Pulksten deviņos Lorāna pieklauvēja pie Brikes istabas durvīm, bet neviens neatbildēja. Satrauktā Lorāna mēģināja durvis atvērt, bet izrādījās, ka tās no iekšpuses aizslēgtas. Lorānai neatlika nekas cits, kā par visu notikušo ziņot profesoram Kernam.
Kerns kā arvien rīkojās ātri un noteikti.
— Uzlauziet durvis! — viņš pavēlēja Džonam. Nēģeris zvēla ar plecu, smagās durvis nobrakšķēja un izgāzās no eņģēm. Kerns, Lorāna un Džons iegāja istabā.
Brikes savandītā gulta bija tukša. Kerns pieskrēja pie loga. No roktura lejup stiepās virve, kas bija sasieta no saplēsta palaga un diviem dvieļiem. Puķu dobe zem loga bija izbradāta.
— Tas ir jūsu darbs! — pagriezis pret Lorānu saniknoto seju, Kerns uzkliedza.
— Ticiet man, ka par Brikes jaunkundzes bēgšanu neko nezināju, — Lorāna stingri pateica.
— Nu, ar jums mēs vēl parunāsim, — atbildēja Kerns, lai gan Lorānas noteiktā atbilde viņu tūliņ pārliecināja, ka Brike ir rīkojusies bez līdzzinātājiem. — Tagad jārūpējas par to, lai bēgli noķertu.
Kerns iegāja savā kabinetā un uztraukts soļoja no kamīna līdz galdam, no galda līdz kamīnam. Vispirms viņš gribēja izsaukt policiju. Taču šo domu viņš tūdaļ atmeta. Sajā notikumā vismazāk jēgas bija iejaukt policiju. Būs jālūdz privātdetektīvu palīdzība.
«Velns lai parauj, es pats esmu vainīgs … Vajadzēja apsargāt. Bet kas to varēja iedomāties? Aizbēdzis vakardienas līķis!» Kerns nikni iesmējās. «Un pats ļaunākais, ka Brike visiem izpļāpās, kas ar viņu atgadījies … Viņa taču runāja par furoru, ko sacels viņas parādīšanās… Par šo notikumu uzzinās laikrakstu korespondenti, un tad… Nevajadzēja viņu rādīt Dovela galvai … Nu gan savārīja putru. īstā pateicība.»
Kerns pa telefonu izsauca privātdetektīvu kantora aģentu, iedeva viņam lielu naudas summu, apsolīja vēl lielāku, ja meklēšana vainagosies panākumiem, un sīki raksturoja pazudušo sievieti.
Aģents vērīgi apskatīja bēgšanas vietu un pēdas, kas veda pie dārza dzelzs žoga. Tā augstajiem metāla stieņiem bija smaili gali. Aģents pašūpoja galvu: «Varens skuķis!» Uz viena no žoga pīķiem viņš ieraudzīja gabaliņu pelēka zīda, noņēma to un uzmanīgi ielika kabatas portfelī.
— Šis tērps viņai bijis mugurā bēgšanas dienā. Tātad meklēsim sievieti pelēkā tērpā.
Apgalvojis Kernam, ka «sieviete pelēkā tērpā» ne vēlāk kā pēc diennakts būs atrasta, aģents aizgāja.
Privātdetektīvs bija sava amata meistars. Viņš sameklēja Brikes pēdējā dzīvokļa un dažu viņas bijušo draudzeņu adreses, iepazinās ar šīm draudzenēm, pie vienas viņš atrada Brikes fotogrāfiju un uzzināja, kādos kabarē Brike uzstājusies. Bēgles sameklēšanai uz Šiem kabarē tika nosūtīti vairāki aģenti.
— Putniņš tālu neaizlidos, — apgalvoja detektīvs.
Taču šoreiz viņš maldījās. Pagāja divas dienas, bet joprojām neizdevās tikt Brikei uz pēdām. Tikai trešajā dienā kāds Monmartra krodziņa pastāvīgs apmeklētājs paziņoja aģentam, ka bēgšanas naktī tur ieradusies «augšāmcēlusies» Brike. Kur viņa pēc tam palikusi, neviens nezināja.
Kerns uztraucās arvien vairāk. Tagad viņš baidījās ne vien ( tā, ka Brike izpļāpās par viņa noslēpumiem. Kerns baidījās uz visiem laikiem pazaudēt vērtīgo «eksponātu». Tiesa, viņš varēja iztaisīt otru — no Tomā galvas, taču šis process prasīja laiku un kolosālu spēka patēriņu. Turklāt jaunais eksperiments varēja beigties mazāk veiksmīgi. Atdzīvināta suņa demonstrēšanai, bez šaubām, nebūtu tāda efekta. Nē, Brike ir jāatrod, lai tas maksā ko maksādams. Viņš dubultoja, trīs- kāršoja summu par «aizbēgušā eksponāta» atrašanu.
Katru dienu aģenti viņam paziņoja par meklējumu rezultātiem. Taču šie rezultāti nebija iepriecinoši. Brike bija kā zemē ielīdusi.
