Dovels bija pārsteigts par šo neparasto vizīti. Bet Kerns, nepievērsdams galvai uzmanību, ātri piegāja pie aparātiem un strauji aiztaisīja asins piegādes balona aizgriezni.
Galvas acis neizpratnē, bet mierīgi paraudzījās uz krāna pusi, pēc tam paskatījās uz Kernu un samulsušo Lorānu. Gaisa krāns bija aizgriezts, un galva nespēja runāt. Tā tikai kustināja lūpas, un Lorāna, kas bija pieradusi sadedzinājis krematorijā. Sados gadījumos krematorija ir loti izdevīga.
Kerns pazvanīja. Ienāca Džons.
— Džon, tu aizvedīsi Lorānas jaunkundzi uz balto istabu, no kuras paveras skats uz dārzu. Tā kā sagaidāms lielāks darbs, Lorānas jaunkundze pārnāk dzīvot manā mājā. Pajautā, kas jaunkundzei vajadzīgs, lai ērtāk iekārtotos, un sagādā visu nepieciešamo. Visu vari manā vārdā pasūtīt pa telefonu no veikaliem. Rēķinu es apmaksāšu. Nepiemirsti pasūtīt jaunkundzei pusdienas.
Atvadījies Kerns aizgāja.
Džons pavadīja Lorānu uz viņai ierādīto istabu.
Kerns nebija melojis: istaba patiešām bija loti laba — gaiša, plaša un mājīgi iekārtota. Caur milzīgo logu varēja redzēt dārzu. Taču pats drūmākais cietums nebūtu atstājis nomācošāku iespaidu kā šī gaišā, greznā istaba. Kā nemaņā Lorāna aizvilkās līdz logam un paskatījās dārzā.
«Otrais stāvs … augstu … no šejienes neaizbēgsi…» viņa domāja. Turklāt, ja arī varētu aizbēgt, viņa to nedarītu, jo tas būtu tikpat kā nāves spriedums Dovela galvai.
Lorāna nespēkā noslīga uz kušetes un iegrima smagās pārdomās. Viņa nevarēja pateikt, cik ilgi tā bija sēdējusi.
— Galds klāts, — viņa kā pa sapņiem izdzirda Džona balsi un atvēra nogurušos plakstus.
Pateicos, es neesmu izsalkusi, lūdzu, novāciet ēdienus.
Izdresētais sulainis bez vārda runas izpildīja pavēli un aizgāja.
Lorāna atkal ieslīga pārdomās. Kad pretējās mājas logā iedegās' gaisma, viņai uzmācās tāda vientulības sajūta, ka viņa nolēma tūliņ apciemot galvas. Jo sevišķi Marijai gribējās redzēt Dovela galvu.
Lorānas negaidītā vizīte ārkārtīgi iepriecināja Brikes galvu.
— Beidzot! — viņa iesaucās. — Vai ir jau klāt? Vai atnesa?
— Ko?
— Manu ķermeni, — Brike to sacīja tada tonī, it kā runa ietu par jaunu tērpu.
— Nē, vēl nav atnesuši, — nevijus pasmaidījusi, atbildēja Lorāna. — Taču drīz atnesīs, tagad jau jums ilgi vairs nebūs jāgaida.
— Ai, kaut tas notiktu ātrāk! …
— Bet vai arī man piešūs jaunu ķermeni? — vaicāja Tomā.
— Jā, protams, — Lorāna viņu nomierināja. — Un jūs būsit tikpat veselīgs un stiprs kā senāk. Jūs sakrāsit naudu, atgriezīsities uz laukiem un apprecēsit savu Mariju.
Lorāna jau zināja galvas slepenās domas.
Tomā nočāpstināja lūpas.
— Kaut tas notiktu ātrāk!
Lorāna aizsteidzās uz Dovela istabu.
Tikko bija atgriezts gaisa krāns, galva Lorānai jautāja:
— Ko tas viss nozīmē?
Lorāna pastāstīja par sarunu ar Kernu un savu apcietinājumu.
— Tas ir nekrietni!… — Dovels teica. — Ja vien es spētu jums palīdzēt… Un man šķiet, ka es to varu, ja tikai jūs man palīdzēsit…
Dovela acīs kvēloja naids un apņēmība.
— Viss ir ļoti vienkārši. Aizgrieziet barošanas cauruļu krānus, un es miršu. Ticiet man, es biju pat vīlies, kad Kerns atkal atgrieza krānu un mani atdzīvināja. Es nomiršu, un Kerns atlaidīs jūs mājās.
— Par tādu cenu es nekad neatgriezīšos mājās! — Lorāna iesaucās.
— Es vēlētos, kaut man būtu Cicerona daiļrunība, lai varētu pārliecināt jūs to izdarīt.
Lorāna noliedzoši papurināja galvu.
— Mani nepārliecinātu pat Cicerons. Es nekad neuzdrošināšos izdzēst cilvēka dzīvību …
— Nu, vai tad es esmu cilvēks? — vaicāja galva, skumji smaidot.
