Выбрать главу

— Nevajadzēja nīkt, bet rīkoties, — sausi piemetināja Larē.

Saubs demonstratīvi pacēla kāju un parā­dīja sadriskātu bikšu galu.

— Kā redzat, es rīkojos, — viņš ar rūgtu ironiju teica. — Pagājušo nakti es mēģināju pārrāpties pāri sētai. Man tas nenākas grūti. Taču es vēl nebiju lāgā paspējis nolēkf no žoga viņā pusē, kad man metās virsū milzīgi dogi, — un te ir rezultāts … Ja man nebūtu mērkaķa izmanības un veiklības, es tiktu saplosīts gabalos. Tajā pašā laikā visā milzī­gajā dārzā sāka sasaukties sargi un iekvēlo­jās elektriskās spuldzes. Taču ar to vien vēl nepietika. Kad es jau biju pārrāpies atpakaļ šai-pusē, cietumsargi izlaida savus suņus pa vārtiem. Dzīvnieki ir speciāli dresēti, tāpat kā savā laikā Dienvidamerikā tika izdresēti suņi no plantācijām izbēgušu nēģeru ķeršanai... Larē, jūs zināt, cik daudz balvu es esmu ieguvis par uzvarām skriešanās sacīkstēs. Ja es vienmēr būtu skrējis tik ātri, kā vakar devu kājām ziņu, es būtu pasaules čempions. Pie­tiks, ja pateikšu, ka bez īpašām pūlēm uzlēcu uz garāmbraucošas automašīnas kāpšļa — tā brauca pa ceļu vismaz ar trīsdesmit kilometru ātrumu stundā — un vienīgi tā es izglābos!

— Nolādēts! Ko tagad lai iesāk? — iesau­cās Larē, iebraukdams ar roku matos. — Va­jadzēs izsaukt Artūru. — Un viņš piesteidzās pie telefona.

Pēc dažām minūtēm Artūrs jau sasveicinā­jās ar draugiem.

— To varēja sagaidīt, — uzzinājis par neveiksmi, viņš teica. — Kerns savus upurus prot paslēpt drošās vietās. Ko tagad lai iesāk? — viņš atkārtoja Larē jautājumu. — Jālieto vara, jāņem talkā tie paši Kerna ieroči, jāuzpērk galvenais ārsts un …

— Es nežēlošu visu savu mantu! — izsau­cās Larē.

— Baidos, ka ar to nepietiks. Lieta tāda, ka cienījamā doktora Ravino komerciālo uzņē­mumu balsta, no vienas puses, milzīgās sum­mas, ko viņš saņem no saviem klientiem, un, 110 otras puses, uzticība, kādu viņam izrāda klienti, būdami pilnīgi pārliecināti, ka Ravino, krietnu kukuli saņēmis, nekādos apstākļos nenodos viņu intereses. Ravino negribēs graut savu reputāciju un līdz ar to satricināt uzņē­muma pamatus. Pareizāk sakot, viņš to darītu gan, ja saņemtu uzreiz tādu summu, kas līdzi­nātos visiem viņa nākamajiem ienākumiem par divdesmit gadiem uz priekšu. Es baidos, vai šādai vajadzībai mums pietiks līdzekļu, ja arī mēs savus kapitālus saliktu kopā. Neaiz­mirstiet, ka Ravino klienti ir miljonāri. Daudz vienkāršāk un lētāk būtu uzpirkt kādu no sīkā­kiem kalpotājiem. Taču visa nelaime tā, ka Ravino savus kalpotājus uzmana ne mazāk kā ieslodzītos. Šaubam ir taisnība. Arī es pats ievācu šādas tādas ziņas par Ravino slimnīcu. Svešam cilvēkam vieglāk iekļūt katordznieku cietumā un noorganizēt bēgšanu no turienes, nekā to paš.u izdarīt Ravino cietumā. Viņš pie­ņem darbā ar ļoti stingru atlasi, visbiežāk tie ir cilvēki, kam nav tuvinieku. Viņš nenopel arī tādus, kas pārkāpuši likumu un grib nozust no policijas vērīgajām acīm. Ravino maksā labi, taču prasa solījumu, ka neviens no kalpotājiem darba laikā slimnīcas terito­riju neatstās, bet darba laiks tiek noteikts ne mazāk kā uz desmit vai divdesmit gadiem.

— Kur tad viņš sameklēs tādus cilvēkus, kas būtu ar mieru gandrīz tikpat kā uz mūža ieslodzījumu? — jautāja Larē.

— Sameklē. Daudzus vilina doma par dzī­ves nodrošinājumu līdz pat vecumdienām. Lielāko vairumu piespiež trūkums. Protams, visi neiztur. Atgadās, tiesa gan, ļoti reti — pa dažiem gadiem reizi, ka kalpotāji no Ravino slimnīcas bēg. Ne tik sen kāds kalpotajs, noilgojies pēc dzīves brīvē, aizbēga.

Tajā pašā dienā viņa līķi atrada So tuvumā. So policiju Ravino ir uzpircis. Tika sastādīts protokols, ka kalpotājs beidzis dzīvi pašnā­vībā. Ravino paņēmis līķi un nogādājis slim­nīcā. Pārējo var nojaust. Ravino droši vien līķi parādīja saviem kalpotājiem un noturēja attiecīgu runu, liekot saprast, ka tāds liktenis sagaida katru līguma lauzēju. Tas ir viss.

Larē bija satriekts.

— Kur jūs ņēmāt tādu informāciju?

Artūrs Dovels pašapmierināti pasmaidīja.

— Nu, redziet, — sacīja Šaubs, jau kļuvis jautrāks. — Es taču jums teicu, ka neesmu vainīgs.

