Dovels pēkšņi apklusa, jo atcerējās gadījumus, kas savā ziņā apstiprināja Larē versiju.
Artūrs pats bija piedalījies dažos teva eksperimentos. Profesors Dovels beigta suņa asinsvados bija ievadījis līdz + 37°C sasildītu barojošu šķīdumu kopā ar adrenalīnu — uzbudinošu vielu, kas liek asinsvadiem sarauties. Kad šis šķidrums zināma spiediena rezultātā nonāca sirdī, tas atjaunoja sirdsdarbību, un pa asinsvadiem sāka plūst asinis. Maz pamazām asinsriņķošana pilnīgi normalizējās un dzīvnieks atdzīvojās. «Pats galvenais organisma nāves cēlonis,» toreiz bija teicis
Artūra tēvs, «ir tas, ka orgāni vairs nesaņem asinis un skābekli.» — «Tas nozīmē, ka var atdzīvināt arī cilvēku?» — «Jā,» līksmi atbildēja tēvs, «es apņemos izdarīt atdzīvināšanu un kādreiz šo «brīnumu» realizēšu. Mani eksperimenti tam arī tiek veltīti.»
Tātad mirušu cilvēku ir iespējams atdzīvināt. Bet vai var atdzīvināt līķi, ja ķermenis ņemts no viena cilvēka, bet galva no cita? Vai tāda operācija ir iespējama? Par to Artūrs šaubījās. Tiesa, viņš bija vērojis, cik prasmīgi tēvs veica neparasti drosmīgas operācijas, pārstādot audus un kaulus. Taču tas nebija tik sarežģīti, un tādas operācijas izdarīja tikai viņa tēvs.
«Ja mans tēvs būtu dzīvs, es droši vien ticētu, ka Larē versijai par svešu galvu uz Anželikas Gajas ķermeņa ir zināms pamats. Tikai tēvs iedrošinātos veikt tik sarežģītu un neparastu operāciju. Varbūt asistenti turpinājuši viņa eksperimentus?» iedomājās Dovels. «Taču viena lieta bija atdzīvināt galvu vai pat visu līķi, bet cilvēka galvu piešūt otra cilvēka ķermenim — tas ir pavisam kas cits.»
— Ko jūs domājat tagad darīt? — Dovels jautāja.
— Es gribu sameklēt šo sievieti pelēkajā tērpā, iepazīties ar viņu un noslēpumu atklāt. Vai jūs man palīdzēsit?
— Nu protams, — atbildēja Dovels.
Larē cieši paspieda viņam roku, un abi sāka apspriest rīcības plānu.
Jautrais izbraukums
Pēc pāris dienām Larē jau bija iepazinies ar Briki, tās draudzeni un 2anu. Viņš ierosināja izbraukumu ar jahtu, un šis priekšlikums tika pieņemts.
Kamēr Zans un Rudā Marta uz klāja tērzēja ar Dovelu, Larē uzaicināja Briki nokāpt lejā un apskatīt kajītes. To bija divas, pavisam mazas, un vienā no tām atradās klavieres.
— O, te ir pat pianīno! — iesaucās Brike.
Viņa apsēdās pie klavierēm un sāka spēlēt fokstrotu. Jahta vienmērīgi šūpojās jūras viļņos. Larē stāvēja pie klavierēm, raudzījās Brikē un apsvēra, kā iesākt patiesības izzināšanu.
— Nodziediet kaut ko, — viņš sacīja.
Brike nebija lūdzama. Viņa sāka dziedāt, reizi pa reizei koķeti uzlūkodama Larē. Viņš tai patika.
— Kāda jums… dīvaina balss, — teica Larē un cieši raudzījās viņai sejā. —= Tā it kā apvieno divas balsis, divu sieviešu balsis…
Brike apmulsa, taču, ātri saņēmusi sevi rokās, māksloti iesmējās.
— O, jā!… Tas man ir jau kopš bērnības. Viens dziedāšanas profesors atklāja, ka man esot kontralts, cits — ka man esot mecosoprāns. Katrs manu balsi gribēja nostādīt citādi, bet iznāca … turklāt es nesen saaukstējos …
«Vai viens fakts netiek pārāk plaši izskaidrots?» Larē nodomāja. «Un kāpēc viņa tā apmulsa? Mana hipotēze sāk apstiprināties. Te kaut kas slēpjas.»
— Kad jūs dziedat zemos toņus, — viņš skumīgi iesāka, — man šķiet, it kā es dzirdētu kādas savas ļoti labas paziņas balsi… Viņa bija slavena dziedātāja. Nelaimīgā sieviete gāja bojā vilciena katastrofā. Lai cik savādi tas būtu, viņas līķi neatrada … Viņas un jūsu augums ir līdzīgi kā divas ūdens lāses. Varētu pat domāt, ka tas ir viņas augums.
Brike palūkojās uz Larē ar neslēptu šausmu izteiksmi sejā. Viņa saprata, ka šo sarunu Larē nav uzsācis nejauši.
— Gadās cilvēki, kas viens otram ir ļoti līdzīgi… — viņa drebošā balsī teica.