— Atcerieties, jūs pats reiz atkārtojāt Dekarta vārdus: «Es domāju. Tātad es eksistēju,» — Lorāna atbildēja.
— Pieņemsim, ka tā tas ir, bet tādā gadījumā es Kernu vairs neinstruēšu, un ne ar kādām mocībām viņš mani vairs nepiespiedīs sev palīdzēt. Tad viņš pats mani nogalinās.
— Nē, nē, es jūs lūdzu! — Lorāna pienāca pie galvas. — Uzklausiet mani! Agrāk es domāju par atriebību, tagad domāju par citu. Ja Kernam izdosies Brikes galvai pielikt ķermeni un operācija beigsies veiksmīgi, tad ir cerība arī jus atdot dzīvei… Ja ne Kerns, tad kāds cits.
— Diemžēl cerības ir joti vājas, — Dovels atbildēja. — Diezin vai pat Kernam izdosies šis eksperiments. Viņš ir ļauns un noziedzīgs cilvēks, godkārīgs kā tūkstoš Herostratu. Tomēr viņš ir talantīgs ķirurgs un, jāatzīst, pats spējīgākais no maniem bijušajiem asistentiem. Ja to neizdarīs viņš, kas līdz pat šai dienai izmantojis manus padomus, tad to neizdarīs neviens. Taču es šaubos, ka arī viņš spēs veikt šo nepieredzēto operāciju.
— Bet suņi…
— Suņi — tā ir cita lieta. Pirms galvas pārstādīšanas operācijas abi suņi sveiki un veseli gulēja uz viena galda. Tas viss notika ļoti ātri, un arī tad Kernam acīmredzot izdevies atdot dzīvību tikai vienam sunim. <Zitādi, lai palepotos, viņš būtu atvedis pie manis abus suņus. Bet līķi var atvest šurp tikai pēc vairākām stundām, kad, iespējams, jau ir sācies trūdēšanas process. Par operācijas komplicētību jūs kā ārste varat spriest pati. Tas nebūt nav tas pats, kas piešūt pa pusei atgrieztu pirkstu. Rūpīgi jāsašuj visas artērijas, vēnas un, galvenais, jāsavieno nervi un mugurkaula smadzenes, citādi radīsies kroplis; pēc tam jāatjauno asinsrite… Nē, tas ir bezgala grūts uzdevums, kas mūsdienu ķirurgiem nav pa spēkam.
— Vai tiešām jūs pats neizdarītu tādu operāciju?
— Es esmu visu apsvēris, izdarījis eksperimentus ar suņiem un domāju, ka man vajadzētu izdoties …
Durvis pēkšņi atvērās. Uz sliekšņa stāvēja Kerns.
— Vai te notiek sazvērnieku apspriede? Es jūs netraucēšu. — Un aizcirta durvis.
Mirusi Diana
Brikei šķita, ka sameklēt un piešūt galvai jaunu ķermeni ir tikpat vienkārši kā pielaikot un uzšūt jaunu tērpu. Ja kakla apkārtmērs zināms, atliek tikai atrast līķi ar tādu pašu kakla izmēru.
Taču drīz viņa pārliecinājās, ka viss nav tik vienkārši.
No rīta pie viņas ieradās Kerns, Lorāna un Džons, tērpušies baltos<virsvalkos. Kerns lika, lai Brikes galvu uzmanīgi noņem no stikla pamatnes un novieto ar seju uz augšu tā, ka būtu redzama visa kakla griezuma vieta. Galvu joprojām turpināja barot ar skābekli piesātinātām asinīm. Kerns rūpīgi pētīja un mērīja kakla griezuma vietu,
— Lai gan cilvēka anatomija ir vienveidīga, — teica Kerns, — katram ķermenim ir savas individuālās īpatnības. Dažkārt ir grūti, piemēram, atšķirt ārējo miega artēriju no iekšējās. Pat cilvēkiem ar vienādu kakla apkārtmēru artēriju šķērsgriezums un elpvada platums ir dažāds. Vajadzēs krietni noņemties arī ar nerviem.
— Bet kā tad jūs operēsit? — jautāja Lorāna. — Salikdams kopā kaklu ar rumpi, jūs līdz ar to aizsegsit visu griezumu.
— Tur jau ir tā lieta. Mēs ar Dovelu šo problēmu esam izstudējuši. Vajadzēs izdarīt veselu virkni garenisku griezumu, virzoties no centra uz perifēriju. Tas ir ļoti sarežģīts darbs. Galvas un līķa kaklā būs jātaisa jauni griezumi, lai sasniegtu neatmirušas, dzīvotspējīgas šūnas. Taču galvenā grūtība ir cita. Galvenais — kā līķa ķermenī iznīcināt infekcijas perēkļus un trūdēšanas procesa produktus, kā attīrīt asinsvadus no sarecējušām un piepildīt tos ar svaigām asinīm, kā no jauna iedarbināt organisma «motoru» — sirdi … Un mugurkaula smadzenes? Visniecīgākā pieskaršanās izraisa tajās ārkārtīgi spēcīgu reakciju, kam bieži vien ir vissmagākās sekas.