A. Beļajeva romāni pievilcīgi ar to, ka skaidri izteikto piedzīvojumu literatūras žanru rakstnieks piesātina ar pamatotu psiholoģisko attieksmju un filozofisku pārdomu tēlojumu. Romānā «Profesora Dovela galva» viens no interesantākajiem tēliem ir Brike. Katrā ziņā vajag būt pavisam dīvainai sajūtai, ieraugot pie savas galvas jaunu ķermeni. Varbūt no medicīnas viedokļa nav gluži pārliecinoša jauniegūtā ķermeņa iedarbe uz Brikes galvu, kā tas attēlots romānā, taču literārā jā ziņā viņas rakstura pārtapšana atklāta interesanti.
Kāda no romāna «Profesora Dovela galva» nodaļām saucas «Labais un ļaunais»; tajā rakstnieks aizvada lasītāju līdz pārdomām par plašām filozofiskām kategorijām. Viss romāns īstenībā balstīts uz labā cīņu ar ļauno: cēlsirdīgais, krietnais profesors Dovels un noziedzīgais Kerns. Šie raksturi pārstāv divas pretējas kategorijas, un A. Beļajevs noteikti liek triumfēt taisnībai, patiesīgumam, labajam.
Kaut arī romānā tik skaidri izvērsta labā un ļaunā antitēze, rakstnieks nemīl saVus varoņus krāsot tikai ar vienu krāsu. Nelietīgajam profesoram Kernam piemīt izcila ķirurga talants, drausmīgās «psihiatriskās slimnīcas» galvenais ārsts Ravino tēlots kā patiešām prasmīgs psihologs.
Šaja, grāmatā ievietotais garais stāsts «Nogrimušo Kuģu sala» (1926—1927) ir A. Beļajeva pirmais plašākais darbs, tajā vēl nejūt nobrieduša rakstnieka rokrakstu; te vairāk saista spraigais sižeta risinājums un autora neizsīkstošā fantāzija.
Aleksandrs Beļajevs droši ieņem vadošo vietu padomju zinātniski fantastiskā žanra rakstniecībā. Viņš radījis pāri par piecdesmit darbiem savā iemīļotajā literatūras nozarē. Kopš 1931. gada Aleksandrs Beļajevs apmetas uz dzīvi Puškinas pilsētā netālu no Ļeņingradas. Puškinas parki ir kā radīti fantāzijas ceļiem. Puškinā slimība viņu atkal piekaļ gultai. Rakstnieks no jauna sāk risināt domu par cilvēka iespēju lidot bez lidmašīnas. Viņš rada jaunu varoni Arielu, kas var pacelties gaisā, lidot un izjust cilvēka visva- renumu. Fantāzija rakstniekam atkal ļāva piepildīt neiespējamo. Līdz nācās pielikt punktu «Arielam» — pēdējam viņa romānam —, nācās pielikt punktu dzīvei. 1942. gada 6. janvārī Aleksandra Beļajeva sirds aprima. No dzīves aizgāja sapņotājs.
«Gandrīz puse dzīves ir sapņi, Un gandrīz puse sapņu kļūst dzīve» — šie Imanta Auziņa vārdi izsaka arī Aleksandra Beļajeva būtību.
Pirmā tikšanās
— Lūdzu, sēstieties!
Marija Lorāna atsēdās dziļā ādas klubkrēslā.
Kamēr profesors Kerns atplēsa aploksni un lasīja vēstuli, viņa pavirši aplūkoja kabinetu.
Cik drūma istaba! Toties darbam te vajag labi veikties, jo nekas neatvilina uzmanību. Ar matētu abažūru segtā lampa apgaismo vienīgi rakstāmgaldu, kas nokrauts grāmatām, rokrakstiem un korektūru loksnēm. Smagnējās melnā ozolkoka mēbeles tik tikko var samanīt. Tumšas tapetes, tumšas drapē- rijas. Pustumsā tikai viz masīvajos skapjos sarindoto sējumu zeltītie burti. Vienmērīgi un līgani šūpojas senatnīgā sienas pulksteņa svārsteklis.
Ar skatienu apstājusies pie Kerna, Lorāna neviļus pasmaidīja: profesors pats pilnīgi atbilda kabineta stilam. Kerna drūmais, smagnējais, it kā no ozola bluķa iztēstais stāvs likās piederam telpas iekārtai. Lielās acenes bruņurupuča bruņas ietvarā atgādināja divas pulksteņa ciparnīcas. Viņa pelnu pelekās acis, rindu pēc rindas sekodamas vēstules tekstam, kustējās kā divi svārstekji. Taisnais deguns, taisnā acu un mutes līnija un kvadrātveidīgais uz priekšu izvirzītais zods piešķīra sejai tēlnieka kubista darinātas dekoratīvas maskas izskatu.
«Tāda maska labi greznotu kamīnu,» Lorāna nodomāja.
