Artūrs pagājās pa istabu. Cik negaidīti viss sarežģījies! Pieņemsim, ka Brike jau ir izstās- stījusi visu, ko zināja par Kerna māju. Taču viņas zināšanas bija nepieciešamas ari turpmāk, nemaz jau nerunājot par to, ka viņa pati bija pierādījums pret Kernu. Un Larē zaudējis katru jēgu. Tagad no viņa būs slikts palīgs.
— Paklausieties, draugs, — teica Artūrs, uzlicis rokas māksliniekam uz pleciem. — Tagad vairāk nekā jebkad mums stingri jāsaņem sevi rokās un mēs nedrīkstam rīkoties nepārdomāti. Brike ir pie Kerna. Jārēķinās ar notikušo. Vai ir jēga pirms laika kaitināt zvēru viņa alā? Kā jūs domājat, vai Brike izstāstīs Kernam par visu, kas ar viņu noticis kopš tā laika, kad viņa aizbēgusi, — par mūsu iepazīšanos, par to, ka mēs esam par Kernu daudz ko uzzinājuši?
— Es varu galvot, ka viņa neteiks nekā, — Larē pārliecināts atbildēja. — Viņa ! tur, uz jahtas, deva vārdu un pēc tam vairākkārt atkārtoja, ka klusēs. Tagad viņa solījumu pildīs ne tikai aiz bailēm, bet arī… citu motīvu dēļ.
Artūrs šos motīvus zināja. Viņš jau sen bija ievērojis, ka Larē velta Brikei aizvien vairāk uzmanības.
«Nelaimīgais romantiķis,» Dovels nodomāja, «viņam veicas ar traģisku mīlestību. Šoreiz viņš zaudē ne tikai Anželiku, bet arī no jauna atdzimstošo mīlu. Taču vēl jau viss nav pagalam.»
— Pacietieties, Larē, — viņš teica. — Mums ir kopīgs mērķis. Apvienosim mūsu pūliņus un rīkosimies uzmanīgi. Mums ir divas iespējas: vai nu nekavējoties uzbrukt Kernam, vai ari censties vispirms pa aplinkus ceļiem izzināt par mana tēva galvas un Brikes likteni. Pēc Brikes aizbēgšanas Kerns noteikti tur acis vaļā. Ja viņš mana tēva galvu vēl nav iznīcinājis, tad noteikti to pamatīgi noslēpis. Galvu taču var nogalināt dažās minūtēs. Tikko policija sāktu klaudzināt pie Kerna durvīm, viņš pirms to atvēršanas iznicinātu nozieguma pēdas. Un mēs neko neatradīsim. Neaizmirstiet, Larē, ka arī Brike ir «nozieguma pēdas». Kerns ir izdarījis nelikumīgas operācijas. Vēl vairāk: viņš nelikumīgi ir piesavinājies Anželikas līķi. Bet Kerns ir cilvēks, kam visi līdzekļi ir labi. Viņš taču uzdrošinājās pilnīgā slepenībā atdzīvināt mana tēva galvu. Es zinu, ka tēvs testamentā bija novēlējis savu līķi preparēšanai, bet nekad netiku dzirdējis, ka viņš būtu piekritis savas galvas atdzīvināšanai. Kāpēc Kerns no visiem, pat no manis, galvu slēpj? Kāpēc viņam tā vajadzīga? Un kāpēc viņam vajadzīga Brike? Varbūt viņš izdara cilvēkiem vivisekcijas, un Brike viņam noderēja par izmēģinājumu trusīti?
— Tāpēc viņa vēl jo ātrāk jāglābj — dedzīgi iebilda Larē.
— Jā, jāglābj, nevis jāpaātrina viņas gals. Bet mūsu vizīte pie Kerna liktenīgo iznākumu var paātrināt.
— Ko tad lai dara?
— Jāiet pa otru, garāko ceļu. Pacentīsimies, lai arī šis ceļš kļutu pēc iespējas īss. Marija Lorāna mums var sniegt daudz vērtīgākas ziņas nekā Brike. Lorāna zina mājas izplānojumu, viņa ir kopusi galvas. Varbūt viņa ir runājusi ar manu tēvu … tas ir, ar viņa galvu.
— Tad dodamies ātrāk pie Lorānas.
— Diemžēl arī viņa vispirms jāatbrīvo.
— Vai viņa ir pie Kerna?
— Slimnīcā. Acīmredzot tā ir viena no slimnīcām, kurās par krietnu samaksu tur ieslodzītus tikpat slimus cilvēkus, kādi esam mēs abi. Mums būs krietni jāpapūlas, Larē.— Un Dovels izstāstīja draugam par savu tikšanos ar Lorānas māti.
— Nolādētais Kerns! Viņš sēj visapkārt nelaimi un šausmas. Ja viņš nonāktu manos...
— Pacentīsimies, lai nonāk. Un pirmais solis — mums jātiekas ar Lorānu.
— Es nekavējoties braucu turp.
