Ravino precīzi trāpīja mērķī. Lorāna jutās nomākta. Viņai pašai nebija ienācis prātā, cik milzīga loma viņas dzīvē bijusi meliem.
— Tad nu brīvajā laikā padomājiet, taisnības praviete, cik jūs esat grēkojusi. Un ko jūs ar savu taisnīgumu esat panākusi? Es jums varu pateikt priekšā: jūs panācāt šo mūža ieslodzījumu. Un nekādi — ne zemes, ne debess — spēki jūs neizvedīs no šejienes. Bet meli? Ja cienījamo profesoru Kernu uzskatītu par elles izdzimumu un melu ciltstēvu, tad viņš taču joprojām dzīvo lieliski.
Nenolaizdams skatienu no Lorānas, Ravino pēkšņi apklusa. «Pirmajai reizei pietiks, sākums-ir labs,» viņš apmierināts nodomāja un neatvadījies izgāja ārā.
Viņa aiziešanu Lorāna pat nepamanīja. Viņa sēdēja, seju rokām aizsegusi.
Kopš tās reizes Ravino katru vakaru ieradās pie viņas, lai turpinātu savas jezuītiskās sarunas. Sagraut Lorānas morāles principus un līdz ar to iedragāt viņas psihi — tas kļuva par Ravino profesionāļa patmīlas jautājumu.
Lorāna cieta patiesi un dziļi. Ceturtajā dienā viņa neizturēja un piecēlusies, sasār- tušu seju, uzkliedza:
— Ejiet ārā no šejienes! Jūs neesat cilvēks, jūs esat dēmons!
Sis skats Ravino sagādāja patiesu baudu.
— Jūs progresējat, — nekustēdamies ne no vietas, viņš ņirdza. — Jūs kļūstat patiesāka nekā bijāt agrāk.
— Ejiet prom! — aizelsdamās izgrūda Lorāna.
«Lieliski, drīz viņa kausies,» doktors nodomāja un, jautri svilpodams, izgāja.
Lorāna gan vēl nekāvās un droši vien būtu spējīga kauties vienigi pilnīgā prāta aptumsumā, taču viņas psihiskais stāvoklis bija apdraudēts. Palikusi viena, viņa ar šausmām konstatēja, ka ilgi neizturēs,
Bet Ravino nepalaida garām itin neko, kas varētu tuvināt atrisinājuma brīdi. Vakaros Lorānu sāka vajāt uz nepazīstama instrumenta atskaņota skumīga melodija. Šķita, ka kaut kur ieraudātos čells, dažbrīd skaņas pacēlās līdz vijoles augstajiem reģistriem, pēc tam pēkšņi mainījās ne tikai melodijas augstums, bet arī tembrs, un nu skanēja cilvēka balss: tīra, daiļa, taču neizsakāmi skumja. Smeldzīgā melodija bezgalīgi atkārtojās, arvien veidodama to pašu noslēgto skaņu loku.
Kad Lorāna šo melodiju dzirdēja pirmo reizi, viņai tā patika. Pie tam mūzika bija tik maiga un klusa, ka Lorāna sāka šaubīties par to, vai tiešām kaut kur spēlē mūziķis jeb vai sākas dzirdes halucinācijas. Gāja minūte pēc minūtes, bet mūzika turpināja virpuļot apburtajā lokā. Pēc čella skanēja vijole, pēc vijoles — raudoša cilvēka balss… Pavadījumā skumīgi skanēja viens tonis. Pēc stundas Lorāna jau bija pārliecināta, ka patiesībā šī mūzika ir tikai iedoma Un skan viņas galvā. No smeldzīgās melodijas nebija glābiņa. Lorāna aizspieda ausis, taču viņai likās, ka joprojām dzird mūziku — čells, vijole, balss... čells, vijole, balss …
— Tā var zaudēt prātu, — čukstēja Lorāna. Viņa sāka dziedāt pati, centās ar sevi skaļi sarunāties, lai nomāktu šo mūziku, bet nekas nelīdzēja. Tā viņu vajāja pat miegā.
«Cilvēki nevar spēlēt un dziedāt bez pārtraukuma. Tā droši vien ir mehāniska mūzika ... Kāda apmātība,» viņa domāja, gulēdama vajējātn acīm un klausīdamās bezgalīgo loku: čells, vijole, balss… čells, vijole, balss ...
Viņa nevarēja vien sagaidīt rītu un steidzās'5 uz parku, taču melodija jau bija pārvērtusies par uzbāzīgu ideju. Lorāna tiešām sāka dzirdēt neesošu mūziku. Parkā staigājošo vājprātīgo kliedzieni, vaidi un smiekli tikai nedaudz nomāca pazīstamo melodiju.
