Kaut gan bija vēl agrs, pie zemās ēkas jau drūzmējās apmeklētāji. Larē iegāja pirmajā zālē. Cilvēku te bija maz.
— Sāciet spēli, — uzaicināja ar lāpstiņu bruņojies krupjē.
Larē devās nākamajā zālē, uz kuras sienām bija uzgleznotas puskailas sievietes medībās, jāšanas un paukošanās sacīkstēs, ar vārdu sakot, tēloja ainas, kas uzkurināja azartu. Kaislīgas cīņas, azarta un alkatības sakāpinātas jūtas dvesa pretī no gleznām, bet vēl spēcīgāk šī izteiksme izpaudās ap spēļu galdu sanākušo cilvēku sejās.
Lūk, resns, bālsejains komersants ar trīcošām, resnām, vasaras raibumiem un rūsganām spalviņām klātām rokām pasniedz naudu. Viņš elpo smagi kā astmas slimnieks. Skatiens sasprindzināti seko līdzi ruletes gaitai. Larē ir pārliecināts, ka resnvēderis ir pamatīgi paspēlējis un tagad cerībā uz vinnestu liek galdā pēdējos frankus. Bet, ja nu nelaimēsies, tad šis miesās izplūdušais cilvēks droši vien dosies uz pašnāvnieku aleju un tur noslēgs rēķinus ar dzīvi.
Aiz resnvēdera stāv slikti ģērbies, gludi skuvies vecs vīrs ar pinkainiem, sirmiem matiem un maniaka acīm. Viņam rokās ir piezīmju grāmatiņa un zīmulis. Viņš pieraksta laimestus un spēlējošos numurus, kaut k© rēķina … Savu mantību viņš jau sen ir paspēlējis un kļuvis par ruletes vergu. Spēļu nama administrācija viņam katru mēnesi izmaksā nelielu pabalstu iztikai un spēlei: tā ir sava veida reklāma. Tagad viņš taisa savu «varbūtības teoriju» un studē Fortūnas kaprīzo raksturu. Kad viņa pieņēmumi nepiepildās, viņš ar zīmuli nikni klapē pa piezīmju grāmatiņu, lēkā uz vienas kājas, kaut ko murkšķ un atkal cītīgi rēķina. Kad izrādās, ka viņa pieņēmumi pareizi, vecā vīra seja staro un viņš pagriež galvu pret blakus stāvētājiem, it kā gribēdams sacīt: redziet, beidzot man ir izdevies atklāt gadījuma likumsakarību.
Divi sulaiņi zem rokas ieved un apsēdina krēslā pie galda veceni melnā zīda kleitā, ar briljanta rotu uz krunkainā kakla. Vecenes seja ir nopūderēta tik balta, ka nobālēt viņai nav iespējams. Ieraugot mistisko bumbiņu, kas dala bēdas un prieku, viņas iegrimušajās acīs iedegas alkatības uguns un tievie, gredzeniem rotātie pirksti sāk drebēt.
Jauna, daiļa, stalta, elegantā tumšzaļā kleitā tērpta sieviete, iedama garām galdam, ar nevērīgu žestu uzmet tūkstoš franku zīmi, paspēlējusi bezrūpīgi iesmejas un dodas uz nākamo zāli.
Larē lika uz sarkanās krasas simts frankus un laimēja.
«Šodien man jālaimē,» viņš nodomāja, likdams tūkstoti, — un paspēlēja. Taču gleznotāju neatstāja pārliecība, ka galu galā viņš tomēr laimēs. Viņu jau bija pārņēmis azarts.
Pie ruletes galda pienāca trīs cilvēki: slaids, plecīgs vīrietis ar ļoti bālu seju un divas sievietes, vienai bija rudi mati, otra bija ģērbusies pelēkā tērpā … Uzmetis viņai skatu, Larē izjuta savādu satraukumu. Vēl neap- jauzdams, kas īsti viņu satrauc, gleznotājs sāka vērot pelēkajās drānās tērpto sievieti, un viņu pārsteidza kāds žests, ko tā izdarīja ar labo roku. «Kaut kas pazīstams! Ai, tāds žests bija Anželikai Gajai!» Šī doma Larē tā satrieca, ka viņš vairs nespēja spēlēt. Kad beidzot trīs svešie smiedamies atgāja nost no galda, Larē, nepaņēmis laimēto naudu, viņiem sekoja.
Pulksten četros no rīta pie Artūra Dovela durvīm kāds skaļi pieklauvēja. Dovels nikni uzrāva sev rītasvārkus un atvēra durvis.
Istabā iestreipuļoja Larē un, gurdi ieslī- dzis krēslā, teica:
— Man liekas, ka es zaudēju prātu.
— Kas noticis, veco zēn? — iesaucās Dovels.