— Jā, bet tādu līdzību es vēl nebiju redzējis. Turklāt… jūsu žesti.., lūk, šis, žests ar delnu … Un vēl… jūs tikko ar roku aizskārāt galvu, it kā sakārtodama kuplus matus. Tādi mati bija Anželikai Gajai. Un tā viņa sakārtoja nepaklausīgo sprogu pie deniņiem … Bet jums nav garu matu. Jums tie ir īsi, apgriezti pēc pēdējās modes.
— Arī man senāk bija gari mati, — pieceldamās teica Brike. Viņas seja bija nobālējusi un pirkstu gali jūtami trīcēja. — Te ir smacīgi… Kāpsim augšā …
— Pagaidiet, — tāpat satraukts, Larē viņu aizturēja. — Man ar jums jāparunā.
Viņš ar varu apsēdināja Briki pie iluminatora.
— Man ir nelabi… Es neesmu pieradusi pie šūpošanās! — iesaucās Brike, cenzdamās tikt prom. Taču Larē it kā nejauši ar roku pieskārās viņas kaklam un mazliet pacēla kaklarotu. Viņš ieraudzīja sārtu rētu.
Brike sagrīļojās. Larē tik tikko paguva viņu satvert: Brike bija paģībusi.
Nezinādams, ko iesākt, mākslinieks iešļāca viņai sejā ūdeni tieši no karafes. Brike drīz atguvās. Viņas acīs iekvēlojās neaprakstāmas šausmas. Dažas bezgalīgi garas minūtes viņi klusēdami raudzījās viens otrā. Brike domāja, ka pienācis atmaksas brīdis. Baigais atmaksas brīdis par svešā ķermeņa piesavināšanos.
— Nepazudiniet mani!… Žēlojiet…
— Nomierinieties, es netaisos jūs pazudināt … bet man jāatklāj šis noslēpums. — Larē pacēla Brikes roku, kas nokarājās kā pātaga, un cieši to saspieda. — Atzīstieties — tas nav jūsu augums?' Kā jūs to ieguvāt? Stāstiet man visu patiesību!
— Zan! — Brike pūlējās iekliegties, bet Larē ar roku aizspieda viņai muti un nošņāca pie pašas auss:
— Ja jūs vēlreiz iekliegsities, jūs vairs neiziesit no šīs kajītes.
Pēc tam, atgājis no Brikes, viņš aši aizslēdza kajītes durvis un cieši aizvēra iluminatoru.
Brike ieraudājās kā bērns. Taču Larē bija nepielūdzams.
— Asaras jums nepalīdzēs! Runājiet drīzāk, kamēr es neesmu zaudējis pacietību.
— Es neesmu vainīga, — šņukstēdama Brike ierunājās. — Mani nogalināja … Pēc tam es atdzīvojos … Tikai mana galva … uz stikla paliktņa… Tas bija tik šausmīgi!… Turpat atradās arī Tomā galva… Es nezinu, kā tas notika … Profesors Kerns — tas bija viņš, kas mani atdzīvināja… Es lūdzu, lai viņš atdod man ķermeni. Viņš apsolīja … un atveda no kaut kurienes šo ķermeni … — viņa gandrīz ar šausmām paskatījās uz saviem pleciem^lin rokām. — Kad es ieraudzīju līķi, es atteicos… Man bija tik baigi… Es negribēju, es lūdzu, lai manu galvu neliek klāt līķim … To var apliecināt Lorāna — viņa mūs kopa. Taču Kerns neklausīja. Viņš mani iemidzināja, un es atmodos, lūk, tāda. Es negribēju palikt pie Kerna un aizbēgu uz Parīzi, bet pēc tam uz šejieni … Es zināju, ka Kerns man sekos … Es jūs lūdzu, nenogaliniet mani un nevienam neko nesakiet. Es negribu zaudēt savu ķermeni, tagad tas ir kļuvis mans… Man nekad nav bijušas tik vieglas kustības … Vienīgi kāja sāp… Bet tas pāries… Es negribu atgriezties pie Kerna!
Klausīdamies nesakarīgajā runā, Larē domāja: «Liekas, ka Brike tiešām nav vainīga. Bet šis Kerns… Kā viņš varēja dabūt Gajas līķi un izlietot tādam briesmīgam eksperimentam? Kerns? Par viņu es esmu dzirdējis no Artūra. Kerns, kā liekas, bija viņa tēva asistents. Šis noslēpums jāatklāj.»
— Beidziet raudāt un uzmanīgi paklausieties manī, — viņš stingri teica. — Es jums palīdzēšu, taču ar tādu noteikumu, ka jūs nevienam nestāstīsit par to, kas ar jums līdz pat šim brīdim noticis. Nevienam, izņemot vienu cilvēku, kurš tūliņ te ieradīsies. Tas ir Artūrs Dovels — jūs viņu jau pazīstat. Jums visās lietās jāklausa man. Tikko nepaklausīsit, jūs piemeklēs bargs sods. Jūs esat izdarījusi noziegumu, par ko soda ar nāvi. Un jūs nekur nepaslēpsit savu galvu un piesavināto svešo augumi. Jūs atradīs un giljotn nēs. Uzklausiet mani. Vispirms, nomierinieties. Otrkārt, sēdieties pie klavierēm un dziediet. Dziediet pēc iespējas skaļāk, lai arī tur augšā varētu sadzirdēt. Jums ir ļoti jautri un jūs negribat vēl kāpt augšā uz klāja.