Eksponāts aizbēdzis
Beidzot Brikes dzīvē pienāca lielā diena. Viņai noņēma pēdējos pārsējus, un profesors Kerns atļāva tai celties.
Brike piecēlās un, balstīdamās uz Lorānas roku, mazliet pagājās pa istabu. Viņas kustības bija nedrošas un it kā saraustītas. Dažbrīd dīvaini bija viņas žesti: līdz zināmai robežai roka kustējās vienmērīgi, tad it kā apstājās, noraustījās, līdz beidzot kustība atkal izlīdzinājās.
— Tas viss pāries, — Kerns pārliecināti teica.
Viņu nedaudz uztrauca vienīgi nelielais ievainojums Brikes pēdā. Rēta dzija lēnām.
Taču pamazām tā bija sadzijusi tiktāl, ka Brike nejuta pat sāpes, sperot soli ar slimo kāju. Pēc dažām dienām Brike jau mēģināja dejot.
— Es nesaprotu, kas tas ir, — viņa teica. — Dažas kustības man iznāk brīvi, ar citām iet grūti. Droši vien es vēl neprotu pārvaldīt savu jauniegūto ķermeni… Taču tas ir lielisks! Paskatieties uz manām kājām, Lorānas jaunkundz. Arī auguma garums ir ļoti labs. Vienīgi šīs rētas uz kakla … Nāksies tās aizsegt. Toties dzimumzīme uz pleca ir burvīga, vai nav tiesa? Es uzšūšu tērpu ar tādu piegriezumu, lai to varētu redzēt… Nēr ar savu augumu es esmu pilnīgi apmierināta.
«Ar savu augumu!» Lorāna domāja. «Nabaga Andželika Gaja!»
Viss, ko Brike sevī tik ilgi bija apslāpējusi, pēkšņi izlauzās" uz āru. Viņa nomocīja Lorānu ar prasībām, pasūtījumiem, lūgumiem pēc tērpiem, vejas, kurpēm, cepurēm, modes žurnāliem, kosmētikas piederumiem.
Tērptu jaunā, pelēkā zīda kleitā, Kerns ^iņu stādīja priekšā profesoram Dovelam. Tā kā tā bija vīrieša galva, Brike nevarēja nociesties, mazliet nepakoķetējusi, un viņa jutās loti glaimota, kad Dovela galva nokārca:
— Lieliski! Jūs teicami esat ticis galā ar savu uzdevumu, es jūs apsveicu, kolēģi!
Kerns ar Briki zem rokas, starodams kā jaunlaulātais, izgāja no istabas.
— Jaunkundz, lūdzu, sēdieties, — viņš galanti sacīja, kad abi bija ienākuši viņa kabinetā.
— Es nezinu, kā lai jums pateicos, profesora kungs, — Brike teica, sapņaini nolaizdama acis un pēc tam uzmezdama Kernam koķetu skatienu. — Jūs esat izdarījis manā labā tik daudz… Bet man nav ar ko jums atlīdzināt.
— Tas arī nav vajadzīgs. Es esmu saņēmis lielāku atlīdzību, nekā jūs domājat.
— Es ļoti priecājos. — Un Brike apveltīja Kernu ar vēl starojošāku skatienu. — Bet tagad ļaujiet man iet… izrakstīties no slimnīcas.
— Kā iet? No kādas slimnīcas? — Kerns uzreiz pat nevarēja saprast.
— Iet mājās. Es iedomājos par draudzenēm. Kādu furoru sacels mana ierašanās!
Viņa taisās iet prom! Kerns nepieļāva pat tādu domu. Viņš bija paveicis milzīgu darbu, atrisinājis vissarežģītāko uzdevumu un izdarījis neiespējamo ne jau tādēļ, lai Brike saceltu furoru savās vieglprātīgajās draudzenēs. Viņš pats gribēja radīt furoru, demonstrējot Briki zinātniekiem. Var jau būt, ka vēlāk viņš dos Brikei arī zināmu brīvību, bet pašreiz par to nebija pat ko sapņot.
— Diemžēl es jūs nevarēšu atlaist, Brikes jaunkundz. Kādu laiku jums vēl jāpaliek manā mājā, manā uzraudzībā.
— Kāpēc? Es jūtos lieliski, — rotaļādamās ar roku, viņa iebilda.
— Jā, bet jums var kļūt sliktāk.
— Tad es pie jums atnākšu.
— Atjaujiet labāk man to zināt, kad jūs drīkstēsit no šejienes aiziet, — jau asi noteica Kerns. — Un neaizmirstiet, kas jūs būtu bez manis.
— Par to es jums jau pateicos. Taču es neesmu ne meitene, ne verdzene un drīkstu pati par sevi ņoteikt!
«Oho, viņa ir sieviete ar raksturu!» izbrīnījies nodomāja Kerns.
— Nu, par to mēs vēl parunāsim, — viņš teica. — Bet pagaidām esiet tik laipna un ejiet uz savu istabu. Džons droši vien ir jau atnesis jums buljonu.
