— Kāpēc tad jūs eksperimentu nesākat ar viņu?
— Tieši tāpēc, ka Dovela galva ir vairāk vērta par tūkstošiem citu cilvēku galvām. Pirms apveltu ar ķermeni Brikes galvu, es iesāku ar suni. Brikes galva ir tikpat daudz reižu vērtīgāka par suņa galvu, cik Dovela galva vērtīgāka par Brikes galvu.
— Cilvēka un suņa dzīvības nav salīdzināmi jēdzieni, profesora kungs …
— Tāpat kā Dovela un Brikes galvas. Vai jums vairāk nekā nav ko sacīt?
— Nē, profesora kungs, — Lorāna atbildēja un devās uz durvīm.
— Tādā gadījumā, jaunkundz, man ir daži jautājumi jums. Pagaidiet, jaunkundz.
Jautājoši skatīdamās uz Kernu, Lorāna palika pie durvīm stāvam.
— Pienāciet, lūdzu, pie galda, apsēstieties.
Lorāna nobažījusies apsēdās dziļajā klubkrēslā. Kerna seja neko labu nevēstīja. Kerns atgāzās pret klubkrēsla atzveltni un ilgi pētījoši skatījās Lorānai acīs, kamēr viņa tās nolaida. Tad viņš ātri izslējās savā varenajā augumā, ar dūrēm stingri atspiedās pret galdu un, paliecis galvu uz Lorānas pusi, vaicāja klusi, bet draudīgi:
— Sakiet, vai jūs neesat atgriezusi Dovela galvas gaisa krānu? Vai jūs neesat ar viņu sarunājusies?
Lorāna juta, ka viņai pirkstu galiņi kļūst auksti. Galvā sagriezās domu viesuļi. Naids, ko viņā izraisīja Kerns, mutuļoja un solījās kuru katru brīdi izlauzties uz āru.
«Teikt viņam patiesību vai nē?» Lorāna svārstījās. O, kāda bauda būtu pateikt šim cilvēkam acīs vārdu «slepkava», bet tāds atklāts izlēciens varēja visu sabojāt.
Lorāna neticēja, ka Kerns Dovela galvai dos jaunu ķermeni. Viņa zināja jau pārāk daudz, lai ticētu tādai iespējai. Un viņa ilgojās tikai pēc viena — lai sabiedrības acīs varētu atmaskot Kernu, kas bija piesavinājies Dovela pētījumu rezultātus, un lai varētu atklāt viņa noziedzību. Lorāna zināja, ka Kerns gatavs iet pāri līķiem un, uzsākdama atklātu cīņu, viņa riskē ar savu dzīvību. Tomēr pašaizsar- gāšanās jūtas viņu neaizkavēja. Viņa tikai negribēja mirt, iekams nebūs atklāti Kerna noziegumi, un tāpēc vajadzēja melot. Taču sirdsapziņa, viņā ieaudzinātie principi viņai neatļāva melot. Vēl nekad dzīvē Lorāna nebija melojusi un tagad briesmīgi uztraucās.
Kerns joprojām raudzījās viņā.
— Nemelojiet, — viņš izsmējīgi teica, — neuzkraujiet savai sirdsapziņai melu grēku. Jūs sarunājāties ar galvu, neliedzieties, es to zinu. Džons visu ir noklausījies …
Nodūrusi galvu, Lorāna klusēja.
— Man tikai gribētos zināt, par ko jūs ar galvu runājāt?
Lorāna juta, kā viņas sejā sakāpj asinis. Viņa pacēla galvu un paraudzījās Kernam tieši acīs.
— Par visu ko.
— Tā, — teica Kerns, rokas no galda nenoņemdams. — Tā jau es domāju. Par visu ko.
Iestājās klusums. Lorāna no jauna nodūra acis un sēdēja kā noziedzniece, kas gaida spriedumu.
Kerns pēkšņi piegāja pie durvīm un tās aizslēdza. Tad, aizlicis rokas aiz muguras, viņš pastaigāja šurpu turpu pa kabineta mīksto paklāju. Pēc tam klusi pienāca pie Lorānas un prasīja:
— Un ko tad jūs, mīļo meitenīt, domājat uzsākt? Nodot asinskāro briesmoni Kernu tiesai? Iemīt viņa vārdu dubļos? Atmaskot viņa noziegumus? Dovels jums droši vien to lūdza?
— Nē, nē, — aizmirsusi par savām bailēm, dedzīgi ierunājās Lorāna, — es jums galvoju, ka profesora Dovela galva nepavisam nelolo atriebības jūtas. Ai, cik cildena ir šī dvēsele! Viņš pat… mani atrunāja. Viņš nav tāds kā jūs, nedrīkst spriest pēc sevis! — Lorāna mirdzošām acīm beidza runāt jau izaicinošā tonī.
Kerns iesmējās un atkal sāka staigāt pa kabinetu.