Jaunatnācējs
Pamazām Marija Lorāna bija novesta tik tālu, ka pirmo reizi dzīvē sāka domāt par pašnāvību. Kādā no pastaigām viņa apcerēja pašnāvības veidu un tā bija nogrimusi pārdomās, ka nepamanīja vājprātīgo, kas pienāca viņai klāt un, aizšķērsojis ceļu, teica:
— Labi ir tie, kas nezina nezināmo. Tas viss, protams, ir sentimentāli…
Lorāna aiz pārsteiguma nodrebēja un paskatījās uz slimnieku. Tāpat kā visi citi, viņš bija ģērbies pelēkā virsvalkā. Šis slaidā auguma šatēns ar skaisto, dižciltīgo seju uzreiz piesaistīja Lorānas uzmanību.
«Droši vien jaunatnācējs,» viņa nodomāja. «Pēdējo reizi skuvies ne vairāk kā pirms pie- cārfl dienām. Bet kāpēc viņa seja man liekas pazīstama?»
Pēkšņi jaunais cilvēks ātri nočukstēja:.
— Es jūs pazīstu, jūs esat Lorānas jaunkundze. Es redzēju jūsu portretu pie jūsu mātes.
— Kā jūs mani pazīstat? Kas jūs esat? — Lorāna izbrīnējusies vaicāja.
— Pasaulē ir ļoti maz cilvēku. Es esmu mana brāļa brālis. Bet kas ir mans brālis? Vai es? — jaunais cilvēks skaļi klaigāja.
Garām pagāja sanitārs un neuzkrītoši, bet vērīgi nolūkojās viņā.
Kad sanitārs bija*aizgājis, jaunais cilvēks steidzīgi piebilda:
— Es esmu Artūrs Dovels, profesora Dovela dēls. Es neesmu vājprātīgs, bet izlikos par vājprātīgu tikai tādēļ, lai ...
Sanitārs atkal tuvojās viņiem.
Artūrs pēkšņi drāzās prom -no Lorānas, kliegdams:
— Lūk, kur mans mirušais brālis! Tu esi es, es esmu tu. Tu mani iemājoji pēc nāves. Mēs bijām dubultnieki, taču nomiri tu, nevis es.
Un Dovels drāzās pie kāda tnelanholiķa, kuru tāds negaidīts uzbrukums izbiedēja. Sanitārs metās viņiem pakaļ, gribēdams aizsargāt mazo, vārgo melanholiķi no straujā slimnieka. Kad viņi bija aizskrējuši līdz parka galam, Dovels, pametis savu upuri, atgriezās pie Lorānas. Viņš skrēja ātrāk par sanitāru. Skriedams garām Lorānai, Dovels palēnināja gaitu un pabeidza iesākto frāzi:
— Es ierados šeit, lai jūs izglābtu. Esiet šonakt gatava bēgšanai. — Un, atlēcis sāņus, viņš sāka riņķot ap kādu jukušu vecenīti, kas viņam nepievērsa gluži nekādu uzmanību. Pēc tam Dovels apsēdās uz sola, nodūra galvu un iegrima pārdomās.
Viņš savu lomu tēloja tik labi, ka Lorānai netika skaidrs, vai Dovela dēls ārprātu patiešām tikai simulē. Taču cerības stars bija ieza- dzies viņas dvēselē. Par to, vai jaunais cilvēks ir Dovela dēls, viņa nešaubījās. Līdzība ar tēvu bija acīmredzama, kaut arī pelēkais slimnīcas virsvalks un neskūtā seja Dovelu padarīja bezpersonisku. Turklāt viņš Lorānu bija sazīmēiis pēc ģīmetnes. Domājams, ka viņš apmeklējis māti. Tas viss varēja būt patiesība. Lai būtu kā būdams, Lorāna nolēma šonakt neizģērbties un gaidīt savu necerēto glābēju.
Cerība uz izglābšanos spārnoja viņu un deva jaunus spēkus. Viņa pēkšņi it kā pamodās no drausmīga murga. Pat uzmācīgā dziesma sāka skanēt klusāk, tā pamazām aizpeldēja tālē un izgaisa. Lorāna dziji ievilka elpu, it kā no drūmas pazemes būtu izlaista svaigā gaisā. Dzīves alkas viņā pēkšņi uzlies- moia ar nebiiušu sparu. Lorānai aiz laimes gribējās smieties. Taču tagad vairāk nekā jebkad vajadzēja ievērot piesardzību.
Kad gongs aicināja brokastīs, vina savilka drūmu seju — tāda pēdēiā laikā biia viņas parastā izteiksme — un gāja uz mājas pusi.
Pie ieeias, kā arvien, stāvēja doktors Ravino. Viņš novēroja slimniekus tāpat kā cietumsargs arestantus, kas pēc pastaigas atgriežas savās kamerās. Ravino skats pamanīja ikvienu sīkumu: gan zem virsvalka paslēptu akmeni, gan sadriskātas drānas, gan skrambiņu uz slimnieka rokām vai sejas. Taču sevišķi uzmanīgi viņš vēroja pacientu sejas izteiksmi.
Lorāna, garām iedama, pūlējās neskatīties uz Ravino un nodūra acis. Viņa gribēja ātrāk aizslīdēt garām, taču doktors uz brīdi aizturēja Lorānu un vēl vērīgāk ielūkojās viņas sejā.
— Kā jus jutāties? — viņš taujāja.