— Vai atradi? ,— vecīte jautāja, bailīgi skatīdamās apkārt un murminādama lūgšanu.
Vecais vīrs klusēdams parādīja ar roku uz līķa pusi.
— Ak tu, mūsu balodīt, ak tu, nelaimīgā cietēja! — tuvodamās līķim, veča iegaudojās.
Kerns saprata, ka ar veču sarunāt būs grūti.
— Paklausieties, kundze, — viņš tai laipni sacīja. — Es te runāju ar jūsu vīru un uzzināju, ka jūs dzīvojat lielā trūkumā.
— Vienalga, dzīvojam bagāti vai nabagi, žēlastības dāvanas nelūdzam, — vecīte lepni atcirta.
— Jā, bet… redziet, es esmu apbedīšanas labdarības biedrības biedrs. Varu nokārtot, lai jūsu māsīcas meitu apbeda uz biedrības rēķina, un visas rūpes uzņemos es. Ja vēlaties, uzdodiet to man, bet paši ejiet mierīgi mājās, jūs gaida jūsu bērni… un bāreņi.
— Ko tu te esi samuldējis? — večiņa klupa virsū vīram. Pagriezusies pret Kernu, viņa sacīja:
— Pateicos, kungs, bet es pati izdarīšu visu, kā pienākas. Kaut kā jau tiksim galā arī bez jūsu labdarības biedrības palīdzības.
Ko boli acis? — Sarunā ar vīru viņa pārgāja uz parasto toni. — Pievāc mirušo! Braucam! Es atstūmu ķerru.
Visu viņa pateica tik noteikti, ka Kerns atturīgi palocīja galvu un devās prom.
Muļķīgi! Nē, šodien ir galīgi neveiksmīga diena.
Viņš gāja uz izeju un, pasaucis sānis sargu, klusi teica:
— Tad nu turiet acis vaļā un, ja vien gadās kaut kas piemērots, lūdzu, nekavējoties man piezvaniet.
— Visādā ziņā, kungs. — Dabūjis no Kerna krietnu dzeramnaudu, sargs centīgi māja ar galvu.
Kerns restorānā pamatīgi paēda un atgriezās mājās.
Kad viņš ienāca Brikes istabā, tā viņu sagaidīja ar pēdējā laikā tik parasto jautājumu.
— Vai atradāt?
— Atradu gan, bet neveiksmīgi, velns lai parauj! — viņš atteica. — Pacietieties!
— Vai tad tiešām nebija nekā piemērota? — Brike neatlaidās.
— Bija tādi līkkājaini ērmi. Ja gribat, es…
— Ai, nē, tad labāk pacietīšos. Es negribu būt par ērmu.
Kerns nolēma doties pie miera ātrāk nekā parasts, lai agrāk varētu piecelties un steigties atkaļ uz morgu. Viņš vēl nebija paguvis aizmigt, kad pie gultas iezvanījās telefons. Kerns nolamājās un paņēma klausuli.
— Halo! Es klausos. Jā, profesors Kerns. Kas? Pie pašas stacijas noskrējis no sliedēm vilciens? Milzums līķu? Nu, protams, nekavējoties. Es jums pateicos.
Kerns sāka veicīgi ģērbties, izsauca Džonu un uzkliedza:
— Mašīnu!
Pēc piecpadsmit minūtēm viņš jau drāzās pa naksnīgajām ielām kā uz ugunsgrēku.
Sargs nebija melojis. Šajā naktī nāve bija ievākuši bagātu ražu. Nepārtraukti morgā nesa iekšā līķus. Visi galdi bija pilni. Drīz līķus nācās novietot uz grīdas. Kerns bija sajūsmināts. Viņš pateicās liktenim, ka šī katastrofa nenotika dienā. Ziņa par katastrofu droši vien vēl nebija aplidojusi pilsētu. Morgā svešu cilvēku pagaidām nebija. Kerns apskatīja neizģērbtos un neapmazgātos līķus. Visi tie bija- vēl pavisam silti. Ārkārtīgi veiksmīgs gadījums. Slikti tikai tas, ka šis veiksmīgais gadījums nebija rēķinājies ar Kerna īpašajām prasībām. Vairums līķu bija sašķaidīti vai arī stipri sakropļoti. Tā kā upurus arvien vēl nesa klāt, Kerns nezaudēja cerības.
— Parādiet man, lūk, to, — viņš sacīja kalpotājam, kas nesa pelēkā kostīmā tērptas meitenes līķi. Tam bija sadragāts pakausis. Mati vienās asinīs, tāpat arī drānas. Taču tās nebija saņurcītas. Acīmredzot ķermenis nav daudz cietis... Derēs. Miesas uzbūve bija diezgan plebejiska. «Droši vien kāda istabene; taču labāk tāds ķermenis nekā nekāds,» Kerns nodomāja.
— Bet šī? — Kerns norādīja uz citām nestuvēm. — Tas taču ir īsts atradums! Vesels dārgums! Velns lai parauj, cik bēdīgi tomēr, ka gājusi bojā tāda sieviete!
