— Tā nu es, — turpināja Dovels, — nolēmu vispirms iepazīties ar Lorānas jaunkundzi un lūgt viņas padomu, kā man drīzāk tikt pie inerķa. Viņa varētu nolīdzināt ceļu, jau iepriekš ar Kernu parunāt, iepazīstināt mani ar viņu un ievest viņa namā.
Jaunā cilvēka izskats modināja uzticību, taču viss, kas bija saistīts ar Kerna vārdu, radīja Lorānas kundzes sirdī tādu nemieru un satraukumu, ka viņa nezināja, ko tālāk teikt. Viņa smagi nopūtās un, valdīdamās, lai nesāktu raudāt, teica:
— Manas meitas nav mājās. Viņa ir slimnīcā.
— Slimnīcā? Kādā slimnīcā?
Lorānas kundze neizturēja. Pārāk ilgi viņa bija dzīvojusi vienatnē ar savām bēdām un tagad, aizmirsdama jebkādu piesardzību, izstāstīja savam viesim visu: kā viņas meita pēkšņi atsūtījusi vēstuli par to, ka darba apstākļu dēļ viņai kādu laiku vajadzēs palikt pie Kerna, lai koptu smagi slimos; kā viņa, māte, nesekmīgi bija mēģinājusi tikties ar meitu Kerna mājā; kā viņa uztraukusies, kad Kerns beidzot paziņojis, ka viņas meita saslimusi ar nerviem un nogādāta psihiatriskajā slimnīcā.
— Es neieredzu šo Kernu, — vecīte sacīja, ar kabatas lakatu slaucīdama acis. — Viņš manu meitu novedis līdz ārprātam. Es nezinu, ko viņa Kerna mājā pieredzēja un ko tur darīja — par to viņa pat man nestāstīja —, taču vienu es zinu: tiklīdz Marija iestājās šai darbā, tā arī kļuva nervoza. Es viņu vairs nepazinu. Meita nāca mājās bāla, satraukta, viņai bija zudusi ēstgriba, viņa mocījās ar bezmiegu. Naktīs Mariju māca murgi. Viņa trūkās augšā un pa miegam runāja, ka viņu vajājot Kerns un kaut kāda tur Dovela galva … Kerns pa pastu man piesūta meitas algu, diezgan krietnu summu, sūta līdz pat šim laikam. Taču es šai naudai nepieskaros. Veselību ne par kādu naudu neatgūsi… Meitu es esmu zaudējusi .., — Un vecīte izplūda asarās.
«Nē, šeit Kerna atbalstītājus velti meklēt,» nodomāja Artūrs Dovels. Viņš nolēma ilgāk neslēpt nāciena īsto iemeslu.
— Kundze, — viņš sacīja, — es tagad teikšu atklāti, ka man ir ne mazāks pamats ienīst Kernu. Man bija vajadzīga jūsu meita, lai ar Kernu nokārtotu dažus rēķinus un … atklātu viņa noziegumus.
Lorānas kundze iekliedzās.
— Nē, neuztraucieties, jūsu meita šajos noziegumos nav iejaukta.
— Mana meita drīzāk mirs, nekā izdarīs noziegumu, — Lorāna lepni atbildēja.
— Es gribēju lūgt Lorānas jaunkundzes palīdzību, bet tagad redzu, ka viņai pašai vajadzīga palīdzība. Es domāju, ka jūsu meita nav zaudējusi prātu, bet Kerns viņu ļaunprātīgi ieslodzījis trako namā.
— Kāpēc? Par ko?
— Tieši tāpēc, ka jūsu meita labāk mirs, nekā izdarīs noziegumu, kā jūs sacījāt. Acīmredzot Kernam viņa likās bīstama.
— Bet par kādiem noziegumiem jūs runājat?
Artūrs Dovels Lorānu vēl maz pazina un baidījās no vecītes pjāpīguma, tāpēc nolēma viņai visu nestāstīt.
— Kerns taisīja nelikumīgas operācijas. Sakiet, lūdzu, kurā slimnīcā Kerns jūsu meitu ievietojis?
Uztrauktā Lorāna tik tikko spēja koncentrēties, lai turpinātu sakarīgi runāt. Vārdi jaucās ar asarām, kad viņa atbildēja:
— Kerns ilgu laiku man negribēja to teikt. Pie sevis mājās viņš mani neielaida. Nācās rakstīt vēstules. Viņš atbildēja izvairīgi, centās mani mierināt un apgalvot, ka meitas veselības stāvoklis uzlabojas un ka drīz viņa varēs atgriezties mājās. Kad mans pacietības mērs bija pilns, es viņam rakstīju, ka sūdzēšos par viņu, ja viņš tūlīt man nepaziņos, kur ir Marija. Tad viņš uzrakstīja slimnīcas adresi. Tā atrodas Parīzes apkaimē, So. Privātā slimnīca pieder ārstam Ravino. Ak, es uz turieni aizbraucu! Bet mani pat pagalmā neielaida. Tas ir kā īsts cietums, visapkārt mūra žogs. «Pie mums ir tāda kārtība,» sargs paskaidroja, «ka slimnieku tuviniekus, kaut arī tā būtu māte, mēs slimnīcā neielaižam.» Es izsaucu dežurējošo ārstu, bet viņš man atbildēja to pašu. «Kundze,» viņš teica, «tuvinieku ierašanās slimniekus vienmēr satrauc un pasliktina viņu psihisko stāvokli. Es varu jums pateikt tikai to, ka jūsu meita jūtas labāk.» Un aizcirta vārtus manā priekšā.
