— Un kā jūs domājat visas šīs grūtības pārvarēt?
— O, pagaidām tas ir mans noslēpums. Ja eksperiments izdosies, es publicēšu miruša cilvēka atdzīvināšanas procesa aprakstu. Bet šodienai pietiks. Nolieciet galvu atpakaļ. Ielaidiet tajā gaisa strūklu. Kā jūs, jaunkundz, jūtaties? — vērsdamies pie Brikes galvas, Kerns jautāja.
— Pateicos, labi. Paklausieties, profesora kungs, es esmu ļoti satraukta … Jūs te runājāt par dažādām nesaprotamām lietām, bet vienu es saprotu — jūs gatavojaties graizīt manu kaklu krustām šķērsām. Bet tā taču būtu tīrā bezjēdzība. Kur es rādīšos ar tādu kaklu, kas atgādina kotleti?
— Es pacentīšos, lai rētas būtu pēc iespējas maz redzamas. Taču pilnīgi noslēpt operācijas pēdas, protams, neizdosies. Nesavel- ciet tik drūmi uzacis, jaunkundz, jūs varēsit nēsāt ap kaklu samta lenti vai pat krelles. Lai notiek, jūsu «dzimšanas» dienā es jums tās uzdāvināšu. Jā, un vēl kas. Pašreiz jusu galva Ir mazliet novājējusi. Kad jūs atsāksit normālu dzīvi, galva apmēros kļūs pilnīgāka. Lai uzzinātu jūsu kakla īsto apkārtmēru, vajadzēs jūs jau tagad «uzbarot», citādi var iznākt nepatikšanas.
— Bet es taču nevaru ēst, — Brike skumīgā balsī atbildēja.
— Mēs uzbarosim jūs pa caurulīti. Es sagatavoju īpašu sastāvu, — viņš sacīja Lorānai. — Bez tam vajadzēs palielināt asins pieplūdi.
— Vai barojošajam šķīdumam jūs piemaisīsit arī taukvielas?
Kerns nenoteikti pamāja ar roku.
— Ja galva arī neuzbarosies, tad vismaz «piebriedis», bet tieši tas mums vajadzīgs. Tātad paliek pats svarīgākais, — viņš sacīja, nobeigdams sarunu. — Lūdziet dievu, Brikes jaunkundz, lai drīzāk ietu bojā kāda skaistule, kas pēc nāves varētu aizdot jums savu daiļo augumu.
— Tā nerunājiet, tas ir drausmīgi! Cilvēkam jāiet bojā, lai es iemantotu ķermeni… Turklāt es baidos, doktor. Tas taču būsiīķa augums. Un ja nu pēkšņi viņa ierodas Uti pieprasa, lai to atdod?
— Kāda viņa?
— Mirusī.
— Viņai taču nebūs kāju, lai atnāktu, — Kerns smiedamies atbildēja. — Un, ja arī viņa atnāks, pateiksit, ka jūs esat atdevusi viņas ķermenim galvu, nevis viņa atdevusi jums augumu, un viņa, protams, par šādu dāvanu būs pateicīga. Es aizeju uz morgu dežurēt. Novēliet man labu veiksmi!
Eksperimenta pozitīvs iznākums daudzējādā ziņā bija atkarīgs no līķa svaiguma, tāpēc-Kerns pameta visus darbus un, gaidīdams uz laimīgu gadījumu, pārcēlās gandrīz vai uz dzīvi morgā.
Ar cigāru mutē viņš soļoja pa garo telpu tik mierīgi; it kā pastaigātos pa bulvāri. No griestiem uz garajām marmora galdu rindām krita blāva gaisma. Uz katra galda gulēja ar ūdens strūklu apmazgāts kails līķis.
Sabāzis rokas mēteļa kabatās, cigāru kūpinādams, Kerns apstaigāja garās galdu rindas, ielūkojās līķu sejās un laiku pa laikam pacēla ādas pārklāju, lai apskatītu kādu ķermeni.
Turpat staigāja arī mirušo radinieki un draugi.. Kerns uz viņiem raudzījās ar aizdomām, baidīdamies, ka tie varētu «nocelt no deguna» viņam piemērotu līķi. Sameklēt līķi nemaz nebija tik vienkārši. Piederīgie līķus varēja izņemt trīs dienu laikā, bet tāds trīs dienās pussatrunējis līķis Kernu vairs neinteresēja. Viņam bija nepieciešams pilnīgi svaigs, pat vēl neatdzisis līķis.
Kerns neskopojās ar dzeramnaudām, lai pirmais varētu «apskatīt katru jaunatnestu līķi. Līķa numuru varēja samainīt, un, galu galā, kādu neveiksminieci varēja arī iegrāmatot kā «bez vēsts pazudušu».