Uz grīdas nolika jaunas sievietes līķi ar neparasti skaistu, aristokrātisku seju, kurā bija sastingusi vienīgi dziļa izbrīna izteiksme. Viņai bija iedragāts galvaskauss virs labās auss. Domājams, ka nāve iestājusies vienā acumirkli. Uz baltā kakla mirdzēja lielu īsto pērļu virkne. Elegantais melnā zīda tērps bija ieplēsts tikai lejasdaļā un no kakla izgriezuma līdz pleca galam. Uz kailā pleca redzama dzimumzīme.
«Tāpat kā tai,» Kerns nodomāja. «Bet šī… kāds daiļums!» Kerns ātri izmērīja kakla apkārtmēru. «Kā pēc pasūtījuma.»
Kerns norāva dārgo pērļu kaklarotu, pameta to kalpotājam un teica:
— Es ņemu šo te līķi. Taču, tā kā man nav laika līķus te pamatīgi apskatīt, katram gadījumam es ņemu vēl arī šo. — Viņš norādīja uz pirmās meitenes līķi. — Ātrāk, ātrāk! Ievīstiet' līķus audeklā un nesiet ārā! -Vai jūs dzirdat? Sāk lasīties pūlis. Jums vajadzēs atvērt morgu, un pēc pāris minūtēm te būs īsta Bābele.
Līķus iznesa, novietoja Kerna automašīnā un ātri aizveda uz viņa māju.
Viss operācijai nepieciešamais bija sagatavots jau iepriekš. Brikes augšāmcelšanās diena, pareizāk sakot, nakts bija klāt. Kerns negribēja zaudēt ne minūti.
Abus līķus nomazgāja un, palagos satītus, ienesa Brikes istabā, un nolika uz operāciju galda.
Brike kaisa nepacietībā paskatīties uz savu jauno augumu, bet Kerns ar nolūku novietoja galdu tā, lai viņa līķus neredzētu, iekams nav pabeigti visi sagatavošanās darbi.
Kerns veikli nogrieza līķiem galvas. Ievīstītas audeklā, Džons tās aiznesa prom. Tad Kerns apmazgaja griezuma vietas un operāciju galdu, sagatavoja ķermeņus.
Kritisku skatu vēlreiz aplūkojis līķus, Kerns norūpējies pašūpoja galvu. Ķermenim ar dzimumzīmi uz pleca bija nevainojama forma, un tas īpaši izcēlās salīdzinājumā ar «istabenes» plātkaulaino, stūraino, neproporcionālo, bet spēcīgo augumu. Brike, protams, izvēlēsies šīs aristokrātiskās Diānas augumu. Taču, rūpīgi apskatot līķi, Kerns ievēroja, ka Diānai, kā viņš to tagad sauca, ir arī defekts: labās kājas pēdu bija savainojis kāds dzelzs gabals. Brūce pārāk bīstama nelikās. Kerns to piededzināja ar jodu, un par asins saindēšanos nebija pamata bažīties. Tomēr labākus rezultātus solīja operācija ar «istabenes» ķermeni.
— Pagrieziet Brikes galvu, — Kerns sacīja Lorānai. Lai Brike sagatavošanas darbu laikā netraucētu ar savu pļāpāšanu, viņai bija aizbāzta mute, tas ir, bija atvienots balons ar saspiesto gaisu. — Tagad var palaist gaisa strūklu.
Kad Brike ieraudzīja līķus, viņa iekliedzās kā apdedzinājusies. Viņas acis no šausmām iepletās. Vienam no šiem līķiem vajadzēja kļūt par viņas pašas ķermeni. Pirmo reizi līdz sāpīgumam asi viņa izjuta, cik operācija ir neparasta, un sāka šaubīties.
— Nu, ko jūs sakāt? Kā jums patīk šie līķ … šie augumi?
— Es … baidos … — galva nosēca. — Nē, nē, es nebiju domājusi, ka tas viss ir tik šausmīgi … es negribu …
— Jūs negribat? Tādā gadījumā es līķim piešūšu Tomā galvu. Tomā pārvērtīsies par sievieti. Vai, jūs, Tomā, .tūliņ gribat iemantot šo augumu?
— Nē, pagaidiet, lūdzu, — Brike izbijās. — Es esmu ar mieru. Man gribas to augumu … ar dzimumzīmi uz pleca.
— Es jums ieteiktu izvēlēties, lūk, šo. Tas nav tik glīts, taču bez nevienas skrambiņa^.
— Es neesmu veļas mazgātāja, bet aktrise, — lepni atcirta Brikes galva. — Es gribu, lai man būtu skaists augums. Un dzimumzīme uz pleca … Vīriešiem tādas ļoti patīk…
— Lai notiek, kā jūs vēlaties, — Kerns atbildēja. — Lorānas jaunkundz, pārnesiet Brikes jaunkundzes galvu uz operāciju galdu. Dariet to ļoti uzmanīgi, galvas asinsrite nedrīkst pārtrūkt līdz pēdējam brīdim.