Taču sanitāri viņu neatlaida. Cieši sažņau- guši Dovela rokas, tie veda viņu mājas virzienā. Pie durvīm, kūpinādams papirosu, stāvēja virsvalkā ģērbies doktors Ravino.
— Karcerī! Uzvilkt trako kreklu! — viņš sacīja sanitāriem.
Dovelu ieveda mazā istabiņā bez logiem, tās grīda un sienas bija apsistas ar voiloku. Te lēkmju laikā ievietoja nemierīgos slimniekus. Sanitāri nosvieda Dovelu uz grīdas. Tūlīt aiz viņiem kamerā ienāca Ravino. Viņš vairs nesmēķēja. Rokas sabazis virsvalka kabatās, noliecās un sāka cieši raudzīties Artūrā ar savām apaļajām acīm. Dovels izturēja šo skatienu. Tad Ravino pamāja ar galvu sanitāriem, un tie aizgāja.
— Jūs simulējāt gluži pārliecinoši, — Ravino uzrunāja Dovelu, — taču mani apmānīt ir grūti. Es. jūs atšifrēju jau pirmajā dienā, kad te ieradāties, un vēroju jūs, taču man jāatzīstas, ka jusu nodomu es neuzminēju. Jums un Lorānai nāksies dārgi samaksāt par šo afēru.
— Ne dārgāk kā jums, — Dovels atbildēja.
Ravino noskurinaja savas tarakāna ūsas.
— Tie ir draudi?
— Atbilde uz draudiem, — Artūrs izmeta.
— Ar mani spēkoties ir grūti, — Ravino teica. — Es esmu saliecis ne tādus pienapuikas vien kā jūs. Sūdzēsities varas iestādēm? Tas nepalīdzēs, mans draugs. Turklāt jūs varat izgaist, pirms paspēs ierasties varas iestāžu pārstāvji. No jums pat smakas pāri nepaliks. Starp citu, kā jūs īsti sauc? Dibarī taču ir pieņemts uzvārds?
— Artūrs Dovels, profesora Dovela dēls.
Ravino bija manāmi pārsteigts.
— Ļoti patīkami iepazīties, — viņš teica, aiz izsmiekla gribēdams slēpt apmulsumu. — Man bija tas gods pazīt jūsu cienījamo tētiņu.
— Pateicieties dievam, ka man ir sasietas rokas, — atbildēja Dovels, — citādi jums plāni klātos. Un neuzdrīkstieties pieminēt mana tēva vārdu … jūs, nelieti!
— Es ļoti pateicos dievam, ka jūs, mans dārgais viesi, esat stingri sasiets, un uz ilgu laiku!
Ravino strauji pagriezās un izgāja. Skaji noklakšķēja atslēga. Dovels palika viens.
Par sevi viņš daudz nebēdāja. Draugi viņu nelaimē nepametīs un izpestīs no šī cietuma. Tomēr viņš apzinājās, cik stāvoklis ir bīstams. Ravino katrā ziņā ļoti labi saprot, ka viņa iestādes liktenis var būt atkarīgs no tā, kā beigsies viņa un Dovela divkauja. Ne velti Ravino aprāva sarunu un pēkšņi izgāja no kameras. Būdams labs psihologs, viņš tūliņ nojauta, ar ko viņam darīšana, un savu inkvizitora talantu atstāja neizmantotu. Cīņā ar Artūru Dovelu ne psiholoģija, ne vārdi nelīdzēja, te vajadzēja lietot stiprākus līdzekļus.
Uz dzīvības un nāves sliekšņa
Artūrs palaida saites vaļīgāk. Tas viņam izdevās: kad Artūram vilka mugurā trako kreklu, viņš ar nodomu bija sasprindzinājis muskuļus. Artūrs pamazām sāka atbrīvoties no saviem autiņiem. Taču viņu uzraudzīja. Tikko viņš mēģināja izvilkt roku, noklakšķēja atslēga, durvis atvērās, ienāca divi sanitāri un sasaistīja viņu no jauna. Šoreiz virs trako krekla apjoza vēl dažas siksnas. Sanitāri ar viņu apgājās rupji un solīja piekaut, ja viņš atkal mēģinās tikt ārā no krekla. Dovels neatbildēja. Cieši viņu sasaistījuši, sanitāri aizgāja...
Tā ka kamera logu nebija un to apgaismoja elektriskās spuldzes pie griestiem, Dovels nezināja, vai ir jau atausis rīts. Laiks vilkās gausi. Ravino pagaidām nerādījās un neko neuzsāka. Dovelam slāpa. Drīz viņš sajuta izsalkumu. Taču neviens nenāca un nenesa ne ēdienu, ne dzērienu.
«Vai tiešām viņš grib mani nomērdēt badā?» Dovels iedomājās. Izsalkums mocīja aizvien vairāk, taču ēst viņš nelūdza. Ja Ravino nolēmis nomērdēt viņu badā, tad nav jēgas sevi pazemot un lūgties.
Dovels nezināja, ka Ravino pārbauda viņa rakstura «stingrību. Un Ravino par sirdēstiem Dovels šo eksāmenu izturēja.
