Brike stāvēja līdzās Larē, aiz raketes slēpdama seju no vakara saules stariem, — tas bija viens no Anželikas žestiem.
— Šodien mēs nespēlēsim.
— Cik žēl! Es labprāt spēlētu, kaut ari man šodien stiprāk nekā parasti sāp kāja, — teica Brike.
— Nāciet man līdz. Braucam uz Parīzi.
— Tūdaļ?
— Nekavejoties.
— Bet man taču jāpārģērbjas un šis tas jāpaņem līdzi.
— Labi. Lai sakravātu mantas, dodu jums četrdesmit minūtes laika, ne minūtes vairāk. Mēs aizbrauksim jums pakaļ ar automašīnu. Ejiet drīzāk posties ceļam.
«Viņa tiešām mazliet 'klibo,» — noskatīdamies pakaļ aizejošajai Brikei, nodomāja Larē.
Ceļā uz Parīzi Brikes kāja sāka sāpēt ne pa jokam. Brike gulēja savā kupejā un klusi vaidēja. Larē mierināja viņu kā mācēdams. Brauciens viņus tuvināja vēl vairāk. Larē likās, ka savas rūpes viņš velta nevis Brikei, bet Anželikai Gajai. Taču Brike uztvēra Larē gādību kā vienīgi viņai veltītu. Šāda uzmanība viņu ļoti aizkustināja.
— Jūs esat tik labs, — viņa sentimentāli sacīja. — Tur, uz jahtas, jūs mani nobaidījāt. Taču tagad es no jums vairs nebīstos. — Viņa pasmaidīja tik apburoši, ka Larē atbildēja ar smaidu. Atbildes smaids jau pilnībā bija veltīts galvai: smaidīja taču Brikes galva. Viņa guva panākumus, pati to neapzinādamās.
Netālu no Parīzes notika sīks atgadījums, kas Briki vēl vairāk iepriecināja, bet samul sināja pašu šī gadījuma vaininieku. Sevišķi asas sāpju lēkmes laikā Brike pastiepa roku un teica:
— Ja jūs zinātu, kā man sāp …
Larē neviļus satvēra pastiepto roku un to noskūpstīja. Brike nosarka, bet Larē samulsa.
«Velns parāvis,» viņš domāja, «liekas, ka es viņu noskūpstīju. Bet tā jau bija tikai roka — Anželikas roka. Taču sāpes cieš galva, tas nozīmē, ka, noskūpstīdams roku, es pažēloju arī galvu. Galva jūt sāpes tāpēc, ka sāp Anželikas kāja, taču Anželikas sāpes jūt Brikes galva …» Viņš pavisam sapinās un apmulsa vēl vairāk.
— Kā jūs pēkšņo aizbraukšanu izskaidrojāt savai draudzenei? — jautāja Larē, lai drīzāk aiztrauktu neērtības sajūtu.
— Nekā. Viņa ir pieradusi pie maniem neparastajiem gājieniem. Starp citu, ari viņa ar vīru drīz atbrauks uz Parīzi. Es gribu viņu redzēt… Jūs, lūdzu, uzaiciniet viņu pie manis. — Un Brike iedeva Rudās Martas adresi.
Larē un Artūrs Dovels nolēma iekārtot Briki di Mena avēnijā, nelielā, tukšā mājā, kas piederēja Larē tēvam.
— Blakus kapsētai! — māņticīgi iesaucās Brike, kad automašīna brauca garām Mon- parnasa kapsētai.
— Tas nozīmē, ka jūs ilgi dzīvosit, — Larē viņu mierināja.
— Vai tad ir tads ticējums? jautāja Brike, būdama māņticīga.
— Neapstrīdams.
Brike nomierinājās.
Slimniecei ierādīja diezgan mājīgu istabu, kur viņu apguldīja milzīgā vecmodīgā gultā ar baldahīnu. Atlaizdamās spilvenu kaudzē, Brike nopūtās.
— Jums katrā ziņā jāizsauc ārsts un kopēja, — teica Larē. Taču Brike kategoriski iebilda. Viņa baidījās, ka svešie cilvēki viņu nodos.
Ar lielām pūlēm Larē pierunāja Briki parādīt kāju viņa draugam —jaunam ārstam — un par kopēju uzaicināt vārtsarga meitu.
— Šis vārtsargs pie mums strādā jau divdesmit gadus. Uz viņu un viņa meitu var droši paļauties.
Ataicinātais ārsts apskatīja uztūkušo un stipri sasārtušo kāju, parakstīja kompreses, nomierināja Briki un kopā ar Larē izgāja otrā istabā.
— Nu, kā ir? — Larē uztraukti jautāja.
— Pagaidām nekā nopietna nav, taču uzmanīt vajag. Es viņu apmeklēšu ik pārdienas. Slimniecei nepieciešams pilnīgs miers.
