— Kā parasti, — viņa atbildēja.
— Kuru reizi pēc skaita un kā vārdā jūs tagad melQjat? — viņš- ironiski vaicāja un, palaidis Lorānu garām, piebilda: — Vakarā mēs ar jums vēl parunāsim.
«Es gaidīju melanholiju. Vai tiešām viņa nonāks ekstāzē? Acīmredzot viņas domu gājienā un noskaņojumā es kaut ko neesmu ņēmis vērā. Vajadzēs izdibināt…» Ravino nodomāja.
Un vakarā viņš ieradās izdibināt. No šīs tikšanās Lorāna joti baidījās. Ja viņa izturēs, varbūt tā būs pēdējā mocību reize. Ja neizturēs, viņa aizies bojā. Tagad sirds dzijumos viņa doktoru Ravino dēvēja par «liefinkvizi- toru». Tiešām, dzīvojis Ravino pirms dažiem gadsimtiem, viņš godam attaisnotu šo nosaukumu. Lorāna baidījās no doktora sofismiem, no viņa neobjektīvās pratināšanas, āķīgajiem jautājumiem, pārsteidzošajām psiholoģijas zināšanām, viņa velnišķajām analīzes spējām. Ravino patiešām bija «lielais loģiķis», mūsdienu Mefistofelis, kas var iznīcināt jebkādas morālas vērtības un apgāzt visneap- stridamākās patiesības.
Lai sevi nenodotu un nepazudinātu, Lorāna nolēma koncentrēt visu gribas speķu un klusēt, klusēt, lai ko viņš teiktu. Tas arī bija bīstams solis. Tas nozīmēja atklāta kara pieteikumu, pēdējo sacelšanos pašaizsargāšanās vārdā, kas izsauks pastiprinātu pretuzbrukumu. Taču izvēles nebija'.
Kad Ravino ienāca, pa ieradumam cieši raudzījās viņā ar savām apaļajām acīm un jautāja: «Tātad kā vārdā jūs samelojāt?» Lorāna neizdvesa ne skaņas. Viņas lūpas bija cieši sakniebtas, acis nolaistas.
Ravino uzsāka savu inkvizitorisko nopratināšanu. Lorāna gan sarka, gan bālēja, taču joprojām klusēja. Ravino — tas ar viņu gadījās ļoti reti — pamazām zaudēja pacietību un kļuva nikns.
— Klusēšana ir zelts, — viņš ņirdzīgi teica. — Zaudējusi visu, jūs cenšaties saglabāt kaut vai šo mēmo dzīvnieku un pilnīgu idiotu tikumu, bet jums tas neizdosies. Klusēšanai sekos eksplozija. Jūs pārsprāgsit no dusmām, ja vien neatgriezīsit atmaskojošās daiļrunības aizsargkrānu. Un kāda jēga ir klusēšanai? It kā es nespētu nolasīt jūsu domas. «Tu gribi panākt, lai es sajūku prātā,» jūs pašreiz domājat, «taču tas tev neizdosies.» Runāsim atklāti. Nē, mīļā jaunkundzīt, izdosies gan. Samaitāt cilvēka dvēseliti man ir tikpat viegli, kā sabojāt kabatas pulksteni.
Visus šis vienkāršās mašīnas ritenīšus es pazistu kā savus piecus pirkstus. Jo ilgāk jūs pretosities, jo bezcerigāk un dziļāk jūs slīgsit ārprāta tumsā.
«Divi tūkstoši četri simti sešdesmit v'ens, divi tūkstoši četri simti sešdesmit divi…» Lorāna turpināja skaitīt, lai nedzirdētu, ko runā Ravino.
Grūti pasacīt, cik ilgi šīs mocības būtu turpinājušās, ja pie durvīm klusi nebūtu pieklaudzinājusi kopēja.
— Ienāciet, — neapmierināti uzsauca Ravino.
— Septītajā palātā slimnieccf, kā liekas, mirst, — kopēja sacīia.
Ravino negribīgi piecēlās.
— Mirst, — jo labāk, — viņš pie sevis norūca. —- Mūsu interesanto sarunu pabeigsim rīt, — viņš sacīja un, aiz zoda pacēlis Lorānas galvu uz augšu un ironiski no- sprauslojies, aizgāja.
Lorāna smagi nopūtās un gandrīz bez spēka saguma pār galdu.
Bet aiz sienas jau skanēia elsojošā, bezcerīgu skumju pilnā mūzika. Velnišķās mūzikas vara bija tik liela, ka Lorānu neviļus pārņēma šī noskaņa. Viņai jau sāka likties, ka sastapšanās ar Artūru Dovelu ir tikai viņas slimās iztēles murgs, ka jebkāda cīņa ir bezjēdzīga. Nāve, vienīgi nāve viņu atbrīvos no mokām. Viņa paraudzījās visapkārt ... Taču slimnieku pašnāvība neietilpa doktora Ravino sistēmā. Te pat nebija uz kā pakārties.
Lorāna nodrebēja. Pēkšņi viņa atcerējās māti.