— Es tomēr pacentīšos sastapt jūsu meitu. Varbūt man izdosies viņu arī atbrīvot.
Artūrs precīzi pierakstīja adresi un atsveicinājās.
— Es darīšu visu, kas manos spēkos. Ticiet man, ja Lorānā*s jaunkundze būtu mana māsa, es nerūpētos par viņu vairāk.
Padomu un labu novēlējumu pavadīts, Dovels izgāja no istabas.
Artūrs nolēma, ka nekavējoties jāsatiek Larē. Viņa draugs augas dienas pavadīja kopā ar Briki, un Dovels devās uz di Mena avēniju. Pie namiņa stāvēja Larē automašīna.
Dovels aši uzkāpa otrajā stāvā un iegāja viesistabā.
— Kāda nelaime, Artūr! — viņu sagaidījis, iesaucās Larē. Viņš bija ārkārtīgi satraukts, staigāja pa istabu un jauca savus melnos, cirtainos matus.
— Kas noticis, Larē?
— O! … — draugs novaidējās. — Viņa aizbēgusi… *
— Kas?
— Nu, protams, Brikes jaunkundze.
— Aizbēgusi? Bet kāpēc? Runājiet beidzot sakarīgi!
Panākt no Larē sakarīgu stāstījumu nebija viegli. Viņš joprojām skraidīja uz priekšu un atpakaļ, nopūtās, stenēja un vaidēja. Pagāja gandrīz desmit minūtes, līdz Larē sāka stāstīt:
— Vakar no rīta Brikes jaunkundze sūdzējās, ka sāpes kājā pastiprinoties. Kāja bija ļoti satūkusi un kļuvusi zila. Es izsaucu ārstu. Viņš aplūkoja kāju un sacīja, ka stāvoklis krasi pasliktinājies. Sākusies gangrēna. Nepieciešama operācija. Ārsts neapņēmās viņu operēt mājās un pieprasīja, lai slimnieci tūliņ nogādātu slimnīcā. Taču Brikes jaunkundze neparko nepiekrita. Viņa baidījās, ka slimnīcā pievērsīs uzmanību rētām uz viņas kakla. Viņa raudāja un sacīja, ka viņai jāatgriežas pie Kerna. Kerns bija brīdinājis, ka Brikei jāpaliek pie viņa, līdz tā pilnīgi «atveseļosies». Viņa nebija klausījusi un tagad tiekot bargi sodīta. Viņa ticot Kernam kā ķirurgam. «Ja viņš spēja mani uzcelt no miroņiem un dot man jaunu augumu, viņš izārstēs arī kāju. Viņam tā ir nieka lieta.» Mani centieni viņu pierunāt beidzās nesekmīgi. Es negribēju viņu laist. Un nolēmu ņemt talkā viltību. Teicu, ka pats viņu aizvedīšu pie Kerna, cerēdams tādējādi viņu nogādāt slimnīcā. Taču man bija jārīkojas tā, lai Brikes atdzīvināšanas noslēpums tiešām netiktu atklāts pirms laika, — es neaizmiršu par jums, Artūr. Es aizbraucu ne vairāk kā uz stundu, lai visu norunātu atpazīstamiem ārstiem. Es gribēju piemānīt Briki, bet viņa bija viltīgāka par mani un savu kopēju. Kad atbraucu atpakaļ, viņas vairs nebija. Uz galdiņa pie gultas atradās zīmīte — tas ir viss, kas no viņas palicis. Paskatieties, — un Larē pasniedza Artūram papīra lapiņu, uz kuras steigā ar zīmuli bija uzrakstīti daži vārdi.
«Piedodiet man, Larē, citādi rīkoties es nespēju. Es atgriezīšos pie Kerna. Neapmeklējiet mani. Kerns mani nostādīs uz kājām, kā vienreiz jau to izdarījis. Uz drīzu redzēšanos, — šī doma mani nomierina.»
— Nav pat paraksta.
— Pievērsiet uzmanību rokrakstam, — sacīja Larē. — Tas ir mazliet pārvērsts Anželikas rokraksts. Tāds būtu Anželikas rokraksts, ja viņa būtu rakstījusi krēslas stundā vai ar sāpošu roku: lielākiem burtiem, plašākiem vēzieniem.
— Taču kā tas viss noticis? Kā viņa spēja aizbēgt?
— Ak vai! Viņa aizbēga no Kerna, lai tagad no manis aizbēgtu pie Kerna. Kad es atbraucu, šurp un ieraudzīju, ka būrītis ir tukšs, es gandrīz vai nogalināju kopēju. Taču viņa paskaidroja, ka ir apmānīta. Brike ar pūlēm piecēlusies, piegājusi pie telefona un piezvanījusi man. Tā bija viltība. Man viņa nezvanīja. Parunājusi pa telefonu, Brike kopējai pateikusi, ka es it kā visu esot nokārtojis un liekot viņai nekavējoties braukt uz slimnīcu. Brike palūgusi kopēju izsaukt automašīnu, pēc tam, viņas atbalstīta, aizgājusi līdz tai un, atteikdamās no 'kopējas turpmākas palīdzības, aizbraukusi. «Tas nav tālu, bet tur mani sagaidīs sanitāri,» viņa sacījusi. Kopēja bijusi pilnīgi pārliecināta, ka viss tiek darīts pēc mana rīkojuma un ar manu ziņu. Artūr! — Larē pēkšņi iesaucās, no jauna sākdams uztraukties. — Es nekavējoties braukšu pie Kerna. Es nevaru viņu tur atstāt. Es jau pa telefonu lūdzu atsūtīt manu automašīnu. Brauciet man līdzi, Artūr!