— Kolēģis Sabatjē man jau minēja par jums. Jā, palīdze man vajadzīga. Vai jūs esat ārste? Lieliski. Četrdesmit franki dienā. Alga katru nedēļu. Brokastis, pusdienas. Taču man ir viena prasība …
Ar kalsnajiem pirkstiem pabungājis pa galdu, profesors Kerns uzdeva negaidītu jautājumu:
— Vai jūs protat klusēt? Visas sievietes ir pļāpas. Jūs esat sieviete, un tas ir slikti. Jūs esat skaista, — un tas ir vēl ļaunāk.
— Kāds sakars …
— Vistiešākais. Skaista sieviete ir divkārt sieviete. Tas nozīmē, ka viņai divkārt piemīt arī sieviešu trūkumi. Jums droši vien ir vīrs. draugs, līgavainis. Un tad visi noslēpumi vējā.
— Bet…
— Nekādu «bet»! Jums jābūt mēmai kā zivij. Jums jāklusē par visu. ko te redzēsit un dzirdēsit. Vai jūs šo noteikumu pieņemat?
Es gribu jūs brīdināt: neizpildīšanas gadījumā sekas būs ārkārtīgi nepatīkamas. Ārkārtīgi nepatīkamas.
Lorāna bija apmulsusi un saintriģēta.
— Es esmu ar mieru, ja vien te nav …
— Noziedzības, jūs' gribat sacīt? Varat būt pilnīgi mierīga. Jums ne par ko nebūs jāatbild… Vai nervi jums kārtībā?
— Es esmu vesela …
Profesors pamāja ar galvu.
— Vai jūsu ģimenē alkoholiķi, neirastē- niķi, epileptiķi vai vājprātīgie nav bijuši?
— Nē.
Kerns vēlreiz pamāja ar galvu.
Viņa izžuvušais, smailais pirksts piespieda elektriskā zvana pogu.
Durvis klusi atvērās.
Kā attīstāmā foto platē Lorāna krēslainajā istabā ieraudzīja tikai acu baltumus, — pēc tam pamazām parādījās nēģera spīdošās sejas apveidi. Viņa melnie mati un uzvalks saplūda ar durvju tumšajām drapērijām.
— Džon! Parādiet Lorānas jaunkundzei laboratoriju.
Aicinādams sekot, nēģeris pamāja ar galvu un atvēra otras durvis.
Lorāna iegāja pilnīgi tumšā istabā. Noklakšķēja slēdzis, un telpu piepildīja četru matētu pusložu spilgtā gaisma. Lorāna neviļus piemiedza acis. Baltās sienas pēc drūmā kabineta žilbināja… Stikla skapji, kuros atradās spoži ķirurģijas instrumenti, mirdzēja. Aukstu gaismu strāvoja Lorānai nepazīstami tērauda un alumīnija aparāti. Siltas, dzeltenas gaismas atspīdumus meta pulētās vara detaļas. Caurules, spirāles, kolbas, stikla cilindri … Stikls, kaučuks, metāls …
Istabas vidu atradās liels sekciju galds. Tam blakus — stikla kaste, kurā pulsēja cilvēka sirds. No sirds stiepās caurules uz baloniem.
Lorāna paskatījās sānis un pēkšņi ieraudzīja kaut ko tādu, kas viņu pārsteidza kā spējš zibens spēriens.
Viņā nolūkojās cilvēka galva — tikai galva vien, bez ķermeņa.
Tā bija piestiprināta pie kvadrātveida stikla plāksnes. Plāksne balstījās uz četrām augstām, mirdzošām metāla kājiņām. No pārgrieztajām vēnām un artērijām cauri atverēm stikla plāksnē uz baloniem stiepās pa pāriem sastiprinātas caurules. Resnākā caurule nāca no mutes un bija savienota ar lielu cilindru. Cilindram un baloniem bija krāni, manometri, termometri un citi Lorānai nepazīstami mērinstrumenti.
Galva, mirkšķinādama acis. uzmanīgi un skumji vērās Lorānā. Nevarēja būt šaubu: galva, atdalīta no ķermeņa, dzīvoja patstāvīgu un apzinātu dzīvi.
Kaut arī iespaids bija satriecošs, Lorāna pamanīja, ka galva ir apbrīnojami līdzīga nesen mirušā ievērojamā zinātnieka — ķirurga profesora Dovela galvai. Profesoru padarīja slavenu viņa eksperimenti, atdzīvinot no tikko miruša cilvēka atdalītus orgānus. Lorāna ne vienu vien reizi bija apmeklējusi viņa publiskās lekcijas un labi iegaumējusi augsto pieri, raksturīgo profilu, cirtainos, ar sarmas sudrabu piebārstītos biezos, rūsganos matus, zilās acis … Jā, tā bija profesora Dovela galva. Tikai lūpas un deguns bija k)uvuši plānāki, deniņi un vaigi iekrituši, acis dziļāk iegrimušas dobumos un baltā āda ieguvusi tumši dzeltenu nokrāsu, kā mūmijai. Taču acīs pulsēja dzīvība, pulsēja doma.