— Bet jūs taču nezināt sava auguma izmērus, — niknumu valdīdama, sacīja Lorāna un, uz ātru roku sakārtojusi Brikes cirtas, steidzās pie Dovela galvas.
Doma par drosmīgo eksperimentu Kernu bija aizrāvusi.
Gatavodamies šai sarežģītajai operācijai, Kerns cītīgi strādāja. Viņš bieži ieslēdzās istabā kopā ar profesora Dovela galvu un ilgi ar viņu sarunājās. Pie labākās gribas viņš nevarēja iztikt bez profesora Dovela padoma. Dovels norādīja viņam uz virkni dažādu grūtību, par kurām Kerns nebija iedomājies un kas varēja ietekmēt eksperimenta rezultātus. Dovels ieteica vispirms izdarīt dažus eksperimentus ar dzīvniekiem un vadīja šo darbu. Un — tāds reiz bija profesora Dovela intelekta spēks — viņš pats ārkārtīgi ieinte- * resējās par gaidāmo eksperimentu. Dovela galva pat kļuva it kā mundrāka. Viņa domas darbojās neparasti skaidri.
Par tik lielu Dovela palīdzību Kerns bija reizē apmierināts un neapmierināts. Jo tālāk uz priekšu virzījās darbs, jo vairāk viņš pārliecinājās, ka bez Dovela galā netiktu. Un savu patmīlību Kerns mierināja vienīgi ar to, ka šo jauno eksperimentu realizēs viņš pats.
— Jūs esat mirušā profesora Dovela cienīgs pēctecis, — ar tikko jaušamu ironisku smaidu viņam reiz sacīja Dovela galva.
— Ak, kaut es šajā darbā varētu ņemt aktīvāku līdzdalību!
Tas nebija ne lūgums, ne smalks mājiens. Dovels pārāk labi zināja, ka Kerns negribēs, neuzdrošināsies dot viņam jaunu ķermeni.
Kerns sabozās, bet izlikās, it kā nebūtu dzirdējis šo izsaucienu.
— Nu, tā, eksperimenti ar dzīvniekiem vainagojušies panākumiem, — viņš teica.
— Es operēju divus suņus. Nogriezis abiem galvas, es piešuvu viena suņa galvu otra rumpim. Abi ir veseli, šuvju vietas kaklā sadzīst.
— Kā jūs viņus barojat?
— Pagaidām vēl mākslīgi. Caur muti dodu vienīgi dezinficējošu šķīdumu ar joda piemaisījumu. Taču drīz pāriešu uz normālu barošanas veidu.
Pēc dažām dienām Kerns paziņoja:
— Suņi ēd normāli. Pārsēji ir noņemti, un es domāju, ka pēc divām trim dienām viņi varēs skriet.
— Pagaidiet vēl kādu nedēļu, — galva ieteica, — jauni suņi strauji purina galvu, un šuves var iet pušu. Neforsējiet. — «Laurus plūkt paspēsit,» galva gribēja vēl piebilst, bet savaldījās. — Un vēl kāda lieta: turiet suņus dažādās telpās. Abi kopā viņi sāks plosīties un var paši sev nodarīt pāri.
Beidzot pienāca diena, kad profesors Kerns ar svinīgu sejas izteiksmi ieveda Dovela istabā suni ar melnu galvu un baltu rumpi. Suns, kā liekas, jutās labi: acis bija dzīvības pilnas, un tas jautri luncināja asti. Ieraudzījis profesora Dovela galvu, suns pēkšņi sacēla spalvu, sāka rūkt un mežonīgā balsī riet. Neparastais skats acīmredzot viņu pārsteidza un izbiedēja.
— Pavadājiet suni pa istabu, — galva teica.
Kerns pagājās pa istabu, vezdams aiz sevis suni. Ievingrinātajam, asajam Dovela skatam nekas nepalika nepamanīts.
— Bet kas tad tas? — Dovels jautāja. — Suns ar kreiso pakaļkāju mazliet klibo. Un balss nav īsti kārtībā.
Kerns apmulsa.
— Suns kliboja jau pirms operācijas, — viņš sacīja, — kāja ir lauzta.
— No ārpuses deformāciju nevar manīt, bet aptaustīt diemžēl nespēju. Vai tad jūs nevarējāt dabūt pāris veselus suņus? — galva jautāja aizdomu pilnā balsī. — Es domāju, ka ar mani jūs, cienījamais kolēģi, varat būt pilnīgi atklāts. Ar atdzīvināšanas operāciju jūs, droši vien, noņēmāties pārāk ilgi, un ieilga apstādinātās sirdsdarbības un elpošanas «nāves pauze», bet tā rezultātā, kā jums ir zināms no maniem eksperimentiem, nereti iestājas nervu sistēmas darbības traucējumi. Taču neraizējieties, tādas parādības var izzust. Tikai' pacentieties, lai jūsu Brike nesāktu klibot ar abām kājām.