— Tas būtu neprātīgi. Mums pašiem jāparādās tikai tādos gadījumos, kad citas izejas nav. Pagaidām izmantosim citu cilvēku pakalpojumus. Mēs abi būsim sava veida slepenā komiteja, kas vada uzticamus cilvēkus, bet sevi ienaidniekam neatklāj. Jāatrod uzticams cilvēks, kas varētu aizbraukt uz So pilsētiņu, iepazītos ar sanitāriem, kopējām, pavāriem, naktssargiem, ar ko vien iespējams. Ja kaut vienu no viņiem izdosies uzpirkt, puse darba būs padarīta.
Larē nevarēja rimties. Viņš pats gribēja nekavējoties sākt rīkoties, taču pakļāvās nosvērtajam Artūram un beidzot samierinājās ar piesardzīgas rīcības politiku.
— Bet ko mēs līgsim talkā? O, Šaubu! Jauno mākslinieku, ķas nesen ieradās no Austrālijas. Viņš ir māns draugs, brīnišķs cilvēks, teicams sportists. Viņam šāds uzdevums būs sava veida sports. Velns lai parauj, — nolamājās Larē, — kāpēc gan es pats nevaru ķerties pie šī uzdevuma?
— Vai tas ir tik romantiski? — smaidīdams vaicāja Dovels.
Ravino slimnīca
Saubs, divdesmit trīs gadus vecs blonds, atlētiska auguma sārtvaidzis, ar sajūsmu pieņēma «sazvērnieku» piedāvājumu. Sīkumus viņi pagaidām Šaubam nestāstīja, bet pateica, ka viņš draugu labā var izdarīt milzīgu pakalpojumu. Viņš jautri māja ar galvu, pat neapprasījies Larē, vai visā šajā pasākumā nav kas peļams: šaubs ticēja Larē un viņa drauga godīgumam.
— Lieliski! — iesaucās Šaubs. — Es tūdaļ braucu uz So. Krāsu kaste būs teicams iegansts, kāpēc mazajā pilsētiņā ieradies svešs cilvēks. Es skicēšu sanitāru un kopēju portretus. Ja viņas nebūs briesmīgi neglītas, es pat drusku ar viņām palakstošos.
— Ja vajadzīgs, piedāvājiet viņām roku un sirdi, — aizrautīgi sacīja Larē.
— Sim nolūkam es neesmu pietiekami skaists, — jaunais cilvēks kautrīgi iebilda. — Taču, ja būs nepieciešams, savus bicepsus es labprāt likšu lietā.
Jaunais sabiedrotais devās ceļā.
— Atcerieties, ka jā/īkojas pēc iespējas ātri un ar vislielāko piesardzību, — Dovels deva viņam pēdējo padomu.
Šaubs apsolīja atbraukt pēc trim dienām. Taču jau nākamās dienas novakarē pavisam nospiestā garastāvoklī viņš ieradās pie Larē.
— Neiespējami, — viņš teica. — Tā nav slimnīca, bet ar mūra sienu apjozts cietums. Un šaipus sienai neviens no kalpotājiem neiznāk. Visus produktus atved sagādnieki, kurus pat pagalmā neielaiž. Pie vārtiem iznāk saimniecības vadītājs un saņem visu, kas vajadzīgs … Es staigāju ap šo cietumu kā vilks ap aitu kūti. Taču man neizdevās pat pamest skatu viņpus žogam.
Larē bija vīlies un sarūgtināts.
— Es cerēju, ka jūs būsit attapīgāks un asprātīgāks, Šaub, — viņš sacīja ar neslēptu īgnumu.
— Vai jūs pats nevēlētos parādīt šo attapību? — ne mazāk īgni viņam atbildēja Šaubs. — Tik drīz es plinti krūmos nebūtu metis. Bet nejauši es iepazinos ar kādu vietējo mākslinieku, kas labi pazīst pilsētu un slimnīcas paražas. Viņš man sacīja, ka tā esot pavisam īpatnēja slimnīca. Aiz tās sienām slēpjoties daudz noziegumu un noslēpumu. Mantinieki tur ievieto savus bagātos radinie kus, kas dzīvo pārāk ilgi un nesteidzas ar miršanu, pasludinot viņus par garā vājiem un nododot tos uzraudzībai. Nepilngadīgo jauniešu aizbildņi nosūta uz turieni savus aizbildināmos pirms pilngadības sasniegšanas, lai varētu turpināt aizbildniecību pār viņu kapitāliem un brīvi ar tiem rīkoties. Slimnīcas īpašnieks — viņš ir arī galvenais ārsts — no ieinteresētajām personām saņem milzīgas summas. Darbiniekiem viņš maksā ļoti labas algas. Tur pat likumam nav varas, to padara bezspēcīgu nevis mūra siena, bet zelts. Visa pamatā ir uzpirkšana. Saprotiet taču, ka tādos apstākjos es varēju nonīkt veselu gadu un ne par mata tiesu nepavirzīties tuvāk mērķim.