Pabeigta dziesma
Kad Brike, liekot lietā savu jauno, veiklo, lokano un spēcīgo augumu, bija pārrāpusies pāri žogam un tikusi uz ielas, viņa apturēja taksometru un pateica dīvainu adresi:
— Perlašēzas kapsēta.
Taču, neaizbraukusi līdz Bastīlijas laukumam, viņa no taksometra izkāpa un ar nākamo devās uz Monmartru. Iesākumam Brike bija paņēmusi Lorānas somiņu, kurā atradās daži desmiti franku. «Vai nav vienalga — viens grēks vairāk vai mazāk; turklāt tas bija nepieciešams,» viņa pati sevi mierināja. Grēku nožēlošanu viņa atlika vēlākam laikam. Brike atkal sajuta sevi par pilnvērtīgu, dzīvu, veselu cilvēku, pie tam jaunāku, nekā viņa bija agrāk. Līdz operācijai viņai, pēc sieviešu gadu skaitīšanas rēķina, bija tuvu pie trīsdesmit. Jaunajam ķermenim nevarēja būt vairāk par divdesmit gadiem. Šī ķermeņa sekrēcijas dziedzeri atjaunināja Brikes galvu: rieviņas no sejas izzuda, uzlabojās ādas krāsa. «Tagad tik varētu padzīvot,» domāja Brike, sapņaini raudzīdamās mazā spogulītī, ko viņa bija atradusi rokassomiņā.
— Apturiet te, — viņa pavēlēja šoferim un, nokārtojusi rēķinu, turpināja ceļu kājām.
Pulkstenis bija apmēram četri no rīta. Brike piegāja pie tik pazīstamā kabarē «Sa- nuārs», kur viņa uzstājās tajā liktenīgajā naktī, kad nomaldījusies lode aprāva pusvārdā viņas dziedāto jautro dziesmiņu. Kabarē logi vēl bijā spilgti apgaismoti.
Manāmi uztraukta, Brike iegāja pazīstamajā vestibilā. Nogurušais šveicars, kā likās, viņu nepazina. Viņa ātri atvēra sāndur- vis un, šķērsojusi gaiteni, iegāja aktieru telpā, kas atradās blakus skatuvei. Vispirms viņa sastapa Rudo Martu. No bailēm iekliegušies, Marta ieslēdzās savā ģērbtuvē. Brike iesmējās un pieklauvēja, taču Rudā Marta neatvēra.
— O, Bezdelīga! — Brike izdzirda vīrieša* balsi. Sādu iesauku Brike kabarē bija iemantojusi tādēļ, ka viņai ļoti garšoja konjaks ar bezdelīgas attēlu uz etiķetes. — Tātad tu esi dzīva? Bet mēs sen tevi uzskatījām p«ar mirušu!
Brike atskatījās un ieraudzīja skaistu, eleganti ģērbtu vīrieti ar gludi skūtu ļoti bālu seju. Tādas bālas sejas ir cilvēkiem, kas reti uzturas saulē. Tas bija Zans, Rudās Martas vīrs. Par savu profesiju viņš nemīlēja runāt. Viņa draugi un pudeles brāļi uzskatīja, ka nav taktiski izprašņāt par iztikas līdzekļu avotu. Pietika ar to, ka Zanam parasti turējās nauda un ka viņš bija «sirds cilvēks». Tajās naktīs, kad Zans atvēra maku, plūda vīna straume un Zans maksāja par visiem,
— No kurienes tu atlidoji, Bezdelīga?
— No slimnīcas, — atbildēja Brike.
Baidīdamās, ka viņas jauniegūto ķermeni varētu atņemt tā īpašnieces radinieki vai draugi, Brike nolēma par neparasto operāciju nevienam nestāstīt.
— Es biju ļoti smagā stāvoklī, — viņa turpināja melot. — Mani uzskatīja par mirušu un aizveda pat uz morgu. Taču tur kāds students, kas apskatīja līķi, sataustīja manā rokā tikko manāmu pulsu. Es biju vēl dzīva. Lode bija gājusi garām pašai sirdij, to neskardama. Mani tūliņ aizsūtīja uz slimnīcu, un viss beidzās laimīgi.
— Lieliski! — iesaucās Zans. — Mūsējie būs briesmīgi pārsteigti. Tavu augšāmcelšanos vajag apslacīt.
Noklakšķēja atslēga. Aiz durvīm noklausījusies šo sarunu, Rudā Marta pārliecinājās par to, ka Brike nav spoks, un atvēra durvis. Draudzenes apkampās un sirsnīgi saskūpstījās.
— Tu, Bezdelīga, esi kļuvusi it kā tievāka, slaidāka un graciozāka, — Marta sacīja, ziņkārīgi un drusku izbrīnēti apskatīdama tik nejauši ieradušās draudzenes augumu.
— Pats par sevi saprotams, ka esmu kļuvusi vājāka, — Brike atbildēja. — Mani baroja vienīgi ar buljonu. Slaidāka? Es nopirku sev kurpes ar ļoti augstiem papēžiem. Bez tam arī tērpa piegriezums …