— Noticis tas, ka … es nezinu, kā jums to lai pasaku … Es spēlēju no vakardienas līdz diviem naktī. Laimestam sekoja paspēle. Pēkšņi es ieraudzīju sievieti, un kāds žests mani tā pārsteidza, ka es pametu spēli un sekoju viņai uz restorānu. Es apsēdos pie galdiņa un pasūtīju tasi stipras kafijas. Kad nervi pārāk saspīlēti, man arvien palīdz kafija … Nepazīstamā sieviete sēdēja pie blakus galdiņa. Kopā ar viņu bija jauns, pieklājīgi ģērbies vīrietis, kas tomēr neiedvesa īpašu uzticību, un diezgan vulgāra sieviete rudiem matiem. Mani kaimiņi dzēra vīnu un jautri trieca. Svešā sieviete sāka dziedāt dziesmiņu. Viņai bija diezgan nepatīkama, spiedzoša balss. Bet tad pēkšņi viņa paņēma dažus zemus toņus krūšu balsī… — Larē saķēra galvu. — Dovel! Tā bija Anželikas Gajas balss. Starp tūkstošiem balsu es to pazītu.
«Nelaimīgais! Cik tālu viņš nogājis,» Dovels nodomāja un, maigi uzlicis roku draugam uz pleca, teica:
— Jums tikai tā izlicies, Larē. Saņemiet sevi rokās. Tā ir nejauša sagadīšanās…
— Nē, nē! Es galvoju, — Larē dedzīgi iebilda. — Es sāku dziedātāju vērīgi aplūkot. Viņa bija diezgan skaista, skaidrs profils un patīkamas, šķelmīgas acis. Bet viņas augums, viņas augums! Dovel, lai velni mani saplosa tūkstoš gabalos, ja dziedātājas augums nelīdzinās Anželikas Gajas augumam kā divas ūdens lāses.
— Zināt ko, Larē, iedzeriet bromu, paejiet zem aukstas dušas un liecieties gulēt. Kad jūs rīt, pareizāk sakot, šodien atmodīsities…
Larē pārmetoši paskatījās Dovelā.
— Jūs domājat, ka es esmu sajucis? Neizdariet pāragru secinājumu. Noklausieties mani līdz galam. Tas vēl nav viss. Kad dziedātāja pabeidza dziesmiņu, viņa, lūk, tā pamāja ar roku. Tas ir Anželikas iemīļotais žests, pilnīgi individuāls, neatkārtojams.
— Bet ko jūs gribat sacīt? Jūs taču nedomāsit, ka svešajai dziedātājai ir Anželikas ķermenis?
Larē paberzēja pieri.
— Es nezinu… te patiešām var prātu zaudēt… Bet klausieties tālāk. Dziedātājai ap kaklu bija 'dīvaina kaklarota, pareizāk sakot, pat ne kaklarota, bet ar sīkām pērlītēm izšūta vismaz četrus centimetrus plata apkaklīte. Viņas tērpam ir diezgan plats dekoltē, kas atsedz dzimumzīmi uz viņas pleca — Anželikas Gajas dzimumzīmi. Kaklarota atgādina pārsēju. Virspus tā — man nepazīstamas sievietes galva, lejpus — līdz sīkākām līniju un formas detaļām iepazītais Anželikas Gajas augums. Neaizmirstiet, Dovel, ka es esmu gleznotājs. Es protu iegaumēt cilvēka auguma vienreizīgās līnijas un individuālās īpatnības… Es esmu tik daudz reižu Anželiku skicējis un uzgleznojis tik daudzus viņas portretus, ka es nevaru kļūdīties.
— Nē, tas nav iespējams! — iesaucās Dovels. — Anželika taču ir gājusi bo …
— Gājusi bojā? Tur jau ir tā lieta, ka nevienam tas nav zināms. Viņa pati vai viņas līķis ir pazudis bez vēsts. Bet tagad …
— Jūs satiekat atdzīvojušos Anželikas līķi?
— O-o! … — Larē novaidējās. — Es domāju tieši par to.
Dovels piecēlās un sāka staigāt pa istabu. Kā liekas, šonakt vairs neizdosies aizmigt.
— Spriedīsim vēsu prātu, — viņš teica. — Jūs sakāt, ka nepazīstamajai dziedātājai esot it kā divas balsis: savējā — sliktāka par viduvēju un otra — Anželikas Gajas?
— Zemais reģistrs — viņas vienreizīgais kontralts, — apstiprinoši pamājis ar galvu, atbildēja Larē.
— Bet fizioloģiski tas nav iespējams. Jūs taču nedomājat, ka augstos toņus veido cilvēka balss saišu augšdaļa, bet zemos — apakšdaļa? Skaņas augstums ir atkarīgs no visas balss saites lielākas vai mazākas sa- spriegtības. Tas ir tāpat kā ar stīgu: jo tā stingrāk novilkta, jo lielāks ir svārstību skaits, tai vibrējot, "un jo augstāka skaņa, un otrādi. Ja arī iztaisītu tādu operāciju, tad balss saites tiktu saīsinātas un balss būtu ļoti augsta. Turklāt diez vai pēc tādas operācijas cilvēks spētu dziedāt: šuves traucētu balss saišu normālu vibrāciju, un labākajā gadījumā balss būtu pavisam neskanīga … Nē, tas nekādā ziņā nav iespējams. Un, vispēdīgi, lai «atdzīvinātu» Anželikas ķermeni, būtu vajadzīga kāda galva bez ķermeņa.