Par spīti izsalkumam un slāpēm Artūrs, pašam nemanot, iemiga, jo ilgu laiku nebija gulējis. Viņš rāmi gulēja dziļā miegā, nenojaušot, ka tādējādi vēl vairāk sanikno Ravino. Ne spoža spuldze, ne eksperimenti ar mūziku neatstāja uz Dovelu nekādu iespaidu. Tad Ravino ņēma talka spēcīgākus iedarbes līdzekļus, kurus viņš lietoja stingra rakstura laušanai. Blakus istabā sanitāri sāka sist ar koka āmuriem pa skārda plāksnēm un tark- . šķināt īpašus tarkšķus. Tādā elles dārdoņā parasti trūkās augšā visspēcīgākie cilvēki un šausmās raudzījās visapkārt. Taču Dovels, šķiet, bija stiprāks par stipru. Viņš gulēja kā zīdainis. Šis neparastais gadījums pārsteidza pat Ravino.
«Neiespējami,» brīnījās Ravino. «Un šis cilvēks taču zina, ka viņa dzīvība karājas mata galā. Viņu neuzmodinās pat ercenģeļu taures.»
— Diezgan! — viņš uzsauca sanitāriem, un ellišķā mūzika aprāvās.
Ravino nezināja, ka drausmīgā dārdoņa bija pamodinājusi Dovelu. Taču, būdams stingras gribas cilvēks, viņš, apziņai mostoties, sevi savaldīja un ne ar vienu elpas vilcienu, ne ar vienu kustību nelika manīt, ka vairs neguļ.
«Dovelu var iznīcināt vienīgi fiziski,» nosprieda Ravino.
Kad dārdoņa bija aprimusi, Dovels. atkal aizmiga un nogulēja dziļā miegā Hclz vakaram. Viņš pamodās spirgts un mundrs. Izsalkums vairs tā nemocīja. Artūrs gulēja vaļējām acīm un smaidīdams skatījās uz durvju lūciņu. Pa to viņu uzmanīgi vēroja kāda apaja acs.
Lai savu ienaidnieku pakaitinātu, Artūrs uzsāka jautru dziesmiņu. Tas pat Ravino bija par daudz. Pirmo reizi dzīvē viņš izjuta, ka nespēj pakļaut otra cilvēka gribu. Sasiets, uz grīdas bezpalīdzīgi guļošs cilvēks viņu izsmēja. Aiz durvīm atskanēja lāsti. Acs nozuda.
Dovels dziedāja aizvien skaļāk, bet pēkšņi aizrijās. Kaut kas kairināja rīkli. Viņš ievilka nāsīs gaisu un sajuta smaku. Rīkles galā kutēja, drīz sāka sveloši sāpēt acis. Smaka pastiprinājās.
Dovelam pārskrēja aukstas tirpas. Viņš saprata, ka pienākusi pēdējā stunda. Ravino noindēs viņu ar hloru. Dovels zināja, ka nespēs izrauties no trako krekla un atbrīvoties no cieši apjoztajām siksnām. Taču šoreiz pašaizsargāšanās instinkts ņēma virsroku pār saprāta balsi. Dovels pārcilvēciskiem spēkiem pūlējās atbrīvoties. Viņš locīja augumu kā tārps, izliecās, savijās kamolā, sitās no vienas sienas pret otru. Taču Artūrs nekliedza, nelūdzās pēc palīdzības: cieši sakodis zobus, viņš klusēja. Aptumšotā apziņa nevadīja ķermeni, un tas aizsargājās instinktīvi. '
Pēc tam nodzisa gaisma un Dovelam likās, ka viņš kaut kur 'krīt…
Artūru atmodināja svaigs vējiņš, kas buži- nāja tā matus. Ar pārdabisku gribas spēku viņš centās pavērt acis: uz mirkli pazibēja pazīstama seja, likās, tas bija Larē, bet ģērbies policista formas tērpā. Viņš izdzirda automašīnas motora rūkoņu. Galva vai plīsa pušu no sāpēm. «Es murgoju, taču tas nozīmē, ka esmu vēl dzīvs,» Dovels nodomāja. Plaksti atkal aizvērās, bet tūdaļ no jauna atdarījās. Acīs sāpīgi dzēla dienas gaisma. Artūrs piemiedza acis un pēkšņi izdzirda sievietes balsi:
— Kā jūs jūtaties?
Dovela plakstus kāds apslaucīja ar mitru vates piciņu. Pilnīgi atvēris acis, Artūrs- ieraudzīja Lorānu, kas bija noliekusies pār viņu. Dovels viņai uzsmaidīja un, apskatījies visapkārt, atskārta, ka guļ tajā pašā guļamistabā, kurā kādreiz bija gulējusi Brike.
— Tātad es nenomiru? — viņš klusi jautāja.
— Par laimi, nenomirāt. Taču jūs bijāt par matu no nāves, — sacīja Lorāna.
Blakus istabā atskanēja steidzīgi soļi, un? Artūrs ieraudzīja Larē. Dedzīgi žestikulēdams, viņš sauca:
— Es dzirdu, ka sarunājas! Tātad atdzīvojies. Esiet sveicināts, draudziņ! Kā jūs jūtaties?