Kā apburta Lorāna nespēja atraut skatienu no šīm zilajām acīm.
Galva bez skaņas kustināja lūpas. Lorānas nerviem tas bija par daudz. Viņa bija tuvu ģībonim. Nēģeris viņu atbalstīja un izveda no laboratorijas.
— Tas ir šausmīgi, tas ir šausmīgi… — atlaizdamās krēslā, Lorāna atkārtoja.
Profesors Kerns klusēdams bungoja ar pirkstiem pa galdu.
— Sakiet, lūdzu, vai tiešām šī galva?,..
— Ir profesora Dovela? Jā, tā ir viņa galva. Mana cienījamā mirušā kolēģa Dovela galva, kam es atdevu dzīvību. Par nožēlošanu, esmu spējis atdzīvināt tikai galvu. Ne viss izdodas uzreiz. Nabaga Dovels sirga ar kādu pagaidām neārstējamu kaiti. Mirstot viņš novēlēja savu ķermeni zinātniskiem eksperimentiem, pie kuriem mēs kādreiz kopīgi strādājām. «Visa mana dzīve bijusi veltīta zinātnei. Lai zinātnei kalpo arī mana nāve. Labāk lai manu līķi graiza draugs zinātnieks nekā grauž tārpi,» — tādu novēlējumu atstāja profesors Dovels, un es ieguvu viņa ķermeni. Man izdevās atdzīvināt ne tikai viņa sirdi, bet arī apziņu, atdzīvināt «dvēseli», runājot pūļa vārdiem. Kas te ir šausmīgs? Līdz šim cilvēki par šausmīgu uzlūkoja nāvi. Vai par miruša cilvēka atdzīvināšanu cilvēce nav sapņojusi tūkstošiem gadu?
— Es gan dotu priekšroku nāvei, nevis tādai atdzīvināšanai.^
Profesors Kerns nenoteikti pamāja ar roku.
— Jā, atdzīvinātajam ir savas neērtības. Nabaga Dovelam būtu nepatīkami stāties klausītāju priekšā tādā… nepilnīgā izskatā. Tāpēc mēs šo eksperimentu turam slepenībā. Es saku «mēs», jo tāda ir paša Dovela griba. Turklāt eksperiments vēj nav novests galā.
— Kādā veidā profesors Dovels, tas ir, viņa galva, savu gribu darīja zināmu? Vai galva var runāt?
Profesors uz mirkli apmulsa.
— Nē… profesora Dovela galva nerunā. Bet tā dzird, saprot un ar mīmikas palīdzību spēj atbildēt…
Lai mainītu sarunas tematu, profesors Kerns jautāja:
— Nu kā, vai jūs manu piedāvājumu pieņemat? Lieliski. Es gaidu jūs rīt no rīta. Deviņos. Bet iegaumējiet: klusēt, klusēt un klusēt.
Aizliegta krāna noslēpums
Marijas Lorānas dzīve nebija no vieglajām. Viņai bija septiņpadsmit gadu, kad nomira tēvs. Uz Marijas pleciem gūlās rūpes par slimo māti. Tēva atstātie skopie līdzekli ātri izsīka, vajadzēja mācīties un uzturēt ģimeni. Dažus gadus viņa strādāja avīzes redakcijā par nakts korektori. Ieguvusi ārsta profesiju, Marija velti pūlējās atrast darbu. Viņai piedāvāja braukt uz nomaļiem Jaungvinejas rajoniem, kur plosījās dzeltenais drudzis. Uz turieni ar slimu māti Lorāna braukt negribēja, bet viņa negribēja arī no mātes šķirties. Profesora Kerna , piedāvājums viņai palīdzēja izkļūt no strupceļa.
Kaut arī darbs bija pavisam savāds, viņa piekrita gandrīz bez domāšanas.
Lorāna nezināja, ka pirms pieņemšanas darbā profesors Kerns par viņu bija ievācis precīzas ziņas.
Jau divas nedēļas Marija strādāja pie Kerna. Viņas pienākumi bija vienkārši. Visu dienu viņai vajadzēja uzmanīt aparātus, kas uzturēja dzīvības funkcijas galvā. Naktī Lorānu nomainīja Džons.
Profesors Kerns viņai paskaidroja, kā jārīkojas ar balonu krāniem. Norādīdams uz lielo cilindru, no kura uz galvas muti stiepās resna caurule, Kerns ārkārtīgi stingri Lorānai aizliedza atgriezt krānu.
— Ja atgriezīsit krānu, galva tūliņ ies bojā. Kādreiz es jums izskaidrošu visu galvas barošanas sistēmu un šī cilindra jēgu. Pagaidām jums pietiek ar to, ka jūs protat apieties ar aparātiem.
Taču ar solīto izskaidrošanu Kerns nesteidzās.
Vienā galvas nāsī bija dziļi iebāzts neliels termometrs. Noteiktās stundās vajadzēja to izņemt un pierakstīt temperatūru. Arī pie baloniem bija termometri un manometri. Lorāna uzraudzīja šķidrumu temperatūru un spiedienu balonos. Aparāti bija labi noregulēti, darbojās ar pulksteņa mehānisma precizitāti un raizes viņai nedarīja. Pie galvas deniņiem bija pielikts sevišķi jutīgs aparāts, kas mehāniski vilka pulsācijas līkni. Lenta ik dienas bija jāmaina. Balonu saturs tika uzpildīts pirms Lorānas ierašanas.
