— Uz citu nelaimīgo rēķina.
— Lai arī tā, bet tur, kur agrāk raudāja divi cilvēki, raudās tikai viens. Tur, kur bija divi mirušie, turpmāk būs tikai viens. Vai tās nav diženas perspektīvas? Un kāda nozīme salīdzinājumā ar visu to ir manai personiskai dzīvei, kaut vai noziegumiem? Kāda daļa slimniekam par to, ka ķirurgam, kas glābj viņa dzīvību, uz sirdsapziņas guļ noziegums? Jūs nogalināsit ne tikai mani, jūs nogalināsit tūkstošus dzīvību, kuras es nākotnē būtu varējis izglābt. Vai jūs par to neesat padomājusi? Jūs izdarīsit tūkstošreiz lielāku noziegumu nekā es, ja vispār to esmu izdarījis. Pārdomājiet vēlreiz un pasakiet man savu atbildi. Tagad ejiet. Es jūs nesteidzi-' nāšu.
— Es jau jums atbildēju. — Un Lorāna atstāja kabinetu.
Viņa iegāja profesora Dovela galvas istabā un atstāstīja viņam, ko ar Kernu runājusi. Dovels iegrima domās.
— Vai nebūtu bijis labāk jūsu nodomu neatklāt vai vismaz dot nenoteiktu atbildi? — beidzot nočukstēja galva.
— Es neprotu melot, — Lorāna atbildēja.
— Tas jums dara godu, bet… jūs notiesājāt pati sevi. Jūs varat iet bojā, un no jūsu upura nevienam vieglāk nekļūs.
— Es … citādi es nevaru, — teica Lorāna un, skumji pamājusi ar ga-lvu, aizgāja.
— Kauliņi ir mesti, — sēdēdama savā istabā pie loga, viņa atkārtoja vienu un to pašu frāzi.
«Nabaga māmuļa,» pēkšņi viņai iešāvās prātā. «Bet viņa rīkotos tāpat,» Lorāna pati sev atbildēja. Viņai gribējās uzrakstīt mātei vēstuli un tajā izstāstīt visu, kas ar viņu noticis. Pēdojo vēstuli. Taču nebija nekādas iespējas to nosūtīt. Lorāna nešaubījās, ka viņa' nolemta bojāejai. Viņa bija gatava nāvi sagaidīt mierīgi. Viņu skumdināja vienīgi rūpes par māti un domas par to, ka Kerna noziegumi paliks neatriebti. Taču Lorāna ticēja, ka agri vai vēlu viņam no soda neizdosies izvairīties.
Gaidītais pienāca ātrāk, nekā viņa bija domājusi.
Lorāna nodz'esa gaismu un apgūlās gultā. Nervi bija saspīlēti. Viņa izdzirda savādu čaukstoņu aiz skapja, kas atradās pie sienas. Čaukstoņa radīja viņā vairāk izbrīna nekā baiļu. Istabas durvis bija aizslēgtas. Viņai nedzirdot, istabā ienākt nevarēja. «Kas tā par čaukstoņu? Varbūt peles?»
Turpmākais norisinājās neparasti ātri. Pēc čaukstoņas atskanēja čīkstēšana. Gultai tuvojās ātri soļi. Lorāna izbijusies paslējās pus- sēdus, bet tajā pašā brīdī spēcīgas rokas atspieda viņu spilvenā un pielika sejai hloroforma masku.
«Nāve!….» pazibēja Lorānas smadzenēs, un, nodrebējusi ar visu augumu, viņa instinktīvi rāvās augšā.
— Mierīgāk, — viņa izdzirda Kerna balsi — tādu pašu kā parastajās operācijās —, bet pēc tam zaudēja samaņu.
Lorāna atguvās tikai slimnīcā …
Profesors Kerns bija izpildījis draudus par «ārkārtīgi smagām sekām», ja viņa neglabās noslēpumu. No Kerna viņa bija gaidījusi visu. Viņš atriebās, bet pats atmaksu nesaņēma. Marija upurēja sevi, bet viņas upuris bija bezjēdzīgs. Šī doma Lorānu nomāca par visu vairāk.