— Es iedomājos, cik jautra dzīve šajā nolā­dētajā vietā ir Lorānai. Bet ko lai mēs iesā­kam, Artūr? Uzspridzināt sienas ar dinamītu? Izrakt apakšzemes eju?

Artūrs apsēdās un iegrima pārdomās. Draugi, viņā raudzīdamies, klusēja.

— Eurika! — Dovels pēkšņi iesaucās.

«Ārprātīgie»

Neliela istaba ar skatu uz dārzu. Pelēkas sienas. Pelēka gulta, pārklāta ar gaiši pelēku pūkainu segu. Balts galdiņš un divi balti krēsli.

Lorāna sēž pie loga un izklaidīgi raugās dārzā. Saules stars zeltī viņas rūsganos matus. Viņa ir ļoti novājējusi un bāla.

Pa logu redzama aleja, kur pastaigājas slimnieku grupas. Starp viņiem pavīd māsu baltie virsvalki ar melnām apmalēm.

— Ārprātīgie … — klusi saka Lorāna, ska­tīdamās uz slimniekiem. — Arī es esmu ārprā­tīgā … Kāda bezjēdzība! Tas ir viss, ko esmu panākusi…

Viņa sažņaudza rokas tā, ka nokrakšķēja pirkstu kauliņi.

Kā tas bija noticis? …

Kerns ieaicināja viņu kabinetā un teica:

— Man ar jums jārunā, Lorānas jaun­kundz. Vai jūs atceraties mūsu pirmo sarunu, kad jūs ieradāties, lai stātos darbā?

Viņa pamāja ar galvu.

— Jūs apsolījāt klusēt par visu, ko jūs šajā namā redzēsit un dzirdēsit, vai tā ir?

— Jā.

— Tūliņ atkartojiet šo solījumu, un jūs varat doties apciemot savu māmuļu. Jūs redzat, es ticu jūsu dotajam vārdam.

Kerns prasmīgi bija uztaustījis īsto stīgu. Lorāna bija galīgi apmulsusi. Dažas minūtes viņa klusēja. Lorāna bija radusi turēt doto vārdu, bet pēc visa, ko viņa te bija uzzinā­jusi … Kerns manīja viņas šaubas un sa­traukti gaidīja, kā beigsies viņas cīņa pašai ar sevi.

— Jā, es devu vārdu klusēt, — viņa bei­dzot klusi sacīja. — Bet jūs mani piekrāpāt. Jūs daudz ko noslēpāt no manis. Ja jūs būtu uzreiz pateicis patiesību, es tādu solījumu nebūtu devusi.

— Tātad jūs uzskatāt, ka solījums vairs nav saistošs?

— Jā.

— Pateicos par atklātību. Ar jums ir viegli vismaz tajā ziņā, ka jūs neizliekaties. Jums piemīt vīrišķība runāt patiesību.

Kerns to teica ne tādēļ vien, lai Lorānai paglaimotu. Kaut arī godīgumu Kerns uzska­tīja par muļķību, šajā brīdī viņš tiešām cienīja Loranās vīrišķīgo raksturu un morālo stin­grību. «Velns parāvis, tas būtu bēdīgi, ja šo meiteni nāktos novākt no ceļa. Bet 'ko lai ar viņu iesāk?»

— Lorānas jaunkundz, tātad jūs pirmajā izdevīgajā gadījumā mani nodosit? Jūs droši vien zināt, kas mani pēc tam gaida. Mani sodīs. Vēl vairāk, mans vārds būs iemīdīts dubļos.

— Par to jums vajadzēja padomāt agrāk, — atbildēja Lorāna.

— Paklausieties, jaunkundz, — Kerns tur­pināja, it kā viņas vārdus nebūtu dzirdējis. — Atmetiet savu šauri morālo redzes viedokli. Saprotiet taču, ja nebūtu rnanis, profesors Dovels jau sen būtu sapuvis zemē vai sade­dzis krematorijas krāsnī. Viņa darbs būtu pārtraukts. Tas, ko galva dara tagad, īstenībā ir pēcnāves darbs. Galvu radīju es. Šādā situācijā man ir zināmas tiesības uz Dovela galvas «produkciju», es domāju, ka jūs man piekritīsit. Vēl vairāk, bez manis Dovels — tas ir, viņa galva — savus atklājumus nespētu realizēt. Jūs zināt, ka smadzenes nevar ne operēt, ne saaudzēt kopā. Tomēr man teicami izdevās saaudzēt Brikes galvu ar svešu ķer­meni. Mugurkaula smadzenes, kas atrodas kakla skriemeļos, saauga kopā. Pie šis problē­mas atrisināšanas darbojās Dovela galva un Kerna rokas. Šīm rokām,.— Kerns pastiepa uz priekšu rokas, pats uz tām raudzīda­mies, — arī ir zināma vērtība. Tās izglābušas dzīvību ne vienam vien simtam cilvēku un glābs vēl daudzus simtus, ja vien jūs pār manu galvu nelīksit krist atmaksas zobenam. Bet arī tas vēl nav viss. Mūsu pēdējais pētī­jums izdarīs apvērsumu ne vien medicīnā, bet arī visas cilvēces dzīvē. Kopš šā brīža medi­cīna spēs atdzīvināt cilvēku. Cik daudz izcilu cilvēku būs iespējams pēc nāves atdzīvināt, lai viņi varētu turpināt dzīvi cilvēces labā! Es pagarināšu ģēniju dzīvi, atdošu bērniem tēvus, sievām — vīrus. Vēlāk šādas operācijas izdarīs parasts ķirurgs. Cilvēces bēdu nasta taps vieglāka …