Brike uzmeta lūpu, piecēlās un, Kernā neskatīdamās, izgāja.
Brike pusdienoja kopā ar Lorānu viņas istabā. Kad Brike ienāca, Lorāna jau sēdēja pie galda. Brike atslīga krēslā un ar labas rokas delnu nevērīgi, graciozi pamāja. Lorāna ne vienu vien reizi bija ievērojusi šo žestu un domāja, kam īsti tas pieder: Anže- likai Gajai vai Brikei? Vai tad Anželikas Gajas ķermenī nevarēja saglabāties kustību automātiskums, kas kādreiz nostiprinājies kustību nervos?
Lorānai visi šie jautājumi bija pārāk sarežģīti.
«Par tiem droši vien ieinteresēsies fiziologi,» viņa nodomāja.
— Atkal buljons! Man ir apnikuši šie slimnīcas ēdieni, — Brike kaprīzi teica. — Es labprāt pašreiz notiesātu duci austeru un uz
dzertu glāzi šablī. — Viņa iedzēra no tasītes pāris malkus buljona un turpināja: — Profesors Kerns man tikko paziņoja, ka viņš vēl dažas dienas nelaidīs mani mājās. Lika drusku pagaidīt! Es neesmu no rāmajām aitiņām. Te var nobeigties no garlaicības. Nē, man patīk dzīvot tā, lai viss grieztos kā karuselī. Ugunis, mūzika, ziedi, šampanietis.
Nepārtraukti tarkšķēdama, Brike ātri paēda pusdienas, piecēlās un, piegājusi pie loga, uzmanīgi palūkojās lejup.
— Ar labu nakti, Lorānas jaunkundz, — viņa atgriezusies sacīja. — Es šodien agri likšos gulēt. No rīta, lūdzu, nemodiniet mani. Šajā mājā vislabākais laika kavēklis ir miegs.
Pamājusi ar galvu, viņa iegāja savā istabā.
Lorāna sāka rakstīt vēstuli mātei. Visas vēstules Kerns kontrolēja. Lorāna zināja, cik stingri Kerns viņu uzmana, tāpēc pat necentās nevienu vēstuli aizsūtīt bez viņa cenzūras.
Starp citu, lai neuztrauktu māti, viņa nolēma tai nerakstīt patiesību par savu piespiedu ieslodzījumu, kaut arī izdotos kādu vēstuli aizsūtīt bez Kerna ziņas.
Tajā naktī Lorāna gulēja sevišķi- slikti. Domādama par nākotni, viņa ilgi grozījās gultā no vieniem sāniem uz otriem. Viņas dzīvība bija briesmās. Ko Kerns uzsāks, lai padarītu viņu nekaitīgu?
Varēja just, ka ari Brikei nenāk miegs. Viņas istabā bija dzirdams apslāpēts troksnis.
«Uzlaiko jaunos tērpus,» Lorāna nodomāja. Pēc tam viss apklusa. Neskaidri, it kā pa miegam, Lorāna izdzirda aprautu kliedzienu un pamodās. «Mani nervi vairs nekur neder,» viņa nodomāja un no jauna ieslīga dziļā rīta miegā.
Viņa pamodās septiņos no rīta; kā parasti Brikes istabā viss vēl bija klusu. Lorāna nolēma viņu netraucēt un iegāja Tomā galvas istabā. Tomā joprojām bija drūms. Pēc tam kad Kerns bija «piešuvis» ķermeni Brikes galvai, Tomā sadrūma vēl vairāk. Viņš pra- sījaL lūdza, pavēlēja, lai arī viņam drīzāk sagādātu jaunu ķermeni, beidzot viņš sāka rupji lamāties. Lorānai bija krietni jānopūlas, lai viņu nomierinātu. Pabeigusi Tomā galvas rīta tualeti, viņa atviegloti uzelpoja un devās uz nākamo istabu pie Dovela galvas, kas viņu sagaidīja ar laipnu smaidu.
— Dzīve gan ir dīvaina lieta! — sacīja Dovels. — Vēl nesen es gribēju mirt. Bet manas smadzenes turpina strādāt, un pirms trim dienām man ienāca prātā ārkārtīgi drosmīga un oriģināla ideja. Ja izdotos šo ieceri realizēt, tas radītu apvērsumu medicīnā. Es izklāstīju savu ideju Kernam, un vajadzēja redzēt, kā iekvēlojās viņa acis. Kerns laikam iedomās jau skatīja pieminekli, ko viņam vēl dzīvam esot uzcels pateicīgie laikabiedri… Un arī man ir jādzīvo viņa dēļ, idejas dēļ, tas nozīmē, sevis paša dēļ. Patiesi, iznāk burvju loks.
— Kas tā ir par ideju?
— Kad tā būs vēl pilnīgāk izkristalizējusies manās smadzenēs, es jums kādreiz izstāstīšu …