Lorāna veikli rosījās, veikdama pēdējos sagatavošanās darbus operācijai. Brikes seja pauda ārkārtīgu sasprindzinātību un satraukumu. Kad galvu novietoja uz galda, Brike neizturēja un iekliedzās tā, kā viņa nekad vēl nebija kliegusi:
— Es negribu! Es negribu! Nevajag! Labāk nogaliniet mani! Man ir bailes! A-ā-ā-a! …
Kerns, nepārtraukdams darbu, skarbi uzbļāva Lorānai:
— Ašāk aizveriet gaisa krānu! Piejauciet barojošajam šķīdumam- hedonālu, un viņa iemigs.
— Nē, nē, nē!
Krāns tika aizgriezts, un galva apklusa, taču turpināja kustināt lūpas un raudzījās ar šausmju un kvēla lūguma izteiksmi acīs.
— Profesora kungs, vai mēs drīkstam taisīt operāciju pret viņas gribu? — vaicāja Lorāna.
— Tagad nav īstais laiks, lai risinātu ētikas problēmas, — Kerns sausi atteica.— Pēc tam viņa pati būs pateicīga. Dariet savu darbu vai arī ejiet prom un netraucējiet mani!
Lorāna zināja, ka aiziet nevar, — ja viņa nepalīdzēs, operācijas izdošanās kļūs vēl vairāk apšaubāma. Sevi pārvarējusi, viņa turpināja darbu. Brikes galva tā raustījās, ka caurulītes tik tikko vairs turējās asinsvados. Džons palīdzēja galvu saturēt. Pamazām galva pārstāja raustīties, acis aizvērās: iedarbojās hedonāls.
Profesors Kerns sāka operāciju.
Klusumu pārtrauca vienīgi Kerna aprautās pavēles, kad viņš prasīja kādu instrumentu. No piepūles Kernam uz pieres izspiedās dzīslas. Viņš lika lietā savu spīdošo ķirurga tehniku; veiklība apvienojās ar izcilu precizitāti un uzmanību. Kaut arī Lorāna Kernu ienīda, šajās minūtēs viņa nespēja par to nesajūsmināties. Viņš darbojās kā mākslinieks iedvesmas brīdī. Viņa veiklie, jutīgie pirksti veica brīnumus.
Operācija ilga stundu un piecdesmit piecas minūtes.
— Darīts, — Kerns beidzot sacīja, atliekdams muguru. — No šī brīža Brike pārstāj eksistēt kā galva bez ķermeņa. Atliek tikai iepūst viņai dzīvību: jāliek pukstēt sirdij un jāiedarbina asinsriņķošana. Taču ar to es tikšu galā viens pats. Jūs varat atpūsties, Lorānas jaunkundz.
— Es vēl spēju strādāt, — viņa atbildēja.
Par spīti nogurumam, Lorāna vēlējās redzēt šīs neparastās operācijas pēdējo posmu. Taču Kerns acīmredzot negribēja, lai viņa uzzinātu atdzīvināšanas noslēpumu. Viņš vēlreiz kategoriski ieteica Lorānai iet atpūsties, un viņa paklausīja.
Kerns viņu atkal izsauca pēc stundas. Viņš izskatījās vēl vairāk noguris, taču seja pauda dziļu pašapmierinātību.
— Pataustiet pulsu, — viņš teica Lorānai.
Meitene, iekšēji nodrebot, satvēra Brikes roku, to pašu roku, kas vēl pirms trim stundām bija auksta un mirusi. Tagad tā bija jau silta un varēja sataustīt pulsa sitienus. Kerns pielika Brikei pie mutes spoguli. Tas norasoja.
— Elpo. Tagad vajag mūsu jaunpiedzi- mušo kārtīgi ietīt autiņos. Dažas dienas viņai vēl nāksies pagulēt pilnīgi nekustīgi.
Virs Brikes kakla apsējiem Kerns aplika ģipša veidni. Ķermeni cieši ievīstīja autos, bet muti aizsēja.
— Lai viņai neienāktu prātā runāt, — Kerns paskaidroja. — Ja sirdsdarbība būs normāla, pirmās diennaktis mēs viņu turēsim miegā.
Briki ienesa telpā, kas atradās līdzās Lorānas istabai, uzmanīgi apguldīja un iemidzināja ar elektronarkozi.
— Kamēr saaugs šuves, mēs viņu barosim mākslīgi. Jums būs viņa jākopj.
Tikai trešajā dienā Kerns atļāva Brikei «atgūt samaņu».
Pulkstenis bija četri dienā. Slīps saules stars ielauzās istabā un apgaismoja Brikes seju. Viņa mazliet savilka uzacis un atvēra acis. Vēl atrazdamās pa pusei nesamaņā, viņa paraudzījās uz gaišo logu, tad Lorānā un beidzot nolaida skatu lejup. Tur vairs nebija tukšuma, viņa ieraudzīja krūtis, kas viegli cēlās un grima, un augumu — viņas augumu; tas bija pārklāts ar palagu. Pār Brikes seju pārlaidās tikko jaušams smaids.