«Nē, nē, es to nedarīšu, viņas dēļ to nedarīšu … kaut vai šo pēdējo nakti … Es gaidīšu Dovelu. Ja viņš neatnāks ..,» Viņa domu neizdomāja līdz galam, bet visa viņas būtne nojauta, kas ar viņu notiks, ja Dovels neizpildīs doto solījumu.
Bēgšana
Lorānai tā bija pati mocošākā no visām doktora Ravino slimnīcā pavadītajām naktīm. Minūtes vilkās bezgalīgi un nomācoši kā apnicīgā mūzika, kas viņu vajāja.
Lorāna nervozi staigāja no loga līdz durvīm. Gaitenī bija dzirdami piesardzīgi soļi. Sirds iepukstējās straujāk. Iepukstējās un sastinga, — viņa pazina dežurējošās kopējas soļus; tā nā.ca pie durvīm, lai paskatītos iekšā pa durvju actiņu. Divi simti vatu lampa istabā dega visu nakti. «Tas vairo bezmiegu,» bija izlēmis doktors Ravino. Lorāna neizģēr- busies steidzīgi apgūlās, apsedzās ar segu un izlikās par aizmigušu. Ar viņu notika kas neparasts: pēc vairāku nakšu negulēšanas viņa tūdaļ iemiga — viss pārdzīvotais bija nogurdinājis Lorānu līdz pēdējai iespējai. Viņa nogulēja tikai dažas minūtes, taču šķita, ka pagājusi vesela nakts. Izbailēs pielēkusi kājās, Marija pieskrēja pie durvīm un pēkšņi uzgrūdās virsū Artūram Dovelam, kas patlaban nāca iekšā. Viņš nav piekrāpis. Viņa tikko valdījās, lai neiekliegtos.
— Ašāk, — Dovels čukstēja. — Kopēja ir rietumu puses gaitenī. Ejami
Viņš paņēma Lorānu aiz rokas un piesardzīgi veda sev līdzi. Viņu soļu troksni apslāpēja ar bezmiegu sirgstošo slimnieku vaidi un kliedzieni. Neganti garais gaitenis, palika aiz muguras. Beidzot viņi izkļuva no mājas.
— Parkā dežurē sargi, jāpazogas tiem garām … — steidzīgi čukstēja Dovels, vilkdams Lorānu parka dziļumā.
— Bet suņi …
— Tos es visu laiku baroju ar ēdienu atliekām, viņi mani pazīst. Esmu te jau vairākas dienas, taču izvairījos no jums, lai neradītu aizdomas.
Parks slīga tumsā. Bet pie mūra sienas, tikpat kā ap cietumu, noteiktā attālumā viena no otras dega spuldzes.
— Lūk, tur ir krūmājs … turp … — Dovels pēkšņi nometās zālē guļus un parāva aiz rokas Lorānu. Viņa sekoja Dovela piemēram. Pavisam tuvu bēgļiem pagāja garām kāds sargs. Kad tas bija attālinājies, viņi sāka lauzties cauri krūmājam sienas virzienā.
Ierūcās suns, pieskrēja klāt un, ieraudzījis Dovelu, sāka luncināt asti. Dovels pameta sunim maizes gabalu.
— Redziet nu, — nočukstēja Artūrs, — pats svarīgākais ir paveikts. Tagad mums atliek pārrāpties pāri sienai. Es jums palīdzēšu.
— Bet jūs? — Lorāna satraukti vaicāja.
— Neuztraucieties, es pēc tam, — Dovels atbildēja.
— Bet ko es aiz sienas iesākšu?
— Tur mūs gaida mani draugi. Viss ir sagatavots. Tagad, lūdzu, mazliet pavingroiet.
Dovels pieslejas pie mura sienas un ar vienu roku palīdzēja Lorānai uzrāpties augšā.
Taču tajā brīdī viens no sargiem viņu pamanīja un sacēla trauksmi. Pēkšņi visā dārzā iedegās spuldzes. Sargi, aicinādami cits citu un saukdami suņus, tuvojās bēgļiem.
— Lēciet! — komandēja Dovels.
— Bet jūs? — Lorāna baiļu pilnā balsī iesaucās.
— Lēciet taču! — viņš jau kliedza, un Lorāna nolēca. Viņu uztvēra kada cilvēka rokas.
Artūrs Dovels palēcās, ar rokām ieķērās sienas augšmalā un sāka vilkties ūz augšu. Taču divi sanitāri sagrāba viņu aiz kājām. Dovels bija tik spēcīgs, ka ar roku muskuļiem gandrīz pacēla augšup arī viņus. Taču rokas paslīdēja, un Dovels nokrita, piespiezdams pie zemes abus sanitārus.
Viņpus sienai tika iedarbināts automašīnas motors. Draugi acīmredzot gaidīja Dovelu..
— Brauciet drīzāk prom. Pilnu gāzi! — cīnīdamies ar sanitāriem, viņš sauca.
. Kā atbilde ietaurējās sirēna, un varēja dzirdēt, kā mašīna aizdrāzās.
— Laidiet mani vaļā, es iešu pats, — teica Dovels un beidza pretoties.