— Pateicos, jūsu atļauju es izmantošu.
Kad Ravino aizgāja, Lorāna atstāja savu istabu un devās uz izeju pa garu, drūmi pelēkā tonī krāsotu gaiteni ar melnu apmali. Caur istabu slēgtajām durvīm lauzās ārprātīgo gaudošana, kliedzieni, histēriski smiekli, murmināšana …
— O…o…o… — atskanēja no kreisas puses.
— U — ū-ū … Ha-ha-ha-ha … — atbalsojās no labās.
«Kā zvērnīcā,» domāja Lorāna, cenzdamās nepadoties nomācošajai atmosfērai. Taču viņa mazliet paātrināja gaitu un izsteidzās no mājas. Taisni pretī gluds celiņš veda dārza dziļumā, un Lorāna devās pa to uz priekšu.
Doktora Ravino «sistēmu» varēja sajust pat te. Visam bija drūma nokrāsa. Parkā bija tikai skuju koki tumši zaļiem vainagiem. Vienkāršie koka soli bez atzveltnēm bija nokrāsoti tumši pelēkā krāsā. Taču Lorānu īpaši pārsteidza puķu dobes. Tās atgādināja kapu kopiņas. Visvairāk bija sadēstītas tumši zilas, gandrīz melnas atraitnītes, ko gar malām kā balta sēru lenta apjoza kumelītes. Ainavu papildināja tumšās tūjas.
«īsta kapsēta. Te neviļus jādzimst domām par nāvi. Bet mani jūs nepievilsit, Ravino kungs, jūsu noslēpumus es esmu atšifrējusi, un jūsu efekti mani nesagatavotu nepārsteigs,» Lorāna uzmundrināja sevi un, ātri pasteigusies garām šiem «kapiem», sāka iet pa priežu aleju. Slaidie stumbri tiecās augšup kā svētnīcas kolonnas, tiem pāri klājās tumši zaļi kupoli. Priežu galotnes šalca vienmērīgu vienmuļu dziesmu. Šur un tur parkā pavīdēja slimnieku pelēkie virsvalki.
«Kurš no viņiem ir vājprātīgs un kurš normāls?» Brīdi viņus pavērojot, to varēja pasacīt diezgan droši. Tie, kas vēl nebija sajukuši, ieinteresēti aplūkoja «jaunatnācēju» — Lorānu. Slimnieki, kuru prāts bija aptumšots, noņēmās paši ar sevi, viņi atradās ārpus šīs pasaules un raudzījās tajā neredzīgu skatienu^
Lorānai tuvojās slaids, kalsnējs vecs vīrs ar garu, baltu bārdu. Vecis augstu pacēla savas kuplās uzacis, pamanīja Lorānu un teica, it kā skaļi turpinādams sarunāties pats ar sevi:
— Vienpadsmit gadus es skaitīju, pēc tam rēķini sajuka. Te nav kalendāra, un laiks apstājies. Es nezinu, cik ilgi esmu klīdis pa šo aleju. Varbūt divdesmit, bet varbūt tūkstoš gadus. Dieva priekšā viena diena ir kā tūkstoš gadu. Grtfti izmērīt laiku. Un jūs, arī jūs te iesit tūkstoš gadus turp līdz akmens sienai un tūkstoš gadus atpakaļ. Izejas no šejienes nav. Tu, kas šeit ieej, atstāj cerības ārā, kā teicis Dantes kungs. Ha, ha, ha! Negaidījāt? Jūs domājat, ka es esmu vājprātīgs? Es esmu viltīgs. Te tikai vājprātīgajiem ir tiesības dzīvot. Taču jūs no šejienes neiziesit, tāpat kā es. Mēs ar jums … — Ieraudzījis, ka tuvojas sanitārs, kura uzdevums bija noklausīties slimnieku sarunas, vecais vīrs, viltīgi pamirkšķinājis ar aci, tādā pašā tonī turpināja: — Es esmu Napoleons Bonaparts, un mana simtā diena vēl nav pienākusi. Vai jūs mani sapratāt? — viņš uzprasīja, kad sanitārs aizgāja tālāk.
«Nelaimīgais,» nodomāja Lorāna, «vai tiešām viņš tēlo vājprātīgu, lai izbēgtu no nāves? Izrādās, ka ne tikai man vienai glābšanās dēj jāmaskējas.»
Pie Lorānas pienāca vēl viens slimnieks — jauns cilvēks ar melnu kazbārdiņu — un sāka muldēt kaut kādas aplamības par kvadrātsaknes izvilkšanu no riņķa kvadratūras. Šoreiz sanitārs Lorānai netuvojās, acīmredzot jauno cilvēku administrācija neturēja aizdomās. Viņš pienāca Lorānai klāt un, siekalas šļakstīdams, runāja aizvien ātrāk un uzstājīgāk.
— Riņķis — tā ir bezgalība. Riņķa kvadratūra ir bezgalības kvadratūra. Klausieties uzmanīgi. Izvilkt kvadrātsakni no riņķa kvadratūras nozīmē izvilkt kvadrātsakni no bezgalības. Tā būs entajā pakāpē kāpināta bezgalības daļa. Tādā kārtā varēs noteikt arī kvadratūru … Bet jūs taču neklausāties manī. — Jaunais cilvēks pēkšņi noskaitās un satvēra Lorānu aiz rokas. Viņa izrāvās un gandrīz skriešus devās uz savu korpusu. Netālu no durvīm Lorāna sastapa doktoru Ravino. Viņš tikko spēja atturēt apmierinātu smaidu.