Viņa bija tuvu izmisumam. Pat slimnīcā viņa izjuta Kerna ietekmi.
Pirmo divu nedēļu laikā Lorānai neļāva iziet lielajā,* ēnainajā dārzā, kur staigāja «rāmie» slimnieki. «Rāmie» bija tie, kas neprotestēja pret ieslodzījumu, necentās pierādīt ārstiem, ka viņi ir pilnīgi vesfeli, nedraudēja visu atmaskot un nemēģināja bēgt. Slimnīcā nebija vairāk par desmit procentiem īstu vājprātīgo, un tie paši bija sajukuši prātā jau slimnīcā. Šim nolūkam Ravino bija izstrādājis sarežģītu «psihiskās sagandēšanas» sistēmu.
«Smags gadījums»
Marija Lorāna skaitījās «smags gadījums» doktora Ravino ārstnieciskajā'praksē. Tiesa, pa to laiku, kamēr Lorāna strādāja pie Kerna, viņas nervu sistēma bija novājināta, bet griba palikusi nelokāma. Lauzt Lorānas gribu — pie šāda uzdevuma ķērās Ravino.
Pagaidām viņš Lorānas «psihes apstrādāšanu» īsti vēl neuzsāka un tikai iztālēm uzmanīgi viņu novēroja. Profesors Kerns vēl nebija devis doktoram Ravino noteiktas direktīvas par Lorānu: vai nu pirms laika novest viņu kapā, vai likt sajukt prātā. Psihiska saslimšana saskanēja ar Ravino «psihiatriskās slimnīcas» sistēmu.
Satraukta Lorāna gaidīja brīdi, kad viņas liktenis būs galīgi izlemts. Nāve vai ārprāts. Cita ceļa viņai, tāpat kā pārējiem, te nebija. Viņa koncentrēja visus dvēseles spēkus, lai vismaz ārprātam stātos pretī. Viņa bija ļoti rāma, paklausīga un ārēji pat mierīga. Taču šādā veidā bija grūti apmānīt pieredzējušo, ar izcila psihiatra talantu apveltīto doktoru Ravino. Lorānas paklausība modināja viņā vel lielāku nemieru un aizdomas.
«Smags gadījums,» viņš domāja, parastās rīta vizītes laikā sarunādamies ar Lorānu.
— Kā jūs jūtaties? — viņš vaicāja.
— Pateicos, labi, — atbildēja Lorāna.
— Pacientu labā mēs darām visu iespējamo, taču nepierastie apstākli un relatīva brīvības zaudēšana dažus slimniekus nomāc. Vientulības sajūta, skumjas.
— Pie vientulības es esmu pieradusi.
«No viņas panākt atklātību nav nemaz tik vienkārši,» nodomāja Ravino un turpināja:
— Atklāti runājot, jūs esat gluži vesela. Nervi mazliet sākuši streikot, vairāk nekas. Profesors Kerns man stāstīja, ka jums gadījies piedalīties zinātniskos eksperimentos, kas uz nepieradušu cilvēku atstāj diezgan smagu iespaidu. Jūs esat tik jauna. Pārpūlēšanās un neliela neirastēnija … Profesors Kerns jūs Joti augstu vērtē un nolēma piešķirt jums atvaļinājumu …
— Es esmu Joti pateicīga profesoram .Kernam.
«Noslēgts raksturs,» Ravino dusmojās. «Viņa jāsaved kopā ar citiem slimniekiem. Varbūt tad viņa vairāk atklās sevi un drīzāk varēs izpētīt viņas raksturu.»
— No sēdēšanas jūs esat nogurusi, — viņš teica. — Kāpēc gan jums nepastaigāt pa dārzu? Mums ir brīnišķs dārzs, īstenībā nevis dārzs, bet desmit hektāru plašs parks.
— Man neatjāva pastaigāties.
— Vai tiešām? — izbrīnījies iesaucās Ravino. — Tā ir mana asistenta kļūda. Jūs nepiederat tiem slimniekiem, kam pastaigas būtu kaitīgas. Lūdzu, pastaigājieties. Iepazīstieties ar mūsu slimniekiem. Viņu vidū ir interesanti cilvēki.