— Nemēģiniet runāt un guliet klusu, — teica Lorāna. — Operācija izdevās teicami, un tagad viss ir atkarīgs no jums. Jo mierīgāk gulēsit, jo ātrāk varēsit tikt uz kājām. Pagaidām mēs sazināsimies ar mīmikas palīdzību. Kad jūs plakstus nolaidīsit uz leju, tas nozīmēs «jā», kad pavērsīsit uz augšu, — «nē». Vai jums kaut kas sāp? Te. Kakls un kāja. Tas pāries. Vai jūs gribat dzert? Est?
Brikei ēst negribējās, bet dzert gan.
Lorāna piezvanīja Kernam. Viņš tūdaļ atnāca no sava kabineta.
— Nu, kā jūtas jaunpiedzimusī? — Viņš apskatīja Briki un bija apmierināts. — Viss kārtībā. Pacietību, jaunkundz, un drīz jūs varēsit dancot. — Kerns deva dažus norādījumus un aizgāja.
«Izveseļošanās» dienas Brikei likās bezgalīgi garas. Viņa bija prie'kšzīmīga slimniece: iegrožoja savu nepacietību, gulēja mierīgi un izpildīja visus norādījumus. Beidzot pienāca diena, kad viņu iztina no autiem, taču runāt vēl neļāva.
— Vai jūs jūtat savu ķermeni? — mazliet satraukti jautāja Kerns.
Brike nolaida plakstus.
— Pamēģiniet pavisam uzmanīgi pakustināt kāju pirkstus.
Brike acīmredzot mēģināja to darīt, jo viņas sejā atplaiksnījās piepūle, taču pirksti neklausīja.
— Redzams, ka centrālā nervu- sistēma pilnībā vēl nefunkcionē, — autoritatīvi noteica Kerns. — Tomēr es ceru, ka tā atsāks funkcionēt drīz vien, un līdz ar to atjaunosies arī kustību iespēja. — Taču pie sevis nodomāja: «Kaut tik Brike tiešām nesāktu klibot ar abām kājām.»
«Atjaunosies — cik dīvaini skan šis vārds,» Lorāna nodomāja, atcerēdamās auksto līķi uz operāciju galda.
Brikei radās jaunas rūpes. Tagad viņa stundām mēģināja pakustināt kāju pirkstus. Lorāna vēroja šo procesu ar gandrīz tikpat lielu interesi kā Brike.
Reiz Lorāna priecīgi iesaucās:
— Kustas! Kreisās kājas īkšķis kustas!
Tālāk viss noritēja ātrāk. Sāka kustēties arī citi roku un kāju pirksti. Drīz vien jau varēja rokas un kājas mazliet pacelt.
Lorāna bija pārsteigta. Viņas acu priekšā bija noticis brīnums.
«Lai arī kāds noziedznieks Kerns būtu,» Lorāna domāja, «viņš ir neparasts cilvēks. Tiesa, bez Dovela palīdzības viņam nebūtu izdevies mirušu cilvēku divkārt atdzīvināt. Taču Kerns pats ir ļoti talantīgs cilvēks, — to uzsvēra arī Dovela galva. Ai, kaut Kerns atdzīvinātu arī Dovelu! Bet nē, to gan viņš nedarīs.»
Pēc dažām dienām Brikei atļāva runāt. Izrādījās, ka viņai ir diezgan patīkama, bet aizlūstoša tembra balss.
— Uzlabosies, — apgalvoja Kerns. — Viņa vēl dziedās.
Brike drīz vien arī mēģināja dziedāt. Par viņas dziedājumu Lorāna bija ļoti pārsteigta. Augšējos toņus Brike dziedāja diezgan spiedzošā, ne visai patīkamā balsī, vidējā reģistrā balss bija neskanīga un aizsmakusi. Toties apakšējie toņi skanēja brīnišķi. Tā bija lieliska krūšu kontralta balss.
«Balss saites taču atrodas virs griezuma vietas un ir pašas Brikes,» Lorāna domāja, «no kurienes tad rodas šī dubultā balss, augšējā un apakšējā reģistra dažādie tembri? Fizioloģijas mīkla. Vai tam par cēloni nav Brikes galvas atjaunināšanās process, jo galva bija vecāka par tagadējo augumu? Jeb varbūt tas kaut kādā veidā ir saistīts ar centrālās nervu sistēmas traucējumiem? Pilnīgi nesaprotami… Interesanti zināt, kas reiz bijusi šī sieviete ar jaunavīgo, graciozo augumu, kādu nelaimīgu galvu tas bija nesis …»
Brikei nekā nesacīdama, Lorāna pārlūkoja laikrakstus, kuros bija iespiesti dzelzceļa katastrofā bojā gājušo cilvēku saraksti. Drīz viņa uzdūrās informācijai, ka bez vēsts pazudusi ievērojamā itāliešu aktrise Anželika Gaja, kas braukusi katastrofu cietušajā vilcienā"! Viņas līķis nebija atrasts, un avīžu korespondenti centās viens otru pārspēt, meklēdami mīklas atminējumu. Lorāna bija gandrīz pilnīgi pārliecināta, ka Brikes galva ieguvusi bojā gājušās aktrises ķermeni.