Līdzko Lorāna bija ieskrējusi savā istabā, pie durvīm klauvēja. Viņa labprāt būtu durvis aizslēgusi, taču iekšpusē atslēgas nebija. Viņa nolēma neatbildēt. Tomēr durvis atvērās un uz sliekšņa parādījās doktors Ravino.
Viņa galva, kā parasts, bija atgāzta atpakaļ, izvalbītās, ieplestās, apaļās acis vērīgi raudzījās cauri pensnejas stikliem, melnās ūsas un bārdiņa kustējās līdz ar lūpām.
— Piedodiet, ka es ienācu bez atļaujas. Ārsta profesija dod man zināmas tiesības …
Doktoram Ravino likās, ka pienācis piemērots brīdis, lai sāktu «dragāt Lorānas -morālos balstus». Viņa arsenālā bija visdažādākie iedarbes līdzekļi — no valdzinošas vaļsirdības, laipnības un apburošas uzmanības līdz rupjībai un ciniskai atklātībai. Viņš bija nolēmis par katru cenu izvest Lorānu no pacietības un tāpēc pēkšņi iesāka sarunu nekautrīgā un zobgalīgā tonī.
— Kāpēc jūs nesakāt: «Lūdzu, ienāciet, atvainojiet, ka es jūs neaicināju iekšā. Es biju nogrimusi domās un nedzirdēju jūsu klauvējienu …» — vai kaut ko tamlīdzīgu?
— Nē, jūsu klauvējienu es dzirdēju, bet neatbildēju tāpēc, ka man gribējās palikt vienai.
— Patiesa, kā arvien, — viņš ironiski sacīja.
— Patiesīgums nav īstais objekts izsmieklam, — Lorāna mazliet saniknoti piebilda «Kožas,» jautri nodomāja Ravino. Viņš nekautrīgi apsēdās iepretim Lorānai un bez mirkšķināšanas ilgi lūkojās viņā ar savām vēža acīm. Lorāna pūlējās šo skatienu izturēt, taču beidzot viņai tas kļuva nepanesams, viņa nolaida plakstus, pati aiz sašutuma par sevi mazliet nosarkdama.
— Jūs uzskatāt, — Ravino turpināja tajā pašā ironiskajā tonī, — ka patiesīgums nav īstais objekts izsmieklam. Bet es domāju, ka visīstākais. Ja jūs būtu tik patiesa, jūs mani iztriektu ārā, tāpēc ka mani neieredzat, taču jūs pūlaties saglabāt viesmīlīgas namamātes laipno smaidu.
— Tā … vienkārši ieaudzināta pieklājība, — sausi atteica Lorāna.
— Ja jūs neievērotu šo pieklājību, vai tādā gadījumā mani izdzītu? — Un Ravino pēkšņi iesmējās augstā, rejošā balsī. — Teicami! Ļoti labi! Pieklājībai nav pa ceļam ar patiesīgumu. Tas nozīmē, ka pieklājības dēļ var atteikties no patiesīguma. Tas ir viens, — un viņš pielieca vienu pirkstu. — Šodien es vaicāju, kā jūs jūtaties, un saņēmu atbildi: «Lieliski», kaut gan pēc jūsu acīm es redzēju, ka jums gribas vai pakārties. Tātad jūs arī tad melojāt. Vai aiz pieklājības?
Lorānanezināja, ko teikt. Viņai vajadzēja vai nu vēlreiz samelot, vai arī atzīties, ka nolēmusi neizrādīt s$vas jūtas. Un viņa klusēja.
— Es jums palīdzēšu, Lorānas jaunkundz, — Ravino turpināja. — Tā bija, ja tā var teikt, maskēta sevis saglabāšana. Jā vai nē?
— Jā, — Lorāna izaicinoši atbildēja.
— Tātad, jūs melojat pieklājības dēj — viens, jūs melojat pašsaglabāšanas vārdā — divi. Es bīstos, ka man nepietiks pirkstu, ja mēs šo sarunu turpinātu. Jūs melojat arī žēlsirdības dēļ. Vai tad jūs mātei nerakstījāt nomierinošas vēstules.
Lorāna bija pārsteigta. Vai tiešām Ravino zināja visu? Jā, viņam patiešām viss bija zināms. Arī tas ietilpa viņa sistēmā. No saviem klientiem, kas atveda šķietamos slimniekus, viņš prasīja izsmeļošas ziņas gan par iemesliem, kāpēc slimnieki te tiek ievietoti, gan par pašiem pacientiem. Klienti zināja, ka tas kalpo viņu interesēm, un atklāja Ravino pat visdrausmīgākos noslēpumus.
— Profesoram Kernam jūs melojāt nozaimota taisnīguma vārdā un cenšoties sodīt ļaunumu. Jūs melojāt taisnības vārdā. Rūgts paradokss! Ja visu rezumētu, tad izrādītos, <ka jūsu taisnība visu laiku bijusi būvēta uz meliem.