Larē katru rītu apciemoja Briki. Reiz viņš klusi ienāca istabā. Kopējas nebija. Brike snauda vai bija tikai pievērusi acis. Dīvaini, bet viņas seja šķita kļūstam aizvien jaunāka. Tagad Brikei varēja dot ne vairāk kā divdesmit gadu. Viņas vaibsti bija izlīdzinājušies un kļuvuši maigāki. Larē uz pirkstgaliem piegāja pie gultas, noliecās, ilgi lūkojās šajā sejā un... pēkšņi maigi to noskūpstīja uz pieres. Šoreiz Larē neanalizēja, vai viņš skūpsta Anželikas «ēnu», Brikes galvu vai pašu Briki.
Brike lēni pavēra plakstus, paskatījās uz Larē, un viņas lūpās pavīdēja vārs smaids.
— Kā jūs jūtaties? — jautāja Larē. — Vai es jūs neuzmodināju? .
— Nē, es negulēju. Pateicos, es jūtos labi. Ja tikai nesāpētu …
— Ārsts saka, ka nekā nopietna nav. Gu- liet mierīgi, un jūs drīz izveseļosities …
Ienāca kopēja. Larē pamāja ar galvu un izgāja. Brike viņu pavadīja ar maigu skatienu. Viņas dzīvē bija ienācis kas jauns. Viņa gribēja drīzāk izveseļoties. Kabarē, dejas, šansonetes, «Šanuāra» iereibušie jautrie viesi — tas viss aizpeldēja kaut kur tālu prom, zaudēja jēgu un vērtību. Viņas sirdi modās jauni sapņi par laimi. Var jau būt, ka tas bija lielākais atdzimšanas brīnums, ko neapjauta ne pati «atdzimusī», ne Larē. Skaidrais, jaunavīgais Anželikas Gajas augums ne vien atsvaidzināja Brikes galvu, bet arī pārvērta viņas domu gaitu. Vaļīgā kabarē dziedātāja pārvērtās kautrā meitenē.
Kerna upuris
Kamēr Larē nodevās vienīgi rūpēm par Briki, Artūrs Dovels ievāca ziņas par Kerria māju. Laiku pa laikam draugi apspriedās ar Briki, kas viņiem pastāstīja visu, ko zināja par Kerna namu un tā iemītniekiem.
Artūrs Dovels nolēma rīkoties ļoti piesardzīgi. Kopš Brikes pazušanas Kerns noteikti ievēroja modrību. Pēkšņi viņu pārsteigt nez vai izdosies. Jādarbojas tā, lai Kerns līdz pēdējam brīdim nenojaustu, ka pret viņu sākts uzbrukums.
— Mēs rīkosimies pēc iespējas viltīgāk, — viņš teica Larē. — Vispirms jāuzzina, kur dzīvo Lorānas jaunkundze. Ja viņa nav ar Kernu uz vienu roku, viņa daudzējādā ziņā mums palīdzēs, — daudz vairāk nekā Brike.
Uzzināt Lorānas adresi bija pavisam vienkārši. Taču, kad Dovels aizgāja uz Lorānas dzīvokli, viņu gaidīja vilšanās. Lorānas vietā Artūrs sastapa vienīgi viņas māti — cienījamu, tīri ģērbušos, bēdu sagrauztu sirmgalvi saraudātām, neuzticības pilnām acīm.
— Vai es varētu runāt ar Lorānas jaunkundzi? — viņš vaicāja.
Vecā sieviete neizpratnē pavērās viņā.
— Manu meitu? Vai tad jūs viņu pazīstat? … Ar ko man ir tas gods, un kāpēc jums vajadzīga mana meita?
— Ja atļausit…
— Lūdzu. — Lorānas māte ieveda ciemiņu nelielā viesistabā, kurā atradās vecmodīgas mīkstās mēbeles "baltos pārvalkos, ar mežģīņu sedziņām uz atzveltnēm. Pie sienas liels portrets. «Interesanta meitene,» nodomāja Artūrs.
— Mans uzvārds ir Radjē, — viņš teica.
Es esmu provinces ārsts, tikai vakar iebraucu no Tulonas. Agrāk es pazinu kādu Lorānas jaunkundzes universitātes laika draudzeni. Te, Parīzē, es nejauši satiku šo draudzeni un no viņas uzzināju, ka Lorānas jaunkundze strādā pie profesora Kerna.
— Bet kā sauc manas meitas universitātes laika draudzeni?
— Kā sauc? Rišā!
— Rišā, Rišā … Tādu uzvārdu es neesmu dzirdējusi, — piemetināja Lorāna un jau ar neslēptu neuzticību prasīja: — Vai jūs nav sūtījis Kerns?
— Nē, mani nav sūtījis Kerns, — smaidot atbildēja Artūrs. — Bet es ļoti gribētu ar viņu iepazīties. Viņš strādā medicīnas nozarē, par kuru es interesējos. Man ir zināms, ka daudzus, turklāt pašus interesantākos eksperimentus Kerns izdara mājās. Taču viņš ir ļoti noslēgts cilvēks un nevienu negrib ielaist savā svētnīcā.
Vecajai Lorānai tas šķita ticami. Kad meita bija sākusi strādāt pie profesora Kerna, viņa sacīja, ka profesors dzīvo ļoti noslēgti un nevienu nepieņem. «Ar ko viņš nodarbojas?» viņa bija meitai taujājusi un saņēmusi nenoteiktu atbildi: «Ar visādiem zinātniskiem eksperimentiem.»