Marija pamazām pierada pie galvas un pat sadraudzējās ar to.
Kad Lorāna gājienā un svaigā gaisā piesār- tušiem vaigiem no rīta ienāca laboratorijā, galva mazliet pasmaidīja un tās plaksti sveicinādami notrīsēja.
Galva nevarēja runāt. Taču tās un Lorānas starpā drīz izveidojās nosacīts, kaut arī ļoti ierobežots, sazināšanās veids. Plakstu nolaišana lejup nozīmēja «jā», pacelšana uz augšu — «nē». Mazliet piepalīdzēja lūpas, kas kustējās bez skaņas.
— Kā jūs šodien jūtaties? — Lorāna jautāja.
Galvai pārlaidās smaida ēna, un plaksti nolaidās lejup: «Paldies, labi.»
— Kā jūs gulējāt?
Tā pati mīmika.
Uzdodama jautājumus, Lorāna veikli paveica rīta pienākumus. Pārbaudīja aparātus, temperatūru, pulsu. Izdarīja ierakstus žurnālā. Pēc tam ārkārtīgi uzmanīgi ar ūdenī un spirtā samitrinātu sūkli viņa apmazgāja galvai seju un ar higroskopisko vati iztīrīja a.usu gliemežnīcas. Noņēma skropstām pielipušo vates piciņu. Izmazgāja acis, ausis, muti, degunu — mutē un degunā šim nolūkam ievadīja ipašas caurulītes. Sasukāja matus.
Viņas rokas darbojās ātri un veikli. Galvas seja pauda apmierinātību.
— Šodien ir brīnišķa diena, — sacīja Lorāna. — Zilas, zilas debesis. Tīrs, stindzinošs gaiss. Tā vien gribas ieelpot ar pilnu krūti. Skatieties, cik spoži spīd saule, pavisam pavasarigi.
Profesora Dovela lūpu kaktiņi bēdīgi noliecās uz leju. Acis skumji paraudzījās pa logu, un skats apstājās pie Lorānas.
Viņa nosarka, dusmodamās pati uz sevi. Jūtīgas sievietes instinkts Lorānu atturēja runāt par visu, kas galvai bija nesasniedzams un varēja lieku reizi atgādināt par tās kroplo fizisko eksistenci.
Marija juta pret galvu gandrīz vai mātes līdzcietību, kā pret bezpalīdzīgu bērnu, kam daba nodarījusi pāri.
— Nu, sāksim strādāt! — cenzdamās labot savu kļūdu, Lorāna steidzīgi sacīja.
No. rītiem līdz profesora Kerna atnākšanai galva lasija. Lorāna atnesa un parādīja galvai kaudzi medicīnas žurnālu un grāmatu. Galva tās pārlūkoja. Atrodot vajadzīgo rakstu, galva savilka uzacis. Lorāna uzlika žurnālu uz paliktņa, un galva iegrima lasīšanā. Vērodama galvas acis, Lorāna iemanījās nojaust, kuru rindiņu galva lasa, un laikā pāršķīra lappusi.
Kad vajadzēja ko atzīmēt, galvas plaksti nolaidās lejup. Lorāna, sekodama galvas skatienam, vilka ar pirkstu pa rindiņām un lappuses malā ar zīmuli piesvītroja.
Kādā nolūkā galva lika lappuses malās atstāt atzīmes, to Lorāna nesaprata, viņa arī necerēja sagaidīt izskaidrojumu ar trūcīgās mīmikas valodas palīdzību un tāpēc neko nejautāja.
Kādreiz, iedama cauri Kerna kabinetam, kad profesora tur nebija, Lorāna uz rakstāmgalda ieraudzīja žurnālus, uz kuru malām pēc galvas norādījuma viņa bija atstājusi atzīmes. Atzīmētās vietas uz papīra lapas bija pārrakstītas profesora Kerna rokrakstā. Sis fakts Lorānai šķita aizdomīgs.
Tagad to atcerēdamās, Lorāna nespēja sevī apslapēt jautajumu. Varbūt ka galva varēs kaut kā atbildēt.
— Sakiet, lūdzu, kāpēc zinātniskajos rakstos dažas vietas mēs atzīmējam?
Profesora Dovela sejā atplaiksnījās neapmierinātība un nepacietība. Galva izteiksmīgi paraudzījās Lorānā, tad uz krānu, no kura uz galvas rīkli stiepās caurule, un divas reizes savilka uzacis. Tas nozīmēja lūgumu. Lorāna saprata, ka galva vēlas, lai viņa atgrieztu aizliegto krānu. Ne jau pirmo reizi galva izteica viņai šādu lūgumu. Taču Lorāna to iztulkoja pēc sava prāta: galva acīmredzot grib beigt savu skumjo eksistēšanu. Un Lorānai necēlās roka atgriezt aizliegto krānu. Viņa negribēja būt par galvas nāves vaininieci, vairījās no atbildības un baidījās pazaudēt vietu.