā bijāt, — Kerns viņu nomierināja!
— Nē, ar krāsām te neko nevar līdzēt, tas ir pašapmāns, — viņa sacīja pēc profesora aiziešanas. — Lorānas jaunkundz, mēs seju apmazgāsim ar aukstu ūdeni un masēsim. Pie acīm un no deguna līdz lūpām man parādījušās jaunas grumbiņas. Ja krietni masētu, es domāju, tās pazustu. Kāda mana draudzene … Ak jā, es taču aizmirsu pavaicāt, vai jūs sameklējāt pelēko zīda audumu kleitai? Pelēka krāsa man ļoti piestāv. Un vai modes žurnālus atnesāt? Lieliski! Cik žēl, ka vēl nevar sākt uzlaikošanu. Es nezinu, kāds augums man būs. Būtu labi, ja viņš sadabūtu' slaidāku, ar šauriem gurniem … Atveriet žurnālu!
Viņa iedziļinājās sieviešu tērpu skaistuma noslēpumos.
Profesora Dovela galvu Lorāna neaizmirsa.
Viņa tāpat kā agrāk galvu apkopa un no rītiem lasīja priekšā, bet sarunām neatlika laika, lai gan Lorāna vēl par daudz ko gribēja parunāt ar profesoru Dovelu. Viņa aizvien vairāk pārpūlējās un kļuva nervoza. Brikes galva viņai nedeva miera ne uz brīdi. Dažreiz Lorānai nācās pārtraukt lasīšanu un steigties pie Brikes tikai tāpēc vien, lai sakārtotu kādu izirušu sprogu un atbildētu, vai viņa bijusi veļas veikalā.