— Tā, tā, lieliski. Tātad jūs tomēr domājāt mani atmaskot, un, ja vien Dovels jūs neatturētu, tad profesors Kerns jau sēdētu cietumā. Ja cildenais nevar triumfēt, tad vismaz jāsoda ļaunais. Tā ir beigušies visi tikumiskie romāni, kurus jūs esat lasījusi, vai nav tiesa, mīļo meitenīt?
— Un ļaunums tiks sodīts! — viņa iesaucās, gandrīz vairs nevaldīdama pār sevi.
— O, jā, protams, tur, debesīs. — Kernš^ paskatījās griestos, kas bija noklāti ar melnā ozolkoka plāksnēm. — Taču te, zemes virsū, triumfē ļaunums un tikai ļaunums, lai tas jums, naivo cilvēciņ, ir zināms! Bet cildenais… cildenais stāv ar izstieptu roku un izlūdzas grašus no ļaunā, vai arī kvern, lūk, tur. — Kerns norādīja uz istabu, kurā atradās Dovela galva. — Kvern kā putnu biedēklis, pārdomādams par visa pasaulīgā nīcību.
Piegājis Lorānai cieši klāt, viņš zemā balsī teica:
— Jūs zināt, ka gan jūs, gan profesora Dovela galvu es varu vārda vistiešākajā nozīmē samalt miltos un neviens cilvēks par to neuzzinās.
— Es zinu, jūs esat gatavs uz jebkādu...
— Noziegumu? Un ļoti labi, ka jūs to zināt.
Kerns atkal sāka staigāt pa istabu un, it kā skaļi domādams, turpināja runāt jau parastā balsī:
— Taču ko jūs pavēlēsit ar sevi darīt, daiļā atriebēja? Jūs diemžēl piederat tai ļaužu sugai, kas neapstājas nekādu šķēršļu priekšā un taisnības labad gatavi nest mocekļa ērkšķu kroni. Jūs esat trausla, nervoza, jūtīga, bet jūs nevar iebiedēt. Vai man jūs nogalināt? Šodien pat, tūlīt? Slepkavības pēdas man izdosies likvidēt, taču mazliet ar to tomēr Vajadzēs noņemties. Bet laiks man ir dārgs. Jus uzpirkt? Tas ir grūtāk nekā jūs iebiedēt … Nu, sakiet, ko man ar jums iesākt?
— Lai viss paliek tāpat kā bijis… līdz šim laikam es taču jūs neesmu nodevusi.
— Un nenodosit?
Lorāna ar atbildi vilcinājās, pēc tam atbildēja klusi, bet nelokāmi:
— Nodošu.
Kerns piecirta kāju.
— U, cik spītīgs skuķis! Tad, lūk, ko es jums teikšu. Tūliņ sēstieties pie mana rakstāmgalda. Nebaidieties, es vēl netaisos jūs ne žņaugt, ne indēt. Nu, sēstieties taču.
Lorāna neizpratnē palūkojās viņā, padomāja un apsēdās atzveltnes krēslā pie rakstāmgalda.
— Galu galā, jūs man esat vajadzīga. Ja es jūs tagad nogalināšu, man nāksies pieņemt vietnieci vai vietnieku. Man nav garantijas, ka jūsu vietā negadīsies kāds šantāžists, kas, atklājis Dovela galvas noslēpumu, sāks no manis izspiest naudu, lai gala rezultātā tomēr mani nodotu. Jūs es vismaz pazīstu … Nu, tā, rakstiet: «Dārgo māmiņ — vai kā jūs tur saucat savu māti —, manis kopto slimo cilvēku veselības stāvoklis prasa, lai es ilgu laiku neizietu no profesora Kerna mājas …»
— Jūs gribat man laupīt brīvību? Aizturēt savā mājā? — Loiāna sašutusi jautāja un nerakstīja.
— Tieši tā, mana cēlā palīdze.
— Tādu vēstuli es nerakstīšu, — Lorāna noteikti paziņoja.
— Diezgan! — Kerns pēkšņi iesaucās tā, ka notinkšķēja pulksteņa atspere. — Saprotiet taču, ka citas izejas man nav. Galu galā, neesiet stulbene.
— Pie jums es nepalikšu, un šo vēstuli nerakstīšu!
— Ak tā! Nu, labi. Varat vākties uz visām četrām debess pusēm! Taču, pirms no šejienes iziesit, jūs kļūsit lieciniece, kā es izdzēsīšu profesora Dovela galvai dzīvību un pašu galvu izkausēšu ķīmiskā šķīdinājumā. Ejiet tad un kliedziet pa visu pasauli, ka pie raanis esat redzējusi Dovela galvu. Jums neviens neticēs. Par jums smiesies. Taču sargieties! Jūsu nodevību es neatstāšu bez atmaksas. Nu, tad ejam!
Kerns sagrāba Lorānu aiz rokas un vilka uz * durvju pusi. Fiziski viņa bija pārāk nespēcīga, lai spētu pretoties šādai rupjai varai.
Kerns atrāva durvis, ātri izgāja cauri Tomā un Brikes istabai un iegāja telpā, kur atradās profesora Dovela galva.