«Brikes gaumei atbilstošu Diānu nav nemaz tik viegli atrast,» apskatīdams līķu platās pēdas un tulznainās rokas, Kerns nodomāja. Lielākā tiesa no'tiem, kas tagad gulēja uz galdiem, dzīvi būdami, limuzīnos nebija braukājuši. Kerns staigāja no zāles viena gala uz otru. Šajā laikā daži līķi bija identificēti un aiznesti, bet to vietā atstiepa citus. Taču arī starp jaunatnestajiem līķiem Kerns nevarēja atrast operācijai piemērotu eksemplāru. Daži līķi bez galvām atgadījās, taču tiem vai nu nebija piemērotas ķermeņa uzbūves, vai nu miesā bija rētas, vai arī, visbeidzot, tie bija jau sākuši trūdēt. Diena gāja uz beigām, Kerns sajuta izsalkumu un labsajūtā iedomājās par vistas kotletēm ar kūpošiem zirnīšiem.
«Neveiksmīga diena,» paraudzīdamies pulkstenī, Kerns nodomāja. Cauri izmisuma, skumju un šausmu māktajam pūlim, kas klīda gar līķiem, Kerns devās uz izeju. Kalpotāji* viņam pretī nesa sievietes līķi bez galvas. Nomazgātais, baltais ķermenis spīdēja kā balts marmors.
«O, tas ir kaut kas piemērots,» viņš nodomāja un sekoja sargiem. Kad līķis bija novietots uz galda, Kerns ātri to aplūkoja un viņā nobrieda vēl ciešāka pārliecība, ka meklēto atradis. Kerns jau grasījās pačukstēt kalpotājiem, lai līķi aiznes, kad pēkšņi pie mirušās pienāca slikti ģērbies večuks ar sen neskūtu bārdu un ūsām.
— Tā ir viņa, Marta! — viņš iesaucā? un ar roku notrauca no pieres sviedrus.
«Velns viņu šurp attriecis!» Kerns nolamājās un, piegājis pie večuka, teica:
— Vai jūs līķi sazīmējāt? Tam taču nav galvas.
Vecais vīrs parādīja lielu dzimumzīmi uz līķa kreisā pleca.
— Tā ir Martas dzimumzīme, — viņš atbildēja.
Kerns bija pārsteigts, ka vecais vīrs runā tik mierīgi.
— Kas viņa jums bija? Sieva vai meita?
— Dievs ir žēlīgs, — atteica runātīgais večuks. — Viņa man bija māsasmeita, pareizāk sakot, māsīcas meita. Māsīca nomira, un viņas trīs meitas palika man uz kakla. Bet man pašam četri bērni. Paknapi. Bet ko iesāksi, kungs? Nav taču kaķēni, aiz durvīm neizliksi. Un tā nu mēs dzīvojām. Kamēr atgadījās nelaime. Mēs dzīvojām vecā mājā. Mūs jau sen no turienes liek laukā, bet kur lai paliek? Nu, tā arī pienāca gals. Jumts iebruka. Citi bērni tikai apdauzījās, bet šai galvu sadragāja. Mēs ar veceni nebijām mājās, mēs pārdodam ceptus kastaņus. Pārnāku, bet Marta jau aizvesta uz morgu. K^pēc uz morgu? Kā saka, kompānijas pēc. Arī citos dzīvokļos cilvēki beigti, daži no viņiem dzīvojuši vientuļi, un tad nu visi atgādāti uz šejieni. Atgriežos mājās, eh, sasodīts, nevar tikt iekšā, izskatās kā pēc zemestrīces.
«Piemērots gadījums,» nodomāja Kerns, un, pavilcis večuku sānis, viņam sacīja:
— Kas bijis — bijis. Es, redziet, esmu ārsts, un man vajadzīgs līķis. Runāšu atklātu valodu. Dodu jums simts frankus — un varat čāpot uz māju.
— Jūs viņu izķidāsit. — Vecais nosodoši pašūpoja galvu un sāka pārdomāt. — Viņai, protams, tā vai tā jāsapūst… Mēs esam nabadzīgi ļautiņi… Bet tomēr nav taču svešas asinis …
— Divi simti.
— Trūkums negants, bērniņi izsalkuši … Žēl tomēr... Viņa bija laba meitene, ļoti laba, ļoti labsirdīga, un seja kā rožlapiņa, ne jau tāda, kā šiem salašņām … — Vecis nicīgi pamāja uz galdiem ar līķiem.
«Ir nu gan vecis! šķiet, ka viņš sāk uzlielīt savu preci,» Kerns nodomāja un nolēma mainīt taktiku.
— Nu, kā -vēlaties, — viņš nevērīgi sacīja. — Līķu te netrūkst, un daži nepavisam nav sliktāki par jūsu māsīcas meitu. — To teicis, Kerns gāja prom.
— Nē, kā tad tā, ļaujiet padomāt… — večuks tipināja viņam pakaļ, acīmredzami ieinteresēts darījumā.
Kerns jau triumfēja, bet situācija vēlreiz neparedzēti mainījās.
— Vai tu jau esi te? — atskanēja satraukta, vecīga balss.
Kerns pagriezās un ieraudzīja, ka ātrā gaitā nāk šurp apaļīga vecīte ar tīru, baltu aubi galvā. Viņu ieraugot, večuks neviļus iestenējās.