Kerns bija saniknots, bet centās, to neizrādīt. Viņš atkal pazina kādreizējo profesoru Dovelu — tiešu, prasīgu un pašpārliecinātu.
«Pretīgi,» Kerns domāja. «Sī galva, kas šņāc kā pārdurta riepa, turpina mani mācīt un zoboties par manām kļūdām, bet es, gluži kā skolnieks, esmu spiests noklausīties pamācības … Viens krāna pagrieziens, un dvēsele aizlidos no šī sapuvušā ķirbja …» Taču, neizrādīdams savu noskaņojumu, viņš uzmanīgi uzklausīja vēl dažus padomus.
— Es pateicos par jūsu norādījumiem, — sacīja Kerns un, pamājis ar galvu, izgāja no istabas.
Aiz durvīm viņš kļuva atkal jautrs.
«Nē,» Kerns sevi mierināja, «darbs paveikts teicami. Izdabāt Dovelam nav tik viegli. Suņa klibā kāja un mežonīgā balss — tas viss ir sīkums salīdzinājumā ar paveikto.»
Iedams cauri telpai, kur atradās Brikes galva, viņš apstājās un, norādīdams uz suni, teica:
— Brikes jaunkundz, jūsu vēlēšanās drīz piepildīsies. Vai redzat šo suni? Tāpat kā jums, arī viņam bija tikai galva bez ķermeņa, un paraugieties suns skrien un dzīvo, it kā nekas nebūtu bijis.
— Es neesmu suns, — aizvainota atbildēja Brikes galva.
— Bet tas taču ir nepieciešams eksperiments. Ja ar svešu ķermeni spēj dzīvot suns, tad dzīvosit arī jūs.
— Es nesaprotu, kāds tam sakars ar suni, — Brike tiepīgi atkārtoja. — Man gar suni nav nekādas daļas. Labāk pasakiet, kad* es tikšu atdzīvināta. Tā vietā, lai drīzāk atdzīvinātu mani, jūs ķēpājaties ar suņiem.
Kerns bezcerīgi atmeta ar roku un, joprojām jautri smaidīdams, sacīja:
— Tagad drīz. Jāatrod tikai piemērots līķis… tas ir, ķermenis, un jūs būsit, kā mēdz teikt, pilnā kārtībā.
Aizvedis suni, Kerns atgriezās ar centimetra mēru rokās un rūpīgi izmērīja Brikes kakla apkārtmēru.
— Trīsdesmit seši centimetri, — viņš sacīja.
— Mans dievs, vai es tiešām esmu tā novājējusi?— iesaucās Brikes galva. — Man bija trīsdesmit astoņi, bet kurpes es valkāju …
Taču Kerns, viņā neklausīdamies, ātri devās uz savu kabinetu. Viņš vēl nebija paspējis apsēsties pie rakstāmgalda, kad pie durvīm klauvēja.
— Lūdzu!
Durvis atvērās. Ienāca Lorāna. Marija centās izturēties mierīgi, taču viņas seja pauda satraukumu.
Ļaunais un labais
— Kas noticis? Vai kaut kas atgadījiesar galvām? — pacēlis skatu no papīriem, jautāja Kerns.
— Nē… bet es gribēju ar jums parunāt, profesora kungs.
Kerns atgāzās pret krēsla atzveltni.
— Es klausos, Lorānas jaunkundz.
— Sakiet, lūdzu, vai jūs nopietni domājat Brikes galvai dot jaunu ķermeni jeb vai tikai mierināt viņu?
— Pavisam nopietni.
— Un jūs cerat, ka operācija būs veiksmīga?
— Pilnīgi. Jūs taču redzējāt suni?
— Vai Tomā jūs nedomājat… atdot normālo dzīvi? — aplinkus iesāka Lorāna.
— Kāpēc gan ne? Viņš man to jau lūdza. Tomēr visu reizē nevar.
— Bet Dovelam … — Lorāna sāka runāt ātri un satraukti. — Protams, ka katram ir tiesības dzīvot, dzīvot normālu, cilvēcisku dzīvi, gan Tomā, gan Brikei. Taču jūs, domājams, saprotat, ka profesora Dovela galva ir daudz vairāk vērta nekā citas jūsu galvas … un, ja jūs gribat atdot normālu dzīves veidu Tomā un Brikei, tad daudz svarīgāk ir ļaut atgriezties dzīvē profesoram Dovelam.
Kerns sadrūma. Viņa skatiens kļuva sasprindzināti pētošs un bargs.
— Profesors Dovels, pareizāk sakot, viņa galva jūsu personā ir atradusi brīnišķu aizstāvi, — viņš teica, ironiski smaidīdams. — Taču šāds aizstāvis viņam diemžēl nav vajadzīgs, un jūs par velti uzbudināties un uztraucaties. Protams, ka es esmu